7. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Pieteikuma iesniedzēja un viņas māte esot uzskatāmas par ģimeni. Viens no veidiem, kādos bērns var rūpēties par vecākiem, esot asistenta pienākumu uzņemšanās attiecībā uz vecāku ar invaliditāti. Civillikuma 189. panta pirmais teikums ļaujot bērniem slēgt tiesiskus darījumus ar saviem vecākiem, tādējādi uzņemoties ne vien rūpes ģimenes tiesību izpratnē, bet arī pienākumus, kas izriet no līguma par asistenta pakalpojuma sniegšanu. Par asistenta pakalpojuma tiesisko regulējumu Latvijā, citstarp šā pakalpojuma mērķa sasniegšanu attiecībā uz personām, kuras ir tiesīgas sniegt asistenta pakalpojumu, Tiesībsargs jau esot sniedzis viedokli Satversmes tiesai lietā Nr. 2015-10-01. Latvijā visbiežāk asistenta pakalpojumu personām ar invaliditāti sniedzot šo personu radinieki, jo pašvaldībām trūkstot asistenta pakalpojuma sniedzēju. Valstī neesot vienota, visus asistenta pakalpojuma sniedzējus aptveroša reģistra. Nodrošinot dažādus pabalstus, pakalpojumus un atvieglojumus, kā arī paredzot iespēju saņemt asistenta pakalpojumu, valsts vismaz minimālā līmenī esot izpildījusi savu pozitīvo pienākumu garantēt sociālo nodrošinājumu personu ar invaliditāti ģimenēm. Tādējādi ar apstrīdēto normu neesot pārkāptas Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 110. panta pirmajā teikumā nodrošinātās tiesības. Visas personas, kurām nepieciešams sniegt asistenta pakalpojumu ģimenes loceklim ar invaliditāti, atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos. Salīdzināmās grupas raksturojošais atšķirīgais elements esot personu nodarbinātības joma, proti, tas, vai persona, kurai nepieciešams pašai sniegt asistenta pakalpojumu ģimenes loceklim, ir valsts amatpersona apstrīdētās normas izpratnē vai arī tā ir nodarbināta jebkurā citā jomā. Personas, kuras nav valsts amatpersonas, varot sniegt asistenta pakalpojumu savas ģimenes loceklim ar invaliditāti bez ierobežojumiem. Savukārt personām, kuras ir valsts amatpersonas, tostarp tiesnešiem, apstrīdētā norma liedz sniegt asistenta pakalpojumu savas ģimenes loceklim. Pēc Tiesībsarga ieskata, šajā lietā apstrīdētā norma rada atšķirīgu attieksmi pret tiesnesi, liedzot viņai sniegt asistenta pakalpojumu savai mātei. Neesot rodams saprātīgs skaidrojums tam, ka tiesneša amata savienošana ar asistenta pakalpojuma sniegšanu ģimenes loceklim ar invaliditāti radītu tiesneša neatkarībai lielāku risku nekā tiesneša amata savienošana ar apstrīdētajā normā atļautajiem nodarbošanās veidiem. Tiesībsargs uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiek sasniegts.