4. Article

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma nepamatoti ierobežo viņas tiesības sniegt asistenta pakalpojumu savai mātei un saņemt par to atlīdzību (sk. konstitucionālo sūdzību lietas materiālu 1. sēj. 7. lp.). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 110. pants gan uzliek valstij pienākumu atbalstīt ģimeni, tomēr nerada personai subjektīvās tiesības saņemt konkrētu valsts atbalstu noteiktā veidā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.1. punktu). Arī spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 Satversmes tiesa secināja, ka no Satversmes 110. panta izrietošais valsts pozitīvais pienākums nav konkretizējams tiktāl, ka tas nodrošinātu ikvienam bērnam ar invaliditāti un personai, kuras ģimenē aug bērns ar invaliditāti, tiesības saņemt paredzēto valsts atbalstu sev vēlamā formā (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 14.2. punktu). Vēl jo vairāk no Satversmes 110. panta pirmā teikuma izrietošais valsts pozitīvais pienākums nav konkretizējams tiktāl, ka tas nodrošinātu ikvienai personai, kuras ģimenē ir persona ar invaliditāti, tiesības saņemt paredzēto valsts atbalstu sev vēlamā formā. Izskatāmajā lietā bija jāņem vērā tas, ka saskaņā ar Invaliditātes likuma 1. panta 1. punktu asistents ir fiziskā persona, kas sniedz atbalstu personai ar ļoti smagas vai smagas pakāpes funkcionēšanas ierobežojumu tādu darbību veikšanai ārpus mājokļa, kuras tā invaliditātes dēļ nevar veikt patstāvīgi. No Invaliditātes likuma 12. panta pirmās daļas izriet, ka asistenta pakalpojums ir valsts atbalsta pasākums invaliditātes seku mazināšanai, kuru šajā likumā noteiktajos gadījumos ir tiesības saņemt personai ar invaliditāti. Savukārt Noteikumi Nr. 942 citastarp nosaka kārtību, kādā personai ar I vai II invaliditātes grupu piešķir asistenta pakalpojumu pašvaldībā. Tādējādi normatīvajos aktos ir noteikts subjekts, kas ir tiesīgs saņemt asistenta pakalpojumu. Līdz ar to secināms, ka nevis personai, kuras ģimenē ir persona ar invaliditāti, bet gan pašai pilngadīgajai personai ar I vai II invaliditātes grupu ir subjektīvās tiesības saņemt asistenta pakalpojumu. Arī konkrētajā gadījumā asistenta pakalpojumu pašvaldībā ir lūgusi piešķirt un ir saņēmusi Pieteikuma iesniedzējas māte (sk. lietas materiālu 1. sēj. 14. un 15. lp.). Spriedumā norādīts, ka Invaliditātes likums un uz tā pamata izdotie Noteikumi Nr. 942 ir sociālā un ekonomiskā atbalsta sistēmas sastāvdaļa, ar kuru likumdevējs un Ministru kabinets konkretizējuši Satversmes 110. pantā noteikto pamattiesību īstenošanas veidus attiecībā uz bērniem ar invaliditāti un ģimenēm, kurās aug šādi bērni. Turklāt asistenta pakalpojums ir ievērojams atbalsts šādu personu ar invaliditāti ģimenēm. Tādējādi Spriedumā secināts, ka Satversmes 110. pantā noteiktās tiesības uz valsts aizsardzību un atbalstu esot attiecināmas arī uz pilngadīgu personu, kurai, dzīvojot nedalītā mājsaimniecībā kopā ar vecākiem, nepieciešams būt par vecāka - personas ar invaliditāti - asistentu. Līdz ar to valsts izveidotajai asistenta pakalpojuma nodrošināšanas sistēmai esot jābūt pieejamai arī Pieteikuma iesniedzējai kā valsts amatpersonai, kura dzīvo nedalītā mājsaimniecībā ar savu māti (sk. Sprieduma 13. punktu). Nav šaubu, ka asistenta pakalpojuma izmantošana atvieglo ne vien pašas personas ar invaliditāti ikdienu, bet arī viņas ģimenes locekļu ikdienu. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka ikvienam šīs ģimenes loceklim visos gadījumos rodas subjektīvās tiesības sniegt asistenta pakalpojumu savam radiniekam un saņemt par to atlīdzību. Uzskats, ka Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ir noteiktas ikvienas personas tiesības kļūt par asistentu savam ģimenes loceklim - pilngadīgai personai ar invaliditāti, nozīmētu, ka ikvienai šādai personai ir tiesības saņemt paredzēto valsts atbalstu sev vēlamā formā. Turklāt asistenta pakalpojuma kā valsts sociālā un ekonomiskā atbalsta sistēmas sastāvdaļas galvenais mērķis ir veicināt personas ar invaliditāti neatkarību un patstāvību. Proti, asistenta pakalpojums primāri ir tāds atbalsta pasākums, kas vērsts tieši uz pašas personas ar invaliditāti tiesību un likumisko interešu nodrošināšanu. Turklāt, secinot, ka valsts izveidotajai asistenta pakalpojuma nodrošināšanas sistēmai jābūt pieejamai arī Pieteikuma iesniedzējai, Satversmes tiesa ir izmantojusi jēdzienu "nedalīta mājsaimniecība". Tomēr Spriedumā nav atklāts, kādā veidā šis jēdziens ietekmē izskatāmās lietas izspriešanu. Tāpēc uzskatu, ka no Sprieduma 13. punktā ietvertajiem apsvērumiem nav iespējams nonākt pie secinājuma, ka konkrētajā gadījumā ir noticis tieši Pieteikuma iesniedzējas Satversmes 110. panta pirmajā teikumā noteikto pamattiesību aizskārums, kā arī atspēkot atbildes rakstā norādīto argumentu, ka tiesvedība lietā šajā prasījuma daļā būtu izbeidzama.