7. Article

Satversmes tiesa savā praksē, noskaidrojot apstrīdēto tiesību normu tvērumu, vairākkārt uzsvērusi, ka lietas dalībnieku un pieaicināto personu viedoklis par tiesību normu saturu pats par sevi nav izšķirošs attiecīgās normas tiesisko seku noskaidrošanā, jo tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2.2. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa apliecina, ka tā respektē tiesību piemērotāju izpratni par apstrīdētajām tiesību normām. Konkrētajā gadījumā nevaru atbalstīt tiesību piemērotāju - Valsts policijas un Ģenerālprokuratūras - izpratni par apstrīdētajām normām arī tādēļ, ka tik plašs personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums demokrātiskā sabiedrībā nav nepieciešams un tātad ir nesamērīgs. Piekrītu Spriedumā izdarītajiem secinājumiem, ka gan aizdomās turētās personas bioloģiskais materiāls, gan DNS profils ir fiziskās personas dati, kas ietilpst Satversmes 96. panta tvērumā un, ievērojot to sensitīvo dabu, ir īpaši aizsargājami. Tāpat piekrītu Spriedumā izdarītajiem secinājumiem par Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi un to, ka apstrīdētās normas tajā interpretācijā, kura Spriedumā tika atzīta par pareizu, ir piemērotas šā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr nepiekrītu Sprieduma 23.2. punktā izdarītajam secinājumam, ka nepastāv saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Šajā Sprieduma punktā minēti divi Pieteikuma iesniedzēja norādīti saudzējošāki līdzekļi. Uzskatu, ka tie nav pienācīgi izvērtēti saskaņā ar Satversmes tiesas praksē izstrādāto metodoloģiju. It īpaši tas attiecas uz otro Pieteikuma iesniedzēja izvirzīto alternatīvu, proti, to, ka DNS profila noteikšanai varētu tikt paredzēti papildu nosacījumi, piemēram, tādi kā izmeklēšanas iestādes vadītāja rīkojums, kriminālprocesu virzošās amatpersonas motivēts lēmums vai iespējamā par attiecīgo nodarījumu piemērojamā soda smagums. Spriedumā norādīts, ka, ierobežojot bioloģiskā materiāla ņemšanu un DNS profila noteikšanu ar šādiem papildu nosacījumiem, leģitīmais mērķis netiktu sasniegts tādā pašā kvalitātē, jo leģitīmā mērķa sasniegšanas kvalitāte ir tieši proporcionāla DNS nacionālajā datu bāzē iekļauto DNS profilu skaitam. Uzskatu, ka šis apgalvojums ir pārlieku vienkāršots, jo tādu personu DNS profilu iekļaušana datu bāzē, par kurām nav droši zināms, ka tās izdarījušas vai izdarīs noziedzīgus nodarījumus, neveicina sabiedrības drošības un citu personu tiesību aizsardzību. Tādējādi tieša matemātiska proporcionalitāte starp datu bāzē atrodamo DNS profilu skaitu un leģitīmā mērķa sasniegšanas kvalitāti nav pareizais vērtēšanas kritērijs. Aizdomās turēto personu DNS profili DNS nacionālajā datu bāzē tiek iekļauti, pamatojoties uz pieņēmumu, ka personas, kas reiz ir turētas aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, noziedzīgus nodarījumus varētu būt izdarījušas arī pagātnē vai izdarīs nākotnē. Apstrīdēto normu izdevējiem bija jāizvērtē, pirmkārt, tas, vai šāda prezumpcija ir pamatota un, otrkārt, vai tā ir vienlīdz pamatota attiecībā uz visiem aizdomās turētajiem neatkarīgi no noziedzīga nodarījuma veida, smaguma, rakstura, attiecīgās personas vecuma un iespējamās vainas formas. Šāda vērtējuma obligātums izriet arī no Sprieduma 23.3.1. punktā minētā minimalitātes principa, kas jāievēro, apstrādājot personas datus, un no iepriekš minētās Eiropas Padomes Ministru komitejas padomes 1992. gada 10. februāra rekomendācijas Nr. R(92)1 4. punkta otrajā daļā ietvertās norādes, ka bioloģiskā materiāla izņemšana bez personas piekrišanas ir pieļaujama tikai tad, ja tas nepieciešams, ievērojot konkrētās lietas apstākļus. Latvijas sistēmai līdzīgo Lielbritānijā izveidoto visaptverošo un nešķirojošo pieeju DNS datu vākšanai asi kritizējusi arī ECT. Turklāt lielākajā daļā Eiropas Padomes dalībvalstu (piemēram, Austrijā, Beļģijā, Somijā, Francijā, Vācijā, Ungārijā, Īrijā, Itālijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Norvēģijā, Polijā, Spānijā un Zviedrijā) DNS datu vākšana kriminālprocesa ietvaros ir nevis sistemātiska, bet gan ierobežota ar dažiem specifiskiem kritērijiem vai reducēta uz nopietnākiem noziedzīgiem nodarījumiem (sk. ECT Lielās palātas 2008. gada 4. decembra sprieduma lietā "S. and Marper v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 30562/04 un Nr. 30566/04, 46. un 119. punktu). Šādu DNS datu vākšanai paredzēto kritēriju piemērošana tik plašā Eiropas Padomes dalībvalstu lokā nepārprotami liecina par to, ka noziedzīgi nodarījumi tiek efektīvi atklāti arī tad, ja tiek respektētas personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Sprieduma 23.3. punktā ir atsauce vienīgi uz pieaicinātās personas Alda Lieljukša subjektīvu vērtējumu par Latvijas sodu politikas nestabilitāti. Uzskatu, ka minētajā Sprieduma punktā nav pienācīgi izvērtēts tas, vai pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanas kvalitāti būtiski ietekmētu bioloģiskā materiāla neizņemšana, piemēram, no personām, kuras tiek turētas aizdomās par kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu izdarīšanu. Satversmes tiesai pašai bija jāizvērtē, vai tiešām Latvijas sodu politika ir tik nestabila, ka šāda diferencēta pieeja varētu kļūt par šķērsli pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Atsevišķas izmaiņas sodu politikā neliecina par tās nestabilitāti. Satversmes tiesas tiesnesis A.Laviņš Rīgā 2016. gada 26. maijā