5. Article

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. pantā ietvertajam vienlīdzības principam, Satversmes tiesa noskaidro: 1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; 3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu). Spriedumā ir secināts, ka Pieteikuma iesniedzēja atrodas salīdzināmā situācijā ar tām personām, kurām nepieciešams sniegt asistenta pakalpojumu savas ģimenes loceklim ar invaliditāti, dzīvojot ar viņu nedalītā mājsaimniecībā, bet apstrīdētā norma rada atšķirīgu attieksmi pret Pieteikuma iesniedzēju, jo viņa ir tiesnese (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 14. punktu). Izvērtējot apstrīdētās normas leģitīmo mērķi un samērīgumu, Satversmes tiesa ir izmantojusi spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 secināto, norādot: "Spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 atzīts, ka apstrīdētās normas radītās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir aizsargāt citu personu tiesības un demokrātisko valsts iekārtu. Pārbaudot, vai apstrīdētās normas radītā atšķirīgā attieksme atbilst samērīguma principam, spriedumā Nr. 2015-10-01 atzīts, ka attiecībā uz valsts amatpersonu - tiesnesi, kuram nepieciešams sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti, apstrīdētā norma nav piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai" (Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 16. punkts). Piekrītu, ka Spriedumā nebija nepieciešams atkārtoti noskaidrot apstrīdētās normas leģitīmo mērķi, jo tas ir universāls. Spriedumā Nr. 2015-10-01 tika secināts, ka apstrīdētā norma ir daļa no normatīvā regulējuma, kas nodrošina tiesneša kā amatpersonas darbības atklātumu un atbildību sabiedrības priekšā, kā arī tiesu varas neatkarību demokrātiskā valstī. Tādējādi apstrīdētās normas radītās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir aizsargāt citu personu tiesības un demokrātisko valsts iekārtu (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17.3. punktu). Savukārt ierobežojums attiecībā uz katru konkrētu personu var izpausties individuāli un tā samērīgums var būt atšķirīgs. Tāpēc uzskatu, ka Spriedumā bija nepieciešams vērtēt Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību ierobežojuma samērīgumu.