5. Article

Gan Saeima, gan vairākas lietā pieaicinātās personas bija paudušas uzskatu, ka apstrīdētās normas nerada Pieteikuma iesniedzējam tiešu un konkrētu Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību aizskārumu un tādēļ tiesvedība lietā izbeidzama. Ja norādīti argumenti, kas varētu būt par pamatu tiesvedības izbeigšanai lietā, Satversmes tiesai tie ir jāizvērtē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu). 5.1. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmo daļu konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Savukārt Satversmes tiesas likuma 18. panta pirmās daļas 4. punkts kopsakarā ar 19.2 panta sestās daļas 1. punktu prasa pieteikumā juridiski pamatot apstrīdēto normu neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normai. Turklāt pieteikumā jāpamato, ka tieši šī neatbilstība rada pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka jēdziens "aizskar" likumā ietverts ar mērķi norobežot konstitucionālo sūdzību no sūdzības vispārības labā (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.4. punktu). Personas pamattiesību aizskārums Satversmes tiesas likuma izpratnē ir saprotams tādējādi, ka apstrīdētā norma rada nelabvēlīgas sekas tieši pieteikuma iesniedzējam (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 11. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2002-07-01 3. punktu). Tas nozīmē, ka konstitucionālo sūdzību var iesniegt gadījumos, kad, pirmkārt, pamattiesību aizskārums ir tiešs, konkrēts, apstrīdētā norma aizskar pieteikuma iesniedzēju pašu un, otrkārt, aizskar pieteikuma iesniegšanas brīdī, proti, tad, kad pamattiesību aizskārums jau pastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-74-01 12. punktu un 2002. gada 11. novembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2002-07-01). Konstitucionālās sūdzības gadījumā ir svarīgi noskaidrot, vai tiešām ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 9. punktu). Par pašu aizskārumu var liecināt tiesību normas piemērošanas akts, kas rada personai nelabvēlīgas sekas (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 21.1. punktu). 5.2. No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzējam ir piemērots vienīgi Noteikumu Nr. 620 2. punkts. Administratīvā pārkāpuma lietvedība pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.2 panta pret Pieteikuma iesniedzēju uzsākta tieši par atteikšanos izsniegt bioloģisko materiālu DNS profila noteikšanai (sk. lietas materiālu 1. sēj. 24. lpp.). Arī Spriedumā atzīts, ka Pieteikuma iesniedzējam ir piemērots tikai Noteikumu Nr. 620 2. punkts (sk. Sprieduma 16.3. punktu). Satversmes tiesas praksē atzīts, ka persona ir tiesīga vērsties Satversmes tiesā tikai tādā gadījumā, kad pastāv tieša saikne starp šīs personas pamattiesību ierobežojumu un pieteikumā apstrīdēto tiesību normu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-74-01 12. punktu). No pieteikuma un lietas materiāliem gūstams apstiprinājums vienīgi tam, ka pastāv tieša saikne starp Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu un Noteikumu Nr. 620 2. punktu, kas Pieteikuma iesniedzējam piemērots administratīvā pārkāpuma lietā. Tādēļ Satversmes tiesai Sprieduma 16.3. punktā vajadzēja secināt, ka Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības ir aizskāris tikai Noteikumu Nr. 620 2. punkts. 5.3. Taču nav pamata apgalvot, ka Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības būtu aizskartas ar četrām DNS likuma normām, attiecībā uz kurām tiesvedība lietā tika turpināta. Pieteikuma iesniedzējs atteicās izsniegt bioloģisko materiālu DNS profila noteikšanai, un minētās normas viņam netika piemērotas. Nav gūstams apstiprinājums tam, ka minētās tiesību normas būtu radījušas Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu. Spriedumā sniegta tikai minimāla argumentācija tam, kādā veidā Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības aizskāris vienotais tiesiskais regulējums, kuru, pēc Satversmes tiesas ieskata, veido piecas no apstrīdētajām normām. Balstoties uz to apstākli, ka Pieteikuma iesniedzējam piemērots Noteikumu Nr. 620 2. punkts, Satversmes tiesa