6. Article

Tiesa, izvērtējot apstrīdētās normas satversmību, ir pamatoti atzinusi, ka apstrīdētā norma vērsta uz to, lai nodrošinātu parādnieka bērna tiesības uz attīstību. Analizējot apstrīdētās normas radītā tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojuma leģitīmo mērķi, tiesa norādījusi, ka viens no šā ierobežojuma mērķiem ir nodrošināt bērna tiesības uz attīstību un tas atbilst arī visas sabiedrības interesēm (sk. Sprieduma 14.1. un 14.2. punktu). Savukārt Pieteikuma iesniedzējs un lietā pieaicinātās personas uzsvēra vienīgi to, ka apstrīdētā norma skar gan parādnieka, gan arī parādnieka bērna tiesības uz privāto dzīvi. 6.1. Tiesības uz attīstību ietilpst Satversmes 110. panta tvērumā, ja tas tiek interpretēts atbilstoši Latvijas starptautiskajām saistībām bērnu tiesību jomā. Bērnu tiesību konvencijas 27. pants, uz ko šīs lietas ietvaros īpaši norāda Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, noteic, ka dalībvalstis atzīst ikviena bērna tiesības uz tādu dzīves līmeni, kāds nepieciešams bērna fiziskai, garīgai, emocionālai, morālai un sociālai attīstībai. Šī norma nosaka arī to, ka uz vecākiem vai citām par bērnu atbildīgām personām gulstas primārā atbildība par bērna attīstībai nepieciešamo dzīves apstākļu nodrošināšanu. Dalībvalstīm jāīsteno pasākumi, kas palīdzētu vecākiem un citām par bērnu atbildīgām personām īstenot šīs bērna tiesības. Bērnu tiesību konvencija balstās uz atziņu, ka bērna normālas attīstības pamats ir tieši vecāku atbildība par viņu, pat ja vecāks nedzīvo tajā ģimenē, kurā aug viņa bērns. Tā ir vispārzināma patiesība, ka vecākus nevar aizstāt. Tādējādi Bērnu tiesību konvencijas 27. pants noteic bērna tiesības uz fizisko un garīgo attīstību, ko nodrošina vecāki. Savukārt valsts rada tādus apstākļus, kas palīdz vecākiem veikt šo uzdevumu. Tieši tāpēc šā panta ceturtajā daļā ir noteikts valsts pienākums nodrošināt bērna uzturlīdzekļu piedzīšanu no vecāka. Vērtējot Latvijā izveidoto sistēmu caur šā principa prizmu, būtu jāsaprot, ka Fonds nav pašmērķis. Patiesais mērķis ir atgādināt vecākiem viņu pienākumu pret bērniem, un šis pienākums izriet no Satversmes 110. panta. Jebkurā gadījumā Bērnu tiesību konvencija uzliek Latvijai pienākumu nodrošināt bērna uzturēšanai nepieciešamo līdzekļu iegūšanu no vecākiem. Kādā veidā nodrošināt, to nosaka katras valsts tradīcijas un īpatnības. 6.2. Likumdevējs ir analizējis veselu virkni veidu, kādos varētu nodrošināt bērna uzturēšanai nepieciešamo līdzekļu iegūšanu no vecākiem, un secinājis, ka konkrētajā laikā un telpā visefektīvākais veids ir parādnieka datu publiskošana. Tieši šis lēmums radīja tādu situāciju, ka pēc būtības saduras vairākas vienlīdz svarīgas cilvēka tiesības. No vienas puses, apstrīdētās normas adresāta, proti, parādnieka, tiesības uz privāto dzīvi, kā arī parādnieka bērna tiesības uz privāto dzīvi, bet no otras puses - bērna tiesības uz attīstību un tai nepieciešamā atbalsta saņemšanu tieši no vecākiem. Šāda situācija Satversmes tiesas praksē nav tipiska. Tādējādi tiesai bija jāvērtē, kā likumdevējs ir līdzsvarojis šīs dažādās tiesības. Parasti tiesa vērtē vienas konkrētas cilvēku grupas tiesību ierobežojumu, par kura nepieciešamību likumdevējs ir izšķīries tādu sabiedrības vai valsts interešu dēļ, kurām ir cita abstrakcijas pakāpe. Šajā lietā apstrīdētā norma mudina tiesu iedziļināties tajos bērna un vecāka attiecību aspektos, kuri tipiskā veidā atrodas privātautonomijas ietvaros. Šādos gadījumos tiesai būtu jāvērtē tas, cik pamatota un atbilstoša Satversmei ir valsts iejaukšanās minētajās attiecībās. Tā kā valsts nevar un nedrīkst aizstāt vecākus viņu rūpēs un atbildībā par bērnu, tad tiesai primāri jāvērtē tie mehānismi, kuriem privātautonomijas ietvaros būtu jāsekmē bērna harmoniska attīstība. Likumdevējs ir izvēlējies ierobežot parādnieka tiesības uz privāto dzīvi, uzskatot, ka tādējādi gan bērns pēc iespējas efektīvāk būs nodrošināts ar uzturlīdzekļiem, gan arī valsts atgūs savus ieguldījumus. Tā kā valsts uzturlīdzekļu maksāšanu var uzņemties tikai pastarpināti, jo normālos apstākļos tai nebūtu jāiejaucas vecāku un bērnu savstarpējās attiecībās, pilnīgi pamatota ir likumdevēja vēlme nodrošināt to, lai valsts atgūtu ieguldītos līdzekļus. 6.3. Izskatītajā lietā tiesa atzina, ka bērna tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību tiek nesamērīgi ierobežotas, jo likumdevējs bērna pamattiesības esot vērtējis vienīgi bērna attīstības aspektā un apstrīdētā norma nenodrošinot to, ka parādnieka dati tiek publiskoti tikai tad, ja Fonda administrācija no valsts vai pašvaldību iestādēm ir saņēmusi informāciju, ka attiecīgo ziņu publiskošana nekaitēs bērna interesēm (sk. Sprieduma 19.6. punktu). Proti, apstrīdētā norma, pēc tiesas ieskata, nenodrošina vienlīdzīgu aizsardzību bērna tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un bērna tiesībām uz pilnvērtīgu attīstību (sk. Sprieduma 20. punktu). Tomēr pēc būtības tiesa ir spriedusi par labu bērna tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, jo apstrīdētā norma Satversmes 96. pantam neatbilstot tieši tāpēc, ka likumdevēja izveidotā mehānisma ietvaros netiekot pilnībā nodrošinātas bērna tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Spriedumā nav atklāts, kādas ir attiecības starp bērna tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un bērna tiesībām uz attīstību, Satversmi interpretējot sistēmiski. Tādējādi tiesa nav pilnībā atklājusi bērna tiesību uz attīstību tvērumu un to izsvērusi saistībā ar bērna tiesībām uz privāto dzīvi.