4. Article

Tiesa secinājusi, ka apstrīdētā norma ne tikai rada parādniekam Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu, bet arī ierobežo parādnieka bērnam minētajā Satversmes pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību (sk. Sprieduma 11. punktu). Sprieduma 11.2. punktā norādīts, ka apstrīdētajā normā noteikto ziņu saturs ļauj citām personām iegūt noteiktas ticamības pakāpes informāciju par parādnieka bērniem, citstarp arī tos identificēt. Tas varot novest pie tādu datu apstrādes, kuri ir saistīti ar parādnieka bērna privāto dzīvi. Tomēr tiesa savā argumentācijā nav ņēmusi vērā to, ka parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ar apstrīdēto normu tiek skartas tikai netieši un pastarpināti. Var piekrist tam, ka no apstrīdētās normas izriet arī parādnieka bērna tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums. Taču apstrīdētās normas adresāts ir parādnieks, nevis viņa bērns. Parādnieka bērna tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums ir tikai iespējamais šīs normas piemērošanas blakus efekts. Mēs uzskatām, ka tiesa izskatītajā lietā ir nepamatoti pārspīlējusi bērna tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojuma nozīmi. Šāda tiesas pieeja ir viens no iemesliem, kuru dēļ Spriedumā izdarīti nepareizi secinājumi par apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma neatbilstību samērīguma principam.