92. Article — paredz valstij gan pienākumu izveidot attiecīgu

tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt procesuālās normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2008. gada 9. maija sprieduma lietā Nr. 2007-24-01 8. punktu). Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdztiesības un sacīkstes principu, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz motivētu tiesas spriedumu, kā arī tiesības uz pārsūdzību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu un 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3. punktu). Tāpēc valsts pienākums ir izveidot tādu lietu izskatīšanas kārtību, lai persona varētu efektīvi aizsargāt savas tiesības un likumīgās intereses. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo liedz parādniekam pārsūdzēt tiesas lēmumu, ar kuru maksātnespējas process izbeigts, neatbrīvojot viņu no atlikušajām parādsaistībām. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka likumdevējs, ievērojot savas rīcības brīvības robežas, kas izriet no Latvijas tiesību sistēmas un valstij saistošiem starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, var noteikt tādas lietu kategorijas, kurās tiesas nolēmumi nav pārsūdzami (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2014-23-01 10. punktu). Apstrīdētā norma ietverta Civilprocesa likuma 46.2 nodaļā, kura reglamentē fiziskās personas maksātnespējas procesa lietu izskatīšanu civilprocesa ietvaros. Civilprocess, kas nodrošina lietas taisnīgu un objektīvu izskatīšanu, ir taisnīgas tiesas elements un ietilpst Satversmes 92. panta pirmā teikuma saturā (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 10. punktu). Satversmes 92. panta pirmais teikums neprasa, lai noteiktu kategoriju lietām civilprocesa ietvaros katrā gadījumā tiktu paredzētas pārsūdzības iespējas augstākas instances tiesā, ja zemākās instances tiesā personai ir bijis nodrošināts pienācīgs tiesas process (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 10.3. punktu). Tātad, lai izvērtētu, vai atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam būtu nodrošināma iespēja pārsūdzēt lēmumu, ar kuru izbeigts maksātnespējas process, neatbrīvojot parādnieku no atlikušajām parādsaistībām, jānoskaidro: 1) vai personai tiek nodrošināts taisnīgs tiesas process tās instances tiesā, kas pieņem attiecīgo nolēmumu; 2) kāds ir tās lietu kategorijas raksturs, kuras ietvaros tiesas nolēmums tiek pieņemts, un kāds ir likumdevēja mērķis šīs lietu kategorijas regulēšanā (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2014-23-01 11. punktu). 10. Tiesiskas valsts princips prasa, lai lietas tiktu izskatītas tādā kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 6. punktu). Lietas izskatīšanas procedūra ir taisnīga, ja ir ievērota prasība nodrošināt personai tiesības tikt uzklausītai, kā arī tiesības pilnvērtīgi izmantot iespēju iesniegt pierādījumus (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 12. punktu). Lai noskaidrotu, vai Civilprocesa likums laikā, kad bija spēkā apstrīdētā norma, nodrošināja taisnīgu tiesas procesu, Satversmes tiesai jāizvērtē Civilprocesa likumā noteiktā kārtība, kādā tiesā bija izskatāms pieteikums par bankrota procedūras pabeigšanu un fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu. 10.1. Fiziskās personas maksātnespējas procesa lietu izskatīšanas kārtība noteikta Civilprocesa likuma 46.2 nodaļā par fiziskās personas maksātnespējas procesa lietām. Savukārt 46.2 nodaļa ir ietverta Civilprocesa likuma sestajā sadaļā, kas reglamentē sevišķās tiesāšanas kārtību. