5. Article

Mēs piekrītam, ka apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi - Satversmes 116. pantā minētā citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības aizsardzība. Tāpat Spriedumā pamatoti atzīts, ka minētais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai. Tomēr nepiekrītam tiesas argumentiem un secinājumiem par to, ka attiecībā uz parādnieka bērnu pastāvot saudzējošāki leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi un apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums tādēļ neesot samērīgs. 5.1. Kā norādīts Sprieduma 17. punktā, tiesa izskatāmajā lietā nav guvusi apstiprinājumu tam, ka pastāvētu tādi līdzekļi vai to kopums, kas netika izvērtēti apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas gaitā. Tāpēc tiesa secinājusi, ka attiecībā uz parādnieku nepastāv saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Turpretī attiecībā uz parādnieka bērnu Sprieduma 19.6. punktā atzīts, ka parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības mazāk aizskartu tāds regulējums, atbilstoši kuram parādnieka dati būtu publiskojami tikai tad, ja Fonda administrācija ir saņēmusi no valsts vai pašvaldību iestādēm informāciju, ka attiecīgo ziņu publiskošana nekaitēs bērna interesēm. Mēs uzskatām, ka pretēji metodoloģijai, kas izmantota Sprieduma 17. un 19. punktā, apstrīdētās normas un tajā ietvertā pamattiesību ierobežojuma raksturs nemaz neļauj saudzējošāku līdzekļu esamību izvērtēt atsevišķi attiecībā uz parādnieku un parādnieka bērnu. Proti, atbilstoši apstrīdētajai normai tiek publiskotas konkrētas ziņas tikai par parādnieku, un jebkādu saudzējošāku līdzekļu esamība attiecībā uz parādnieka bērnu automātiski samazina šo ziņu publiskošanas iespēju. Ja ir saudzējošāki līdzekļi attiecībā uz parādnieka bērnu, tad attiecībā uz parādnieku nevar būt saudzējošāku līdzekļu, kas ļautu tikpat efektīvi sasniegt leģitīmo mērķi. Līdz ar to Satversmes tiesas secinājumi par to, ka attiecībā uz parādnieku nav saudzējošāku līdzekļu, bet attiecībā uz viņa bērnu tādi pastāv, ir savstarpējā pretrunā. 5.2. Sprieduma 19.2. punktā uzsvērts, ka iesniedzēja piekrišana parādnieka datu publiskošanai pati par sevi ne vienmēr var garantēt bērna interešu aizsardzību, jo ir iespējamas situācijas, kad vecāku savstarpējo strīdu rezultātā iesniedzējs nebūs objektīvs un vēlēsies panākt parādnieka datu publiskošanu ar citu mērķi, pilnībā neizvērtējot bērna intereses. Tiesa norādījusi, ka likumdevējs šādus apstākļus pēc būtības nav izvērtējis. Taču likumdevējam nemaz nebija jāapsver tas, kādu subjektīvu iemeslu dēļ iesniedzējs varētu vēlēties parādnieka datu publiskošanu. Uzskatām, ka nav pamatoti prasīt no likumdevēja šādu izvērtējumu, kas būtu balstīts tikai uz pieņēmumiem par iesniedzēja hipotētisku rīcību tādā vai citādā dzīves situācijā. Piemērojot apstrīdēto normu, iesniedzēja subjektīvajiem motīviem nav nozīmes, jo ziņas par parādnieku tiek publiskotas ar mērķi aizsargāt bērna tiesības un veicināt vecāku pienākuma pildīšanu - uzturlīdzekļu maksāšanu, kā arī atbildīgu un godprātīgu saistību izpildi. Savukārt Sprieduma 19.5. punktā uzsvērts, ka likumdevējs nav izvērtējis apstrīdētās normas ietekmi uz tiem parādnieka bērniem, kuri nav iesniedzēja aprūpē. Norāde uz šāda izvērtējuma neesamību ir viens no tiesas pamatargumentiem tam, ka apstrīdētās normas radītais tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums neatbilst samērīguma principam attiecībā uz parādnieka bērnu. Apstrīdētā norma savas specifiskās dabas dēļ vienlaikus skar arī tādas personas, kuru tiesības uz privāto dzīvi Spriedumā nav pieminētas. Šādas personas citstarp ir iesniedzējs, parādnieka bērna vecvecāki, parādnieka bērna, kurš nav iesniedzēja aprūpē, otrs vecāks. To personu loks, kuras var tikt identificētas uz apstrīdētajā normā minēto ziņu pamata, var būt ļoti plašs. Spriedumā nav sniegts pamatojums tam, kādēļ tiesa izskatītajā lietā tik lielu nozīmi piešķīrusi tieši to parādnieka bērnu tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aizsardzībai, kuri nav iesniedzēja aprūpē. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka par saudzējošāku līdzekli nevar tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas prasa nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts un sabiedrības. Piemēram, par saudzējošāku līdzekli nevar tikt atzīts tāds līdzeklis, kas prasa būtiskus papildu finanšu resursus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 19. punktu). Sprieduma 19.6. punktā minētā līdzekļa izmantošana prasītu ievērojamu papildu laiku un resursus, un to gadījumu skaits, kuros ziņas par parādnieku būtu publiskojamas, varētu būtiski samazināties salīdzinājumā ar pašreizējo situāciju. Līdz ar to būtu apdraudēta apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšana. Tāpēc nav pamatots Spriedumā paustais uzskats, ka attiecībā uz parādnieka bērnu pastāv līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Tātad nepastāv tādi saudzējošāki līdzekļi, kas ļautu apstrīdētās normas radītā tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojuma leģitīmo mērķi sasniegt tādā pašā kvalitātē.