8. Article

Pieaicinātā persona - biedrība "LATVIJAS CILVĒKTIESĪBU CENTRS" - norāda, ka apstrīdētās normas mērķis esot atgūt valsts budžeta līdzekļus, mudinot vecākus pildīt savu pienākumu - uzturēt bērnus. Tomēr esot šaubas par to, vai apstrīdētā norma patiesi ir vērsta uz bērna labāko interešu nodrošināšanu. Apstrīdētā norma ierobežojot parādnieka tiesības uz privāto dzīvi. Vajagot ņemt vērā to, ka attiecībā uz parādnieku personas datu aizsardzība nav absolūta prasība. Tomēr apstrīdētā norma skarot arī bērna tiesības uz privāto dzīvi, proti, iespēja, ka jebkura persona, pieliekot zināmus pūliņus, var iegūt ziņas par bērna vecāku parādsaistībām, esot ļoti liela. Tādējādi apstrīdētās normas sakarā būtu jāņem vērā bērna labāko interešu princips. Apstrīdētā norma esot spēkā neilgu laiku, un, lai secinātu, vai tai ir tieša cēloniska sakarība ar uzturlīdzekļu piedziņas rādītāju uzlabošanos, būtu nepieciešama padziļināta statistikas datu analīze. Likumdevējs apstrīdētās normas pieņemšanas procesā esot pieminējis Hāgas konvencijas 34. pantā norādītos efektīvos uzturlīdzekļu piedziņas līdzekļus, bet neesot tos analizējis pēc būtības. Savukārt vecāka saukšana pie kriminālatbildības nenodrošinot to, ka bērns iegūs sev nepieciešamos uzturlīdzekļus. Apstrīdētajā normā ietvertie mehānismi negarantējot iespēju pirms datu publiskošanas objektīvi izvērtēt iespējamos ar šo publiskošanu saistītos riskus attiecībā uz bērna interesēm. Neesot saprotams arī tas, kāpēc attiecībā uz publiskojamo datu apjomu likumdevējs nav izvēlējies līdzīgu pieeju kā maksātnespējas reģistra gadījumā, kad netiek publiskota personas koda daļa vai dzimšanas gads. Izskatāmajā lietā esot skartas vismaz trīs dažādas intereses - parādnieka datu aizsardzība, bērna labākās intereses privātās dzīves aizsardzības kontekstā un valsts interese atgūt budžeta līdzekļus. Tā kā apstrīdētās normas primārais mērķis esot valsts budžeta līdzekļu atgūšana, nevis bērnam izmaksājamo uzturlīdzekļu summas palielināšana vai vecāku mudināšana maksāt naudu nepastarpināti saviem bērniem, sabiedrības gūtais labums neesot lielāks par indivīdiem nodarīto kaitējumu. Apstrīdētās normas pamatā esot vienīgi valsts ekonomiskie apsvērumi, kas paši par sevi neesot pietiekams pamats indivīdu tiesību ierobežošanai, īpaši tādā gadījumā, ja nav pienācīgi apsvērti citi, alternatīvi līdzekļi.