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 253. panta otro daļu sevišķās tiesāšanas kārtības lietās lietas dalībniekiem ir šā likuma 74. panta otrajā daļā noteiktās pušu procesuālās tiesības. Tādējādi arī parādniekam, administratoram un citām ieinteresētajām personām pieteikuma par bankrota procedūras pabeigšanu un fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu izskatīšanā ir Civilprocesa likumā noteiktās procesuālās tiesības, tostarp tiesības piedalīties tiesas sēdē, iesniegt pierādījumus, dot tiesai mutvārdu un rakstveida paskaidrojumus. To, ka parādnieks tiek aicināts uz tiesas sēdi, kur tam ir iespēja izteikt savus argumentus un apsvērumus, paredz arī Civilprocesa likuma 363.20 panta sestā daļa. Šī tiesību norma noteic, ka pieteikumu tiesa izskata 15 dienu laikā no tā saņemšanas dienas. Uz tiesas sēdi tiek aicināts pieteikuma vai sūdzības iesniedzējs, administrators, attiecīgā fiziskā persona un citas ieinteresētās personas. Civilprocesa likuma 8. panta otrā daļa noteic, ka tiesa izskaidro lietas dalībniekiem viņu tiesības un pienākumus, kā arī procesuālo darbību izdarīšanas vai neizdarīšanas sekas. Tātad, izskatot pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, tiesas pienākums ir izskaidrot procesa dalībniekiem viņu tiesības un pienākumus. Tādējādi ir nodrošināts tas, ka procesa dalībnieki zina savas tiesības un pienākumus, tostarp Civilprocesa likuma 74. pantā noteiktās tiesības iesniegt mutvārdu un rakstveida paskaidrojumus, pieteikt lūgumus un savlaicīgi iesniegt tiesā pierādījumus. Savukārt Civilprocesa likuma 93. panta pirmā daļa uzliek katrai pusei pienākumu pierādīt tos faktus, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Turklāt tādā gadījumā, ja kāda puse var pamatot, ka tai nav iespējams piekļūt lietā nozīmīgiem pierādījumiem, Civilprocesa likuma 93. panta otrā daļa paredz tiesas pienākumu šos pierādījumus izprasīt. Jautājumā par patiesības noskaidrošanu tiesa nekādā ziņā nav vienaldzīga skatītāja, kas pasīvi uztver tikai to, ko puses ceļ tai priekšā. Lai gan pierādījumus iesniedz vai uz tiem atsaucas katra no pusēm, tiesai tomēr jāraugās uz tiem kritiski, jānoskaidro to objektīvā vērtība un jācenšas noskaidrot patiesos faktiskos lietas apstākļus, kam gala rezultātā jānoved pie patiesības (sk.: Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Bukovskis, 1933, 332.-333. lpp.). Civilprocesa likuma 93. panta ceturtā daļa dod tiesai tiesības izrādīt iniciatīvu gadījumos, kad no lietas materiāliem izriet nepieciešamība pieprasīt papildu pierādījumus. Proti, saskaņā ar Civilprocesa likuma 93. panta ceturto daļu tiesa var paziņot pusēm par to, ka pierādījumi par kādu konkrētu faktu, prasījumu vai argumentu nav iesniegti, un noteikt termiņu to iesniegšanai. Tomēr minētā tiesību norma nenozīmē to, ka tiesa veic objektīvo izmeklēšanu, t.i., patstāvīgi pēc savas iniciatīvas vāc patieso lietas apstākļu noskaidrošanai nepieciešamos pierādījumus. No Civilprocesa likuma 10. panta izriet, ka katrs lietas dalībnieks ir atbildīgs par savu pienākumu pildīšanu un procesuālo tiesību pilnvērtīgu un savlaicīgu izmantošanu. Tāpat Civilprocesa likuma 210. panta pirmās daļas 4. punktā ir paredzētas lietas dalībnieka tiesības lūgt tiesu atlikt lietas izskatīšanu, dodot viņam iespēju iesniegt papildu pierādījumus. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 82. panta pirmo daļu puses ir tiesīgas piedalīties tiesas procesā ar tāda pilnvarota pārstāvja palīdzību, kas var būt arī zvērināts advokāts. Tādējādi personai ir nodrošināta iespēja saņemt juridisko palīdzību, kas tai palīdz izprast un pilnvērtīgi īstenot Civilprocesa likumā noteiktās tiesības un pienākumus. Tātad Civilprocesa likums skaidri noteica kārtību, kādā parādnieks aicināms uz tiesas sēdi, kā arī noteica viņa tiesības un pienākumus, tostarp 74. pantā paredzētās tiesības sniegt tiesas sēdē paskaidrojumus, pieteikt lūgumus un savlaicīgi iesniegt tiesā pierādījumus. Tādējādi Civilprocesa likumā noteiktā kārtība, kādā tika izskatīts pieteikums par bankrota procedūras pabeigšanu un fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, nodrošināja parādnieka tiesības tikt uzklausītam. 