5. Article

Jāņem vērā, ka salīdzinoši neilgā laikā Satversmes tiesa ir vērtējusi apstrīdētās normas konstitucionalitāti divas reizes. Pirmajā gadījumā - spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 - Satversmes tiesa vērtēja apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 110. pantam un 91. panta pirmajam teikumam tiktāl, ciktāl tā attiecas uz tiesnesi kā valsts amatpersonu, kuram nepieciešams sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 12.2. punktu). Savukārt Spriedumā Satversmes tiesa vērtēja apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un 91. panta pirmajam teikumam attiecībā uz tiesnesi, kura ģimenē ar nedalītu mājsaimniecību ir pilngadīga persona ar invaliditāti (sk., piemēram, Sprieduma 14. un 15. punktu). Lai gan abos gadījumos tika vērtēta vienas un tās pašas normas konstitucionalitāte, tomēr Spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 apstrīdētā norma lielākoties tika vērtēta Satversmes 110. panta otrā teikuma kontekstā, akcentējot valsts īpašo pienākumu "palīdzēt bērniem invalīdiem" un uzturēt tādu sociālā un ekonomiskā atbalsta sistēmu, kura ir piemērota ģimenei, kurā aug bērns ar invaliditāti (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 13. punktu). Turklāt faktiskie apstākļi abās lietās bija atšķirīgi. No lietas Nr. 2015-10-01 materiāliem izrietēja, ka pieteikuma iesniedzējas bērnam bija piešķirts asistents. Tomēr bērna veselības stāvokļa dēļ šā asistenta vai citas personas piesaiste asistenta pakalpojuma sniegšanai bija kļuvusi neiespējama. Tādējādi vienīgi pati pieteikuma iesniedzēja varēja sniegt šo pakalpojumu savam bērnam invalīdam (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 11. punktu). Proti, pieteikuma iesniedzējas piesaistīšana asistenta pakalpojuma sniegšanai šajā gadījumā bija objektīva nepieciešamība, kas kalpoja par vienu no kritērijiem, lai secinātu, ka lietā Nr. 2015-10-01 ir noticis pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārums. Savukārt no izskatāmās lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzēju par savu asistentu ir lūgusi piesaistīt Pieteikuma iesniedzējas māte (sk. lietas materiālu 1. sēj. 14. un 15. lp.). Atbilstoši Jelgavas novada Sociālā dienesta praksei personai asistenta pakalpojumus nodrošina tās izvēlēts asistents, jo minētajam dienestam nav darbinieku, kas sniedz asistenta pakalpojumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 31. lp.). No izskatāmās lietas materiāliem nav secināms, ka pastāv kādi citi apstākļi, kuru dēļ tieši Pieteikuma iesniedzējai būtu jāsniedz asistenta pakalpojums savai mātei. Spriedumā, vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa atsaucas uz nepieciešamību tieši Pieteikuma iesniedzējai sniegt asistenta pakalpojumu savam ģimenes loceklim ar invaliditāti. Tomēr Spriedumā nav konstatēts, ka patiešām pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ vienīgi Pieteikuma iesniedzēja var sniegt asistenta pakalpojumu savai mātei. Līdz ar to uzskatu, ka no Spriedumā ietvertajiem argumentiem nav iespējams secināt, ka ir aizskartas tieši Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 110. panta pirmajā teikumā noteiktās pamattiesības un ir noticis Satversmes 91. panta pirmā teikuma pārkāpums. Satversmes tiesas tiesnesis G.Kusiņš Rīgā 2016. gada 1. jūlijā