Sprieduma 16.3. punktā atzinusi, ka "tādējādi Pieteikuma iesniedzējs piederēja pie identificētas subjektu grupas, uz kuru apstrīdētās normas attiecās kā vienots regulējums". Tomēr Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskāruma robežas nosaka fakts, ka viņam ir piemērots tikai Noteikumu Nr. 620 2. punkts. Nevar piekrist Spriedumā ietvertajam apgalvojumam, ka Pieteikuma iesniedzējs nokļuvis apstrīdēto normu kā vienota regulējuma tvērumā, kaut arī ir izvairījies no šā regulējuma piemērošanas (sk. Sprieduma 16.3. punktu). Noskaidrojot to, kā izpaužas personas pamattiesību aizskārums lietā, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, Satversmes tiesai ir jāņem vērā personas faktiskā situācija, nevis jābalstās uz apsvērumiem par to, kādas tiesību normas personai būtu bijušas piemērojamas kādā citā situācijā. Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību aizskārumu ir radījis vienīgi Noteikumu Nr. 620 2. punkts. 5.4. Konstitucionālās sūdzības izskatīšana un izlemšana, atšķirībā no abstraktās tiesību normu kontroles, nav tāds līdzeklis, kas kalpotu tikai tiesību sistēmas sakārtošanai. Tā visupirms ir līdzeklis, kas kalpo konkrētās konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai. Tāpēc Satversmes tiesai ir jāizvērtē apstrīdēto ierobežojumu proporcionalitāte individuāli attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.2. punktu). Tātad konstitucionālā sūdzība primāri kalpo tās iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai, nevis tiesību sistēmas sakārtošanai. Taču Satversmes tiesa, izvērtējot arī tādu apstrīdēto normu satversmību, kuras nemaz nebija aizskārušas Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības, izskatītajā lietā darbojusies tā, it kā lieta būtu skatāma tiesību normu abstraktās konstitucionālās kontroles ietvaros. Sprieduma 23.3.2. punktā detalizēti vērtēts DNS likuma 18. panta pirmajā daļā ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīgums. Vienīgi šī apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz aizdomās turētajām personām, tika atzīta par neatbilstošu Satversmes 96. pantam, jo Satversmes tiesa šajā normā saskatīja nepilnības attiecībā uz aizdomās turētu personu bioloģiskā materiāla un DNS profila glabāšanu un dzēšanu. Satversmes tiesa, izvērtējot DNS likuma 18. panta pirmajā daļā ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību trešajam samērīguma kritērijam, t.i., atbildot uz jautājumu, vai personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarītais zaudējums ir lielāks par sabiedrības ieguvumu no pamattiesību ierobežojuma, paudusi galvenokārt tiesībpolitiskus apsvērumus, kas saistīti ar normatīvā regulējuma sakārtošanu. Satversmes tiesai nebija jāvērtē DNS likuma 18. panta pirmās daļas atbilstība Satversmes 96. pantam, jo šī apstrīdētā norma, tāpat kā DNS likuma 1. panta 6. punkts, 4. pants un 10. pants, nebija aizskārusi Pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības. Turklāt Sprieduma nolēmumu daļā Satversmes tiesa pieļāvusi acīmredzamu metodoloģisku nekonsekvenci, saskaldot no piecām apstrīdētajām normām sastāvošo "vienoto tiesisko regulējumu". Tiesa citastarp nospriedusi, ka viena no vienoto tiesisko regulējumu veidojošajām normām, proti, DNS likuma 18. panta pirmā daļa, neatbilst Satversmes 96. pantam, bet pārējās atbilst. Ja jau Satversmes tiesa uzskatīja, ka apstrīdētās normas veido vienotu tiesisko regulējumu, tad tai vajadzēja būt konsekventai un atzīt par neatbilstošu Satversmes 96. pantam visu no četrām DNS likuma normām un vienas Noteikumu Nr. 620 normas sastāvošo vienoto tiesisko regulējumu, ciktāl tas attiecas uz aizdomās turētām personām. Šīs nekonsekvences cēlonis ir Spriedumā izmantotā koncepcija par "vienoto tiesisko regulējumu", kurā bez pārliecinoša pamatojuma ietvertas piecas no apstrīdētajām normām. Līdz ar to Satversmes tiesai bija jāizbeidz tiesvedība lietā par DNS likuma 1. panta 6. punkta, 4. panta, 10. panta un 18. panta pirmās daļas tiktāl, ciktāl šīs normas attiecas uz aizdomās turētām personām, atbilstību Satversmes 96. pantam. Satversmes tiesas tiesnesis K.Balodis Rīgā 2016. gada 25. maijā