10.2. Nolēmumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, neatbrīvojot parādnieku no atlikušajām parādsaistībām, tiesa pieņem lēmuma veidā. Civilprocesa likuma 230. panta pirmās daļas 4. punkts noteica tiesas pienākumu savu lēmumu pamatot, t.i., pienākumu lēmuma motīvu daļā norādīt lietas izskatīšanas gaitā konstatētos faktus, pierādījumus, ar kuriem ir pamatoti tiesas secinājumi, kā arī normatīvos aktus, pēc kuriem tiesa vadījusies. Turklāt Civilprocesa likuma 97. panta trešā daļa uzliek tiesai pienākumu motivēt savu rīcību pierādījumu novērtēšanā, t.i., norādīt, kādēļ tā konkrētiem pierādījumiem devusi priekšroku salīdzinājumā ar citiem pierādījumiem un konkrētus faktus atzinusi par pierādītiem, bet citus - par nepierādītiem. Tātad Civilprocesa likums ietver regulējumu, kuram jānodrošina tiesas lēmuma pamatotība. Tiesai, taisot nolēmumu, ir jāievēro Civilprocesa likuma noteikumi par tiesas pienākumu ietvert lēmumā atbilstošu pamatojumu. Pieteikuma iesniedzējs savā pieteikumā norāda, ka tiesas pieņemtais lēmums neesot bijis motivēts. Proti, tiesa, neraugoties uz pierādījumu trūkumu, taisījusi lēmumu un atzinusi, ka Pieteikuma iesniedzējs nav godprātīgi izpildījis Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus. Turklāt tiesa neesot paziņojusi Pieteikuma iesniedzējam par pierādījumu trūkumu un nepieciešamību tos iesniegt (sk. lietas materiālu 16. lpp.). Satversmes tiesa atzīst, ka par procesuālo tiesību pilnvērtīgu un savlaicīgu izmantošanu visupirms ir atbildīgs katrs lietas dalībnieks. Izvērtēt konkrētās lietas faktiskos apstākļus, kā arī to, vai konkrētajā gadījumā pareizi piemērotas Civilprocesa likuma normas par pienākumu pierādīt un iesniegt pierādījumus, ir tiesīga vienīgi vispārējās jurisdikcijas tiesa. Atbilstoši Satversmē un Satversmes tiesas likumā noteiktajai kompetencei Satversmes tiesai nav paredzētas tiesības izvērtēt tiesību normu piemērošanu un vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumu tiesiskumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 7. punktu un 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106 12. punktu). 10.3. Pieteikumā norādīts, ka tiesa lēmumu, ar kuru izbeigts maksātnespējas process, neatbrīvojot parādnieku no atlikušajām parādsaistībām, saskaņā ar Civilprocesa likuma 12. panta pirmo daļu pieņēmusi viena tiesneša sastāvā, kas nenodrošinot taisnīgu tiesas procesu. Savukārt vairākas pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka šis apstāklis pats par sevi neliek apšaubīt to, ka personai ir nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesas procesu, jo ikviens tiesnesis ir augsti kvalificēts un profesionāls jurists (sk. lietas materiālu 111.-112., 122. un 126. lpp.). Satversmes 83. pants paredz, ka "tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti". Šajā konstitucionālajā normā noteiktā tiesnešu un tiesas neatkarība ir viens no demokrātiskas valsts pamatprincipiem (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 26. punktu). Tikai neatkarīga tiesu vara var nodrošināt taisnīgu tiesas procesa rezultātu. Tiesnešu neatkarības nodrošināšanā ir ieinteresēts ikviens, attiecībā uz kuru tiek spriesta tiesa (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 7.2. punktu). Satversmes 83. pantā ietvertais tiesnešu neatkarības princips prasa, lai tiesu sistēma nodrošinātu gan tiesas neatkarību kopumā, gan arī tiesneša neatkarību katrā konkrētajā lietā (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17.3. punktu). Lai