15. Article

Likumdevējs, pildot no Satversmes 110. panta izrietošo pienākumu nodrošināt ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēmu, ir konkretizējis tādas ģimenes tiesības uz īpašu aizsardzību, kurā ir persona ar invaliditāti, paredzot vairākus atbalsta veidus personai ar invaliditāti, kā arī tās ģimenei, piemēram, transporta izdevumu kompensāciju un asistenta pakalpojuma pieejamības nodrošināšanu. Lietā pieaicinātās personas Valsts kontrole, Tieslietu ministrija, Tiesībsargs, Sustento, I. Bite un K. Dupate atzīst, ka valsts atbalsta sistēma ir veidota tādējādi, ka ikviens ģimenes loceklis var iesaistīties cita tās pašas ģimenes locekļa - personas ar invaliditāti - aprūpē. Turklāt Valsts kontrole konstatē, ka praksē asistenta pakalpojumu personai ar invaliditāti lielākoties sniedz tieši tās ģimenes locekļi, bieži tai vistuvākais ģimenes loceklis - māte, tēvs, laulātais vai bērns. Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 jau atzinusi, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 110. pantam tiktāl, ciktāl valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu izveidot sociālā un ekonomiskā atbalsta sistēmu ģimenēm, kurās aug bērns ar invaliditāti (sk. sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 14.2. punktu). Atbalsta sistēma ir pieejama visām ģimenēm, kurās ir persona ar invaliditāti, tostarp arī ģimenēm, kurās nedalītā mājsaimniecībā dzīvo pilngadīgs ģimenes loceklis ar invaliditāti. Tādējādi arī attiecībā uz ģimenēm, kurās ir pilngadīga persona ar invaliditāti, valsts ir izpildījusi pienākumu izveidot sociālā un ekonomiskā atbalsta sistēmu. Līdz ar to apstrīdētā norma attiecībā uz tiesnesi, kura ģimenē ar nedalītu mājsaimniecību ir pilngadīga persona ar invaliditāti, atbilst Satversmes 110. pantam.