4. Article

Atzīstot par pamatotu šādu interpretāciju, Satversmes tiesa Spriedumā nav atspēkojusi vairākus Saeimas un Ministru kabineta argumentus, kas attiecas uz apstrīdēto normu saturu un tvērumu. 4.1. Tiesai spriedumā ir jāsniedz atbildes uz tiem lietas dalībnieku argumentiem, kuriem ir nozīme lietas pareizā izspriešanā (sk., piemēram, ECT Lielās palātas 2010. gada 16. novembra sprieduma lietā "Taxquet v. Belgium", pieteikums Nr. 926/05, 91. punktu). Tikai nenozīmīgi argumenti var palikt bez atbildes (sk.: Bārdiņš G. Dialoga loma tiesas spriešanā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 226., 275. lpp.). Konstitucionālajā tiesā, izlemjot jautājumu par apstrīdēto normu tvērumu, būtiska nozīme ir Saeimas kā likumdevēja un Ministru kabineta kā likumam pakārtotā normatīvā akta izdevēja argumentiem, jo visupirms tieši šīm institūcijām ir pienākums paskaidrot, kādas tiesiskās attiecības tās vēlējušās noregulēt ar apstrīdētajām normām. 4.2. Gan Saeima, gan Ministru kabinets, skaidrojot apstrīdēto normu saturu un tvērumu, citstarp atsaucās uz DNS likuma izstrādes procesa dokumentiem. Lai likumprojekta anotāciju varētu izmantot kā avotu, kas atklāj normatīvā akta mērķi un likumdevēja gribu, ir nepieciešams pārbaudīt, vai likumprojekts tā apspriešanas gaitā Saeimā nav būtiski mainīts. Ja izmaiņu nav vai tās nav būtiskas, ir pamats secinājumam, ka likumprojekta anotācijā norādītais mērķis atbilst tam, ko vēlējies sasniegt likumdevējs. Salīdzinot apstrīdēto normu formulējumus Saeimai sākotnēji 2004. gada 25. martā iesniegtajā likumprojektā Nr. 736 "DNS nacionālās datu bāzes izveidošanas un izmantošanas likums" (turpmāk - DNS likuma projekts) ar DNS likumu, kas tika pieņemts 2004. gada 17. jūnijā, ir redzams, ka apstrīdēto normu formulējumi nav mainīti. Līdz ar to, noskaidrojot apstrīdēto normu tvērumu, ir ne vien iespējams, bet pat nepieciešams ņemt vērā DNS likuma projekta anotācijā ietverto informāciju. 4.3. Kā redzams no DNS likuma projekta anotācijas, tajā visupirms ir raksturota situācija likumprojekta izstrādes laikā: "Veicot bioloģiskās ekspertīzes, Valsts policijas Ekspertīžu centrā 1999. gadā uzsāka izmantot dezoksiribonukleīnskābes (DNS) metodi, lai varētu precīzi identificēt aizdomās turēto pēc bioloģiska rakstura pēdām sakarā ar noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Minētā ekspertīze tiek veikta, pamatojoties uz Latvijas Kriminālprocesa kodeksa normām" (mans izcēlums). Tālāk anotācijā skaidri definēts likuma mērķis: "Lai varētu efektīvi izmantot bioloģiskajās ekspertīzēs ar DNS noteikšanas metodi iegūtos rezultātus noziedzīgu nodarījumu atklāšanā un saskaņā ar Eiropas Savienības prasību dalībvalstīm izveidot un atbilstoši sakārtot DNS datu bāzi, ir nepieciešams Valsts policijas Ekspertīžu centrā izveidot DNS datu bāzi, kurā iekļautu bioloģiskās ekspertīzes [kas veikta, pamatojoties uz kriminālprocesuālo regulējumu] laikā iegūto informāciju" (mans izcēlums). Anotācijas sadaļā "Normatīvā akta projekta būtība" ir norādīts: "Normatīvais akts paredz, ka tiek izveidota DNS nacionālā datu bāze, kā arī nosaka, kāda informācija par DNS profilu tiek apkopota un glabāta minētajā datu bāzē; informācijas no DNS datu bāzes izsniegšanas kārtību un informācijas glabāšanas termiņus. " No anotācijas teksta ir gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs, kā tas tika paskaidrots arī tiesas sēdē, bija iecerējis veidot tāda apjoma DNS datu bāzi, kurā glabātos bioloģisko ekspertīžu gaitā iegūtā informācija. Tāpat, ievērojot norādi, ka bioloģiskā materiāla ņemšanas likumisko pamatu nosaka kriminālprocesuālais regulējums, gūstams apstiprinājums arī tam, ka likumdevējs nebija iecerējis DNS likumā paredzēt jaunus bioloģiskā materiāla ņemšanas pamatus. Taisni tāpēc gan DNS likuma projekta anotācijā, gan arī DNS likuma 4. pantā ir skaidri norādīts vienīgi tas, ka DNS nacionālajā datu bāzē apkopo un glabā informāciju par DNS profiliem un ziņas par personām, kuras turētas aizdomās (mans izcēlums). 4.4. DNS likuma projekta anotācijā norādīts, ka šis likumprojekts izstrādāts, pamatojoties uz Ministru kabineta 2002. gada 27. augusta sēdē akceptēto koncepciju par nacionālās dezoksiribonukleīnskābes (DNS) datu bāzes izveidošanu un izmantošanu. Minētās koncepcijas II sadaļas "Tiesību akti, kas saistīti ar attiecīgās problēmas risināšanu" 5. punktā ir atsauce uz Eiropas Padomes Ministru komitejas padomes 1992. gada 10. februāra rekomendāciju Nr. R(92)1 "Par DNS izmantošanu krimināltiesību sistēmā". Minētās rekomendācijas 4. punkta otrajā daļā noteikts: ja valsts normatīvie akti pieļauj paraugu izņemšanu bez aizdomās turētā piekrišanas, to dara tikai tad, ja tas ir nepieciešams, ievērojot lietas apstākļus. Apstrīdēto normu interpretācija, kuru sniedza to izdevēji, saskan ar minētās rekomendācijas 4. punktā ietverto noteikumu, ka neatkarīgi no aizdomās turēto personu gribas bioloģiskais materiāls no tām tiek ņemts tikai tajos gadījumos, kad procesa virzītājs atzinis par nepieciešamu noskaidrot kriminālprocesā nozīmīgus faktus un apstākļus. Savukārt tiesību piemērotāju - Valsts policijas un Ģenerālprokuratūras - piedāvātā apstrīdēto normu interpretācija, saskaņā ar kuru bioloģiskais materiāls ir ņemams no visām aizdomās turētajām personām, neizvērtējot nekādus citus apstākļus, ir pretrunā ar minētās rekomendācijas 4. punktu. 4.5. Noslēdzot apstrīdēto normu tvēruma un satura analīzi, uzmanība jāpievērš arī tam, ka DNS likuma projekta anotācijas VII sadaļā "Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde" ietvertajā skaidrojumā nekas nav teikts par to, vai tiks radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas, bet norādīts vienīgi tas, ka tiks paplašinātas Valsts policijas Ekspertīžu centra funkcijas, proti, minētajai iestādei tiks piešķirtas tiesības izveidot DNS datu bāzi un izmantot to noziedzīgu nodarījumu atklāšanai. Šajā sadaļā nav nekādu norāžu uz to, ka izmeklētājiem tiks piešķirta papildu kompetence DNS datu bāzes izveidošanas nolūkā izņemt no visām aizdomās turētajām personām bioloģisko materiālu pat tad, ja tas nav nepieciešams Kriminālprocesa likumā paredzēto izmeklēšanas darbību veikšanai. Likumprojekta anotācijā nav paskaidrots arī tas, kādā jomā ietilpst šāda izmeklētāja darbība (rīcība) - vai tā ir izmeklēšanas darbība, darbība valsts pārvaldes jomā vai arī tai ir cits raksturs. Ja demokrātiskā un tiesiskā valstī likumdevējs plāno normatīvajā aktā noteikt personas pamattiesību ierobežojumu, tad ir jāparedz arī kārtība, kādā persona var aizsargāt savas aizskartās tiesības (šāda prasība skaidri izriet arī no Konvencijas 13. panta un Satversmes 92. panta). Konkrētajā situācijā tiesību aizsardzības līdzekļiem katrā ziņā jābūt paredzētiem, jo bioloģiskā materiāla ņemšanas gadījumā tiek būtiski ierobežotas personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tas, ka DNS likumā nav paredzēta kārtība, kādā aizdomās turētās personas var aizsargāt savas aizskartās tiesības, un DNS likuma projekta anotācijā nav ietverta informācija par tiesību aizsardzības līdzekļiem, varētu būt pamats secinājumam, ka likumdevējs nebija paredzējis noteikt ne papildu kompetenci izmeklētājiem, nedz arī papildu ierobežojumus aizdomās turēto personu pamattiesībām. 4.6. Spriedumā nav dots pamatojums tam, kāpēc iepriekš norādītajiem argumentiem un apsvērumiem nebija nozīmes apstrīdēto normu tvēruma noskaidrošanā. Satversmes tiesa, pamatojoties uz DNS likuma 2. pantā noteikto šā likuma mērķi, atzinusi, ka tādā gadījumā, ja aizdomās turēto personu DNS profili tiktu noteikti tikai ar mērķi izmeklēt konkrētu noziedzīgu nodarījumu, pamatojoties uz kriminālprocesu virzošās amatpersonas lēmumu kriminālprocesā, DNS likuma mērķis tiktu sasniegts tikai daļēji, proti, DNS profili nevarētu tikt efektīvi izmantoti citu noziedzīgu nodarījumu atklāšanai. Pilnībā piekrītu tam, ka noziedzības novēršana un noziedzīgu nodarījumu atklāšana ir svarīgi mērķi, kas var attaisnot sensitīvu personas datu apstrādi, un ka DNS nacionālajā datu bāzē glabātajiem datiem ir īpaša nozīme noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā un atklāšanā. Tomēr bez ievērības nedrīkst atstāt varas dalīšanas principu. Nav šaubu, ka DNS likuma mērķis - izveidot DNS nacionālo datu bāzi, kas citstarp izmantojama noziedzīgu nodarījumu atklāšanai, - tiktu sasniegts arī tādā gadījumā, ja šajā datu bāzē, kā tas norādīts DNS likuma projekta anotācijā, tiktu iekļauta vienīgi bioloģiskās ekspertīzes laikā iegūtā informācija. Nenoliedzami, šādā datu bāzē uzkrātās informācijas apjoms būtu mazāks, taču tā vienalga būtu nozīmīga noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā un atklāšanā un kalpotu DNS likuma 2. pantā definēto mērķu sasniegšanai. Ja praksē tiktu gūts apstiprinājums tam, ka šāda apjoma datu bāze attiecīgajos sociālajos un ekonomiskajos apstākļos vairs neļauj sasniegt izvirzītos mērķus, tad, ievērojot varas dalīšanas principu, tieši likumdevējs, nevis tiesību piemērotāji būtu kompetents palielināt datu bāzē ietveramās informācijas apjomu. Paplašinot datu bāzē glabājamās informācijas apjomu, tiktu vēl vairāk ierobežotas personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, tāpēc likumdevējam būtu ļoti detalizēti jāizanalizē attiecīgo ierobežojumu atbilstība Satversmei.