nodrošinātu taisnīgu tiesu un tiesneša neatkarību katrā tiesas procesā, ir izstrādāts atbilstošs normatīvais regulējums, kas nosaka lietas izskatīšanas principus un kārtību. Likums "Par tiesu varu" citstarp nosaka lietu izskatīšanas pamatprincipus. Saskaņā ar minētā likuma 17. pantu tiesas pienākums ir, izskatot jebkuru lietu, noskaidrot objektīvo patiesību. Objektivitātei ir svarīga nozīme tiesneša amata pienākumu pienācīgā veikšanā. Tā attiecas ne vien uz pašiem nolēmumiem, bet arī uz procesu, kurā tiek taisīti nolēmumi (sal.: Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 14.2.2. punkts). Tātad gan Satversme, gan likums "Par tiesu varu" paredz noteiktas garantijas tiesnešu neatkarībai un objektivitātei. Tās attiecas arī uz lietas vienpersonisku izskatīšanu pirmās instances tiesā. Ja lietu tiesā izskata Satversmē un likumā "Par tiesu varu" noteiktajā kārtībā iecelts vai apstiprināts tiesnesis, prezumējams, ka tiesnesis lietas izskatīšanā būs neatkarīgs un objektīvs un spēs nodrošināt tiesas procesa un pieņemto nolēmumu taisnīgumu. Tādējādi Satversmes 92. panta pirmā teikuma ietvaros personas tiesības uz taisnīgu tiesu tiek nodrošinātas arī tad, ja tiesa izskata lietu viena tiesneša sastāvā. Līdz ar to likumdevējs bija noteicis kārtību, kas paredzēja parādnieka tiesības tikt uzklausītam tiesas sēdē un nodrošināja taisnīgu tiesas procesu tās instances tiesā, kas izskata pieteikumu par bankrota procedūras pabeigšanu un fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu. 11. Lai noteiktu, vai tiesas lēmums, ar kuru izbeigts maksātnespējas process, neatbrīvojot parādnieku no atlikušajām parādsaistībām, ir tāds nolēmums, kura pārsūdzība augstākā instancē būtu nodrošināma atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jānoskaidro, kāds ir likumdevēja mērķis konkrētās lietu kategorijas regulēšanā un kāds ir tās lietu kategorijas raksturs, kuras ietvaros tiesas nolēmums tiek pieņemts. Tiesa, izlemjot pieteikumu par bankrota procedūras pabeigšanu un fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, saskaņā ar Maksātnespējas likuma pārejas noteikumu 5. punktu piemēroja 2007. gada 1. novembra Maksātnespējas likumu, kas zaudēja spēku 2010. gada 1. novembrī (turpmāk - Maksātnespējas likums), jo Pieteikuma iesniedzēja maksātnespējas process bija uzsākts līdz 2010. gada 31. oktobrim. Līdz ar to izskatāmajā lietā noskaidrojams, kāds bija Maksātnespējas likuma mērķis un kāds ir tiesā izskatāmo maksātnespējas procesa lietu raksturs. 11.1. Maksātnespējas likuma 1. pantā noteikts, ka šā likuma mērķis ir veicināt maksātnespējas subjekta maksātspējas atjaunošanu un aizsargāt kreditoru kopuma intereses parādnieka ierobežotas maksātspējas vai maksātnespējas gadījumā. Savukārt šā likuma 149. pantā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir, ievērojot kreditoru intereses, sniegt šai personai iespēju atjaunot maksātspēju vai tikt atbrīvotai no savas mantas pārdošanas un kreditoru prasījumu apmierināšanas plānā norādītajām parādsaistībām. Maksātnespējas likuma mērķis ir veicināt parādnieka (arī fiziskās personas) maksātspējas atjaunošanu un kreditoru interešu aizsardzību parādnieka ierobežotas maksātspējas vai maksātnespējas gadījumā, samērojot finansiālās grūtībās nonākuša komersanta un kreditoru intereses. Fiziskās personas maksātnespējas process kā patērētāja maksātnespējas institūts tiek atzīts par visefektīvāko līdzekli maksātnespējas stāvoklī nonākušu personu atbrīvošanai no saistībām un atgriešanai civiltiesiskajā apritē. Ieviešot fiziskās personas maksātnespējas procesu, godprātīgām fiziskajām personām, kas ekonomisku vai sociālu apstākļu dēļ būs kļuvušas maksātnespējīgas, tiks dota "otrā" iespēja uzsākt atbildīgu un maksātspējīgu saimniecisko darbību (sk. 2006. gada 30. novembrī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 69/Lp9 "Maksātnespējas likums" anotāciju). Tādējādi fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir ne tikai parādnieka atbrīvošana no parādsaistībām, bet arī finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildes veicināšana un, ja iespējams, maksātspējas atjaunošana. