12. Article

Apstrīdētajā normā ir lietots termins "cita valsts", un tādējādi tā attiecināma uz jebkuras valsts piešķirtajām pensijām. Tomēr lietas materiāli liecina, ka apstrīdētās normas izstrāde un pieņemšana bijusi cieši saistīta tieši ar Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas piešķirtajām pensijām par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu vai tam pielīdzināmu periodu. Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā, ka visi Pieteikumu iesniedzēji ir Krievijas Federācijas piešķirtās militārās pensijas saņēmēji, kuriem, pamatojoties uz apstrīdēto normu, pārrēķināta Latvijas piešķirtā vecuma pensija vai arī tās izmaksa pārtraukta pilnībā. Gan Pieteikumu iesniedzēji, gan Saeima, gan visas pieaicinātās personas savus apsvērumus par apstrīdētās normas atbilstību Satversmei paudušas ciešā kopsakarā ar valstu saistībām, ko nosaka starptautisks līgums, proti, Vienošanās. Tiesībsargs norāda, ka izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiek nodrošinātas ne tikai saskaņā ar Latvijas Republikas nacionālajiem tiesību aktiem - likumu "Par valsts pensijām" -, bet arī saskaņā ar Krievijas Federācijas tiesību aktiem - 1993. gada 12. februāra likumu "Par pensiju nodrošināšanu personām, kuras bijušas karadienestā vai dienējušas iekšlietu iestādēs, un šo personu ģimenēm" -, kā arī ar Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas noslēgto Vienošanos (sk. Tiesībsarga viedokli lietas materiālu 3. sēj. 34. lpp.). Satversmes 68. panta pirmā daļa noteic: "Visiem starptautiskiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana." Satversmes 68. panta pirmā daļa uzliek Latvijas valsts varas institūcijām, tostarp Saeimai, pienākumu starptautiskajās attiecībās ievērot ne vien Satversmes un citu nacionālo tiesību normu prasības, bet arī starptautisko tiesību normas. Satversmes 68. panta pirmajai daļai neatbilstu tāda Saeimas rīcība, kas būtu vērsta uz starptautisko saistību nepildīšanu vai to apjoma grozīšanu pretēji starptautisko tiesību normu prasībām (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 75.1. un 75.3. punktu). Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes aizsargāto pamattiesību saturs noskaidrojams kopsakarā ar starptautiskajām saistībām, ko nosaka Vienošanās. Noslēdzot Vienošanos, Latvijas Republika un Krievijas Federācija ir risinājušas jautājumus par Latvijas teritorijā dzīvojošo bijušo PSRS militārpersonu sociālo nodrošinājumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pensiju aprēķināšanas un piešķiršanas jautājumu pēc iespējas labvēlīgi personai, kurai nav tiesību uz valsts sociālās apdrošināšanas pensiju saskaņā ar Pensiju likumu, ir iespējams noregulēt arī ar Saeimas apstiprinātu starptautisku līgumu. Slēdzot divpusējus starptautiskos līgumus sociālās drošības jomā, valstis savstarpēji vienojas par katras līgumslēdzējas puses iedzīvotāju sociālo aizsardzību, konkretizējot katras puses tiesības un pienākumus, tādējādi konkrētas valsts iedzīvotāju sociālajai aizsardzībai tiek pielāgotas atšķirīgas divu valstu sociālās drošības sistēmas. Katras valsts sociālās drošības modelis ir samērots ar tās pilsoņu interesēm, tāpēc starpvalstu līgums ir viens no līdzekļiem, kā aizsargāt visu valsts iedzīvotāju sociālo drošību (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu). Vienošanās 7. panta pirmās daļas pirmais teikums paredz: "Militārajiem pensionāriem pensijas neapliek ar nodokļiem un izmaksā Latvijas Republikas banku iestādes nacionālajā valūtā no Krievijas Federācijas līdzekļiem saskaņā ar nosacījumiem un normām, kas noteiktas Krievijas Federācijā." Tādējādi Krievijas Federācija ir uzņēmusies atbildību par bijušo PSRS militāro pensionāru sociālo nodrošinājumu atbilstoši Krievijas Federācijā spēkā esošajiem tiesību aktiem. Savukārt, lai ikviena persona Latvijas teritorijā varētu realizēt savas tiesības uz sociālo nodrošinājumu, Latvijas Republika ir noslēgusi Vienošanos ar Krievijas Federāciju. Arī paši Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka ar apstrīdēto normu netiekot skartas viņu tiesības uz sociālā nodrošinājuma minimumu, jo viņi joprojām saņemot Krievijas Federācijas piešķirto militāro pensiju (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 15. lpp.). Līdz ar to apstrīdētā norma neaizskar Satversmē noteiktās tiesības