6. Article

Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas radītā atšķirīgā attieksme atbilst samērīguma principam, jāpārbauda: 1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai likumdevēja darbība ir samērīga, tas ir, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu un 2008. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-11-01 13. punktu). Spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 ir secināts, ka "attiecībā uz tiesnesi, kuram nav ļauts sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti, netiek sasniegts ar apstrīdēto normu radītā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis" (Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 18.3. punkts). Tā kā ar neatbilstību vienam no "testa" kritērijiem pietiek, lai apstrīdēto normu atzītu par neatbilstošu Satversmes 91. pantam, spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 netika vērtēta pamattiesību ierobežojuma nepieciešamība un samērīgums attiecībā pret sabiedrības gūto labumu no šā ierobežojuma. Uzskatu, ka secinājums par pamattiesību ierobežojuma nepiemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai ir patiess gadījumā, kad bērna māte - tiesnese - ir vienīgā persona, kura var asistēt savam bērnam ar invaliditāti, taču šis secinājums nav attiecināms uz situāciju, kādā atrodas Pieteikuma iesniedzēja. Vēlos uzsvērt, ka Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību ierobežojums ir daļa no sistēmas, kas tiesiskā valstī ierobežo tiesnešu pamattiesības, lai garantētu citu personu tiesības uz taisnīgu, objektīvu un neitrālu tiesu. Tātad Spriedumā bija jāvērtē tiesneša pamattiesību ierobežojuma samērīgums iepretim nepieciešamībai aizsargāt citu personu tiesības un demokrātisko valsts iekārtu. Satversmes tiesa savulaik atzinusi, ka viens no demokrātiskas valsts principiem ir tiesiskuma princips. Tikai neatkarīga tiesu vara var nodrošināt taisnīgu tiesas procesa rezultātu, kas ir tiesiskuma pamats. Tiesnešu neatkarības nodrošināšanā ir ieinteresēts ikviens, attiecībā uz kuru tiek spriesta tiesa (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 7.2. punktu). Lai nodrošinātu ikvienam taisnīgu tiesu un veicinātu tiesnešu neatkarību, objektivitāti un neitralitāti, tienešiem ir noteiktas gan īpašas garantijas, gan dažādi ierobežojumi. Jau stājoties amatā un vēlāk pildot amata pienākumus, tiesnesim ir jāapzinās, ka tiesību un tiesnešu ētikas normas viņam uzliek ievērojamus ierobežojumus salīdzinājumā ar citām personām, piemēram, tiesnesim ir liegtas tiesības būt politiskās partijas biedram, ļoti ierobežotas amatu savienošanas iespējas, rūpīgi jāpārdomā savas ārpustiesas sabiedriskās aktivitātes utt. Turklāt tiesneši bieži pašierobežojas, lai "saprātīgs novērotājs no malas" neapšaubītu viņu objektivitāti un neitralitāti, kā arī to, ka darbs tiesneša amatā vienmēr ir pirmajā vietā. Spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 ir norādīts, ka apstrīdētajā normā tiesnešiem noteiktais amatu savienošanas aizliegums nav absolūts. Tiesneša amatu ir atļauts savienot ar apstrīdētajā normā minētajiem amatiem, piemēram, pedagoga, zinātnieka, profesionāla sportista un radošo darbu. To ir atļauts savienot arī ar saimniecisko darbību, ja šīs darbības ietvaros tiek gūti ienākumi no lauksaimnieciskās ražošanas, mežizstrādes, zvejniecības, lauku tūrisma vai prakses ārsta profesionālās darbības, kā arī saimniecisko darbību, kura tiek veikta, pārvaldot amatpersonai piederošo nekustamo īpašumu, kā arī tāda pilnvarojuma izpildi, uz kura pamata amatpersona rīkojas sava radinieka vārdā, ja tas nerada interešu konfliktu (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 18.1. punktu). Visas šīs ārpustiesas aktivitātes ir iespējams saplānot tā, lai tās netraucētu pildīt tiesneša darba pienākumus. Savukārt tad, ja tiesnesis asistē personai ar invaliditāti, ne vienmēr iespējams iepriekš paredzēt, kad šai personai asistenta palīdzība būs nepieciešama, un tiesnesim var nākties negaidīti atstāt darba vietu. Šāda situācija var liegt tiesnesim kvalitatīvi pildīt savus darba pienākumus. Turklāt pastāv risks, ka var ciest arī persona ar invaliditāti, ja tās asistenta pienākumus veic tās ģimenes loceklis - tiesnesis. Valsts kontrole pamatoti norāda, ka ir "apšaubāmas personu ar invaliditāti iespējas saņemt pilnvērtīgu asistenta pakalpojumu, ja to sniedz persona, kas nodarbināta uz pilnu slodzi vai vēl vairāk" (Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 6. punkts). Tiesneša amata slodze ir tas gadījums, uz kuru attiecas vārdi "vēl vairāk". Līdz ar to uzskatu, ka apstrīdētajā normā noteiktais tiesneša pamattiesību ierobežojums sasniedz leģitīmo mērķi un ir samērīgs salīdzinājumā ar sabiedrības gūto labumu. Ievērojot šo ierobežojumu, tiesnesis darba laiku velta viņam uzticēto pienākumu pildīšanai, nevis ik brīdi ir gatavs doties asistēt personai ar invaliditāti. Minēto argumentu dēļ uzskatu, ka apstrīdētā norma atzīstama par atbilstošu Satversmes 91. pantam.