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka maksātnespējas process ir vērsts galvenokārt uz kreditoru un parādnieku tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 9.4. punktu). Līdz ar to fiziskās personas maksātnespējas process ir vērsts gan uz fiziskās personas maksātspējas atjaunošanu, gan kreditoru tiesību aizsardzību. 11.2. Maksātnespējas procesa lietas, tostarp fiziskās personas maksātnespējas procesa lietas, atbilstoši Civilprocesa likuma 251. panta 11. punktam ir tādas kategorijas lietas, ko tiesa izskata sevišķās tiesāšanas kārtībā. Satversmes tiesas praksē jau iepriekš ir vērtēts Civilprocesa likuma regulējums, kas neparedzēja maksātnespējas lietā taisīta tiesas nolēmuma pārsūdzību. Vērtējot pārsūdzības ierobežojuma atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa piešķīrusi nozīmi tam, ka attiecīgās lietas tiek izskatītas sevišķās tiesāšanas kārtībā (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 4. punktu un 2015. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2014-23-01 14. punktu). Sevišķās tiesāšanas kārtībā izskatāmu lietu raksturo tas, ka: 1) tajā nekad nav strīda par tiesībām, kas tieši izriet no Civilprocesa likuma 258. panta; 2) to ierosina uz rakstveida pieteikuma pamata; 3) tajā nav atbildētāja un trešo personu (ir tikai pieteicējs un var būt ieinteresētās personas); 4) to neraksturo pretēji vērstas intereses, bet objektīva nepieciešamība pēc tā, lai tiesa pieņemtu nolēmumu lietā, kurā nav strīda par tiesībām (sk.: Civilprocesa likuma komentāri. II daļa. Torgāns K. (zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 197. lpp.). Tātad raksturīgākā pazīme, ar ko sevišķās tiesāšanas kārtībā izskatāmās lietas atšķiras no prasības tiesvedības kārtībā izskatāmajām lietām, ir tā, ka tajās nekad nav strīda par tiesībām. Proti, persona vēršas tiesā, lai tā konstatētu noteikta juridiska fakta vai tiesiskā stāvokļa esamību, nevis izšķirtu lietas dalībnieku strīdus par aizskartām tiesībām un ar likumu aizsargātām interesēm. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka maksātnespējas procesa lietas ir specifiskas un atšķiras no vispārējā civilprocesuālajā kārtībā izskatāmajām lietām. Civilās tiesvedības būtība izpaužas galvenokārt tādējādi, ka, ievērojot pušu līdztiesības principu, tiek izšķirti to savstarpējie strīdi par aizskartām tiesībām un ar likumu aizsargātām interesēm. Prasības tiesvedības gadījumā tiesa izskata un izlemj lietas par strīdiem un dod objektīvu vērtējumu pušu iesniegtajiem pierādījumiem. Savukārt maksātnespējas lietas tiek izskatītas sevišķās tiesāšanas kārtībā un tajās nav strīda par tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 4. punktu). Tādējādi fiziskās personas maksātnespējas lietās tiesa konstatē personas mantisko stāvokli, nevis izšķir lietas dalībnieku strīdus par pienākumu izpildīt saistības. Šajās lietās nav strīda par to, ka persona ir uzņēmusies saistības, kuras tā nespēj izpildīt. Tomēr Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka, lai gan fiziskās personas maksātnespējas procesa lietas tiek izskatītas sevišķās tiesāšanas kārtībā, tomēr starp kreditoriem un parādnieku var rasties strīds par noteiktiem faktiem (sk. lietas materiālu 17. lpp.). Šim viedoklim pievienojas arī Tiesībsargs, norādot, ka likumdevējam būtu jāparedz iespēja tiesas nolēmumu pārsūdzēt, jo starp pusēm var rasties strīds par to, vai parādnieks maksātnespējas procesā ir vai nav sniedzis nepatiesas ziņas kreditoriem, administratoram vai tiesai (sk. lietas materiālu 116. lpp.). Tiesību zinātnē atzīts, ka "starp lietas dalībniekiem var būt viedokļu dažādība par iesniegtā pieteikuma apmierināšanu vai noraidīšanu [..]