17. Article

Spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 atzīts, ka apstrīdētās normas radītās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir aizsargāt citu personu tiesības un demokrātisko valsts iekārtu. Pārbaudot, vai apstrīdētās normas radītā atšķirīgā attieksme atbilst samērīguma principam, spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 atzīts, ka attiecībā uz valsts amatpersonu - tiesnesi, kam nepieciešams sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti, apstrīdētā norma nav piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 norādījusi, ka apstrīdētajā normā tiesnešiem noteiktais amatu savienošanas aizliegums nav absolūts. Likumdevējs, nosakot ar tiesneša amatu savienojamos amatus un nodarbošanās veidus, par būtiskiem atzinis tiesneša kā indivīda autonomijas nosacījumus, kas izriet citstarp arī no viņa radniecības saitēm. Spriedumā atzīts, ka šie nosacījumi nerada tiesnesim interešu konflikta risku neatkarīgi no gūtās atlīdzības vai cita veida finansiālā ieguvuma apjoma (sk. sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 18.1. punktu). Kā Satversmes tiesa jau uzsvērusi spriedumā lietā Nr. 2015-10-01, tieši tas apstāklis, ka apstrīdētā norma pēc sava rakstura ir neitrāla jeb ka tā neparedz atšķirīgu regulējumu attiecībā uz atšķirīgās situācijās esošām personām, izraisa pieteikuma iesniedzējas vienlīdzīgo tiesību ierobežojumu. Apstrīdētajā normā noteiktais regulējums nav pietiekami diferencēts (sk. sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 18.3. punktu). Pieteikuma iesniedzējas tiesiskā situācija izskatāmajā lietā pēc būtības ir tāda pati, jo viņai kā tiesnesei apstrīdētā norma izraisa identisku aizliegumu sniegt asistenta pakalpojumu ģimenes loceklim - personai ar invaliditāti -, dzīvojot ar to nedalītā mājsaimniecībā. Līdz ar to spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 sniegtais minētā ierobežojuma samērīguma izvērtējums ir attiecināms arī uz Pieteikuma iesniedzējas situāciju. Tādējādi apstrīdētā norma nav piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai.