6. Article

Nepiekrītu arī Spriedumā ietvertajai argumentācijai par to, vai Pieteikuma iesniedzējs izmantojis visus efektīvos un reālos savu tiesību aizsardzības līdzekļus. Kā tas jau tika norādīts šo atsevišķo domu 3. punktā, Satversmes tiesa piekrita tiesību piemērotāju sniegtajai apstrīdēto normu interpretācijai, atbilstoši kurai normatīvie akti paredzot divus patstāvīgus un savstarpēji nesaistītus pamatus bioloģiskā materiāla ņemšanai no aizdomās turētajām personām. Tātad, lai precīzi atbildētu uz jautājumu par tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu, bija jānoskaidro, kādi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi atbilst katram no abiem bioloģiskā materiāla ņemšanas veidiem. 6.1. Gadījumā, kad krimināllietā nepieciešams noskaidrot konkrētus apstākļus un tāpēc procesa virzītājs, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 193.-209. pantu, nosaka ekspertīzi un pieprasa aizdomās turētās personas bioloģisko materiālu tā izpētei un DNS profila noteikšanai, lai tiktu sasniegti Kriminālprocesa likumā noteiktie mērķi, personas tiesību aizsardzības līdzekļi ir skaidri noteikti pašā Kriminālprocesa likumā. Proti, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 337. pantu sūdzību par izmeklētāja rīcību vai lēmumiem var iesniegt kriminālprocesu uzraugošajam prokuroram, kuram ir tiesības pārbaudīt procesa virzītāja lēmuma vai rīcības pamatotību un, ja nepieciešams, lēmumu atcelt, tādējādi novēršot iespējamu pamattiesību aizskārumu. Izskatītajā lietā Satversmes tiesa konstatēja, ka kriminālprocesā, kurā Pieteikuma iesniedzējs tika atzīts par aizdomās turēto, netika izņemtas bioloģiskas izcelsmes pēdas un attiecīgajā lietā netika pieņemts lēmums par ekspertīzes noteikšanu, lai izmeklēšanas nolūkos noskaidrotu bioloģiskās izcelsmes pēdu avotu. Tādējādi procesa virzītāja rīcība nebija vērsta uz Kriminālprocesa likumā noteikto mērķu sasniegšanu un tāpēc to nevar atzīt par izmeklēšanas darbību. Līdz ar to, kā pamatoti atzinusi Satversmes tiesa, procesa virzītāja rīcība, proti, pieprasīšana, lai Pieteikuma iesniedzējs izsniedz bioloģisko materiālu, nebija jāapstrīd Kriminālprocesa likuma 337. pantā noteiktajā kārtībā. 6.2. Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās normas interpretējamas tādējādi, ka, pamatojoties uz DNS likumu un Noteikumiem Nr. 620, bioloģiskais materiāls tiek ņemts no visām aizdomās turētajām personām ar mērķi iekļaut šo personu DNS profilus DNS nacionālajā datu bāzē. Jāatzīmē, ka ne lietas dalībnieki, nedz arī pieaicinātās personas nebija vienisprātis par to, kādi tiesību aizsardzības līdzekļi šādos gadījumos ir pieejami aizdomās turētajām personām. Gan Pieteikuma iesniedzējs, gan vairākas pieaicinātās personas - Valsts policija, Ģenerālprokuratūra un Aldis Lieljuksis - norādīja, ka par atteikšanos izsniegt bioloģisko materiālu pret Pieteikuma iesniedzēju bija uzsākta administratīvā pārkāpuma lietvedība un tās ietvaros viņam bija iespējams aizstāvēt savas tiesības. Arī Satversmes tiesa atzina, ka Pieteikuma iesniedzēja situācijā bija iespējams administratīvā pārkāpuma lietvedības ietvaros pēc būtības vērtēt procesa virzītāja rīcības tiesiskumu. Šādam uzskatam nepiekrītu, jo uzskatu, ka personas saukšana pie administratīvās atbildības nevar tikt uzskatīta par personas tiesību aizsardzības līdzekli. Tieši pretēji - administratīvā pārkāpuma lietvedība ir viens no valsts rīcībā esošajiem piespiedu ietekmēšanas līdzekļiem. Turklāt administratīvā pārkāpuma lietas pēc savas būtības ir pielīdzināmas krimināllietām. Abos gadījumos personai tiek piemērots publiski tiesisks sods par sabiedrībai kaitīga pārkāpuma izdarīšanu. Tas, ka persona ir pārsūdzējusi tiesā administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu, nenozīmē, ka tā ir izmantojusi tiesību aizsardzības līdzekļus, kas pieejami gadījumā, kad procesa virzītājs pieprasījis tās bioloģiskā materiāla izsniegšanu ar mērķi izveidot DNS datu bāzi. 6.2.1. Manā skatījumā, visupirms bija nepieciešams noskaidrot, uz kādu jomu ir attiecināma procesa virzītāja rīcība gadījumā, kad tas pieprasa, lai aizdomās turētā persona izsniedz bioloģisko materiālu, tieši tāda mērķa dēļ kā DNS datu bāzes izveidošana. Ne DNS likumā, nedz arī DNS likuma projekta anotācijā nav norādes uz tiesību aizsardzības līdzekļiem, kādi paredzēti aizdomās turētajām personām gadījumā, kad amatpersona pieprasa bioloģiskā materiāla izsniegšanu, pamatojoties uz DNS likumu un Noteikumiem Nr. 620. Manā skatījumā, procesa virzītāja rīcība, proti, bioloģiskā materiāla pieprasīšana, pamatojoties uz DNS likumu un Noteikumiem Nr. 620, visdrīzāk ir rīcība valsts pārvaldes jomā un kvalificējama kā faktiskā rīcība Administratīvā procesa likuma izpratnē. Būtībā tā atbilst visām pazīmēm, kuras Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments savā praksē ir atzinis par tādām, kas raksturo faktisko rīcību, proti, iestādes faktiskajai rīcībai piemīt šādas obligātās pazīmes: 1) tā ir rīcība (darbība vai bezdarbība), 2) kuru veic iestāde 3) publisko tiesību valsts pārvaldes jomā, 4) tā adresēta individuālai personai, 5) tai ir faktiskas sekas, 6) ar to personai tiek radīts tiesību vai tiesisko interešu aizskārums, 7) tā nav tiesību akts, 8) tā ir vērsta uz āru, 9) tai piemīt pabeigtības (galīgā noregulējuma) raksturs (sk.: Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesu prakses vispārinājums. Faktiskās rīcības jēdziens - pazīmes un to interpretācija, 2006, 29. lpp.). Arī tiesas sēdē vairākas pieaicinātās personas pieļāva, ka procesa virzītāja rīcība, proti, aizdomās turētās personas bioloģiskā materiāla pieprasīšana, pamatojoties uz DNS likumu un Noteikumiem Nr. 620, atbilst rīcībai valsts pārvaldes jomā. 6.2.2. Satversmes tiesa Spriedumā nav norādījusi, kā ir kvalificējama šāda procesa virzītāja rīcība. Toties Spriedumā ir ietverts apgalvojums, ka apstrīdētās normas neparedzot iespēju DNS profila noteikšanas procedūru kādā tās posmā pārtraukt un līdz ar to personai neesot efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu ne bioloģiskā materiāla izņemšanas, ne DNS profila noteikšanas, nedz arī tā glabāšanas posmā. Šādam secinājumam nevaru piekrist. Apstrīdētās normas patiešām neparedz iespēju, ka DNS profila noteikšanas procedūra kādā tās posmā varētu tikt pārtraukta, taču tas nebūt nenozīmē, ka aplūkotajām tiesiskajām attiecībām nevarētu piemērot citu normatīvo aktu noteikumus. Procesa virzītāja rīcība - aizdomās turētās personas bioloģiskā materiāla pieprasīšana, pamatojoties uz DNS likumu un Noteikumiem Nr. 620, - atbilst rīcībai valsts pārvaldes jomā un ir kvalificējama kā faktiskā rīcība Administratīvā procesa likuma izpratnē, tāpēc konkrētajā gadījumā bija piemērojami Administratīvā procesa likuma 91. panta noteikumi. Minētā panta pirmajā daļā noteikts: persona, kura uzskata, ka iestādes plānotā vai jau iesāktā faktiskā rīcība aizskar vai var aizskart šīs personas tiesības vai tiesiskās intereses, var vērsties iestādē ar iesniegumu par iestādes nodoma mainīšanu attiecībā uz šo faktisko rīcību. Šā panta otrā daļa noteic, ka iestāde iesniegumu izskata un izvērtē pirms faktiskās rīcības veikšanas vai, ja tas iespējams, pirms tās pabeigšanas. Savu lēmumu iestāde paziņo vispārējā kārtībā, bet privātpersona var apstrīdēt un pārsūdzēt šo iestādes lēmumu kā administratīvo aktu. Ir svarīgi atzīmēt, ka Administratīvā procesa likuma 80. pants, kas regulē apstrīdēta administratīvā akta darbības apturēšanu, noteic, ka iesniegums par administratīvā akta apstrīdēšanu aptur tā darbību no dienas, kad iesniegums saņemts iestādē, izņemot gadījumus, kas paredzēti šā likuma 360. panta otrajā un trešajā daļā, kā arī gadījumos, kad iesniegumu iesniedzis labvēlīga administratīvā akta adresāts, lai panāktu vēl labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu, vai ja iesniegums iesniegts par vispārīgo administratīvo aktu. Ja augstāka iestāde atstāj administratīvo aktu negrozītu, tā darbība atjaunojas ar dienu, kad beidzies termiņš administratīvā akta pārsūdzēšanai un tas nav pārsūdzēts. Šajā normā noteiktie izņēmuma gadījumi nav attiecināmi uz Pieteikuma iesniedzēja situāciju. Tātad saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 91. pantu Pieteikuma iesniedzējs bija tiesīgs sakarā ar procesa virzītāja pieprasījumu izsniegt bioloģisko materiālu vērsties Drošības policijā ar iesniegumu par iestādes nodoma mainīšanu attiecībā uz šo faktisko rīcību. Ja Pieteikuma iesniedzēja iesniegums tiktu noraidīts, viņam būtu tiesības saņemto atbildi kā administratīvo aktu pārsūdzēt administratīvajā tiesā. Būtiskākais ir tas, ka pēc apstrīdēšanas iesnieguma saņemšanas faktiskā rīcība saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 91. un 80. panta noteikumiem tiktu apturēta. Ja Pieteikuma iesniedzējs būtu apstrīdējis procesa virzītāja rīcību, t.i., bioloģiskā materiāla pieprasīšanu, viņam būtu bijis tiesisks pamats neizsniegt bioloģisko materiālu tikmēr, kamēr viņa iesniegums nav izskatīts iestādē. Savukārt tādā gadījumā, ja iestādes lēmums būtu Pieteikuma iesniedzējam nelabvēlīgs un viņš to pārsūdzētu administratīvajā tiesā, Pieteikuma iesniedzējam būtu tiesības neizsniegt bioloģisko materiālu tikmēr, kamēr nav likumīgā spēkā stājies tiesas nolēmums administratīvajā lietā. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēja rīcībā bija efektīvi un reāli tiesību aizsardzības līdzekļi, ar kuriem viņš varēja aizsargāt savas aizskartās tiesības. Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir jāizmanto visi efektīvie un reālie tiesību aizsardzības līdzekļi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 14. punktu). Konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējs nebija izmantojis visus tiesību aizsardzības līdzekļus, turklāt nebija izmantojis tieši savai situācijai paredzēto tiesību aizsardzības līdzekli. Demokrātiskā un tiesiskā valstī nedrīkst tikt pieļauta tāda situācija, ka personai nav paredzēti tiesību aizsardzības līdzekļi vai nav skaidrības par tiem. Izskatītajā lietā šāda neskaidrība, visticamāk, ir izskaidrojama ar to, ka tiesību piemērotāju uzskats par apstrīdēto normu saturu un tvērumu būtiski atšķīrās no šo normu autoru interpretācijas. Tiesību piemērotājiem, uzskatot, ka apstrīdētās normas veido patstāvīgu pamatu bioloģiskā materiāla ņemšanai no visām aizdomās turētajām personām, bija uzreiz katrai šādai personai jāizskaidro, kādi tiesību aizsardzības līdzekļi tai konkrētajā gadījumā ir pieejami.