. Bet tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka sevišķās tiesāšanas kārtībā izskatāmās lietas raksturo strīds par tiesībām. Strīdi lietas izskatīšanas gaitā nenozīmē, ka tie jāattiecina uz strīdiem par tiesībām" (sk.: Civilprocesa likuma komentāri. II daļa. Torgāns K. (zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 205. lpp.). Tādējādi tas, ka pieteikuma par bankrota procedūras pabeigšanu un fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu izskatīšanas gaitā lietas dalībniekiem ir atšķirīgi viedokļi par faktiem, nenozīmē to, ka pastāvētu strīds par parādnieka maksātnespēju. Izskatot pieteikumu par bankrota procedūras pabeigšanu un fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, tiesa lemj, vai ir pamats fiziskās personas atbrīvošanai no atlikušajām parādsaistībām. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 177. panta pirmo daļu fizisko personu atbrīvo no parādsaistībām, ja tā ir izpildījusi savas mantas pārdošanas un kreditoru prasījumu apmierināšanas plānu un Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus, kā arī bankrota procedūras laikā pilnībā segusi visas maksātnespējas procesa izmaksas. Savukārt tādā gadījumā, ja tiesa konstatē, ka fiziskā persona maksātnespējas procesā ir sniegusi nepatiesas ziņas tiesai, administratoram vai kreditoram, tiesa saskaņā ar Maksātnespējas likuma 179. panta trešās daļas 1. punktu pieņem lēmumu izbeigt maksātnespējas procesu, neatbrīvojot parādnieku no atlikušajām parādsaistībām. Izlemjot jautājumu par to, vai atbrīvot parādnieku no atlikušajām parādsaistībām, tiesa neizšķir lietas dalībnieku strīdu par parādnieka pienākumu izpildīt saistības, bet gan, pārbaudot pierādījumus lietā, konstatē, vai pastāv Maksātnespējas likumā noteiktais pamats parādnieka atbrīvošanai no atlikušajām parādsaistībām. Ievērojot to, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir veicināt fiziskās personas maksātspējas atjaunošanu un vienlaikus pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas, parādnieks var tikt atbrīvots no atlikušajām parādsaistībām tikai tad, ja tas godprātīgi pildījis Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus. Fiziskās personas maksātspējas atjaunošana, to atbrīvojot no atlikušajām parādsaistībām, ir izņēmums no vispārējā principa, ka saistības ir jāpilda. Izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jāņem vērā, ka ierobežojums, kas liedz pārsūdzēt lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu, neatbrīvojot parādnieku no atlikušajām parādsaistībām, nevis aizskar kreditoru tiesības, bet gan nodrošina to tiesības pēc iespējas pilnīgāk saņemt savu prasījumu apmierinājumu. Turklāt Maksātnespējas likumā noteiktā mērķa sasniegšanas labad saskaņā ar šā likuma 159. pantu tieši administratoram pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas ir pienākums uzraudzīt, kā fiziskā persona pilda tai Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus. Tādējādi tiesa, izlemjot jautājumu par parādnieka atbrīvošanu no atlikušajām parādsaistībām, atkārtoti pārbauda tos pašus apstākļus, kurus jau izvērtējis administrators. Tiesai, izvērtējot pierādījumus un uzklausot administratora, parādnieka un citu ieinteresēto personu paskaidrojumus tiesas sēdē, jānodrošina taisnīgs tiesas process un jāpieņem atbilstošs lēmums. Līdz ar to fiziskās personas maksātnespējas procesa lietas ir sevišķa lietu kategorija, kuru ietvaros tiesā netiek pēc būtības izķirti lietas dalībnieku strīdi par tiesībām. 12. Pieteikumā norādīts, ka lēmums par maksātnespējas procesa izbeigšanu, neatbrīvojot parādnieku no atlikušajām parādsaistībām, būtu pārsūdzams, jo citu parādniekam nelabvēlīgu tiesas nolēmumu pārsūdzības iespēju likumdevējs ir paredzējis (sk. lietas materiālu 12. lpp.). Ar Saeimā 2015. gada 12. februārī pieņemto likumu "Grozījumi Civilprocesa likumā", kas stājās spēkā 2015. gada 1. martā, Civilprocesa likuma 363.27 panta ceturtā daļa tika izteikta šādā redakcijā: "Tiesas spriedums fiziskās personas maksātnespējas procesā nav pārsūdzams, izņemot spriedumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma noraidīšanu. Spriedumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma noraidīšanu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā, ja pastāv kāds no šā likuma 440.2 pantā noteiktajiem apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem." Tādējādi pēc grozījumiem Civilprocesa likumā ir skaidri noteikts, ka tiesas spriedums par fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma noraidīšanu ir pārsūdzams apelācijas kārtībā. Gan spriedums par fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma noraidīšanu, gan lēmums par maksātnespējas procesa izbeigšanu, neatbrīvojot parādnieku no atlikušajām parādsaistībām, rada personai nelabvēlīgas tiesiskās sekas. Proti, spriedums par fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma noraidīšanu liedz personai uzsākt maksātnespējas procesu un tādējādi, ja iespējams, atjaunot maksātspēju. Savukārt lēmums par maksātnespējas procesa izbeigšanu, neatbrīvojot parādnieku no atlikušajām parādsaistībām, ierobežo personas tiesības pieteikt savu maksātnespēju tikai noteiktā termiņā. Saskaņā ar 2010. gada 26. jūlija Maksātnespējas likuma 130. panta 1. punktu fiziskās personas maksātnespējas process nav piemērojams vai pārtraucams personai, kura pēdējo triju gadu laikā pirms fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas ir sniegusi apzināti nepatiesu informāciju saviem kreditoriem. Tomēr tas apstāklis, ka likumdevējs savas rīcības brīvības ietvaros ir paredzējis tiesības pārsūdzēt spriedumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma noraidīšanu, pats par sevi nebūt nenozīmē, ka pārsūdzības iespēja būtu jāparedz arī lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu, neatbrīvojot parādnieku no atlikušajām parādsaistībām. Apstrīdētā norma neparedzēja parādniekam tiesības pārsūdzēt tiesas lēmumu, ar kuru viņa kā fiziskās personas maksātnespējas process tika izbeigts, neatbrīvojot viņu no atlikušajām parādsaistībām. Tomēr parādniekam tika nodrošināts taisnīgs tiesas process tās instances tiesā, kas izskatīja pieteikumu par bankrota procedūras pabeigšanu un fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu. Fiziskās personas maksātnespējas procesa lietas ir sevišķa lietu kategorija. Tiesa, konstatējusi to, ka parādnieks nav godprātīgi pildījis Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus, viņu neatbrīvoja no atlikušajām parādsaistībām. Šāds tiesas lēmums var sekmēt Maksātnespējas likuma mērķa sasniegšanu. Līdz ar to lēmums par fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, neatbrīvojot parādnieku no atlikušajām parādsaistībām, nav tāds lēmums, kura pārsūdzības iespēju likumdevējam būtu pienākums nodrošināt, un apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Civilprocesa likuma 363.20 panta piekto daļu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010. gada 31. oktobrim), ciktāl tā liedz parādniekam pārsūdzēt tiesas lēmumu, ar kuru izbeigts maksātnespējas process, neatbrīvojot parādnieku no atlikušajām parādsaistībām, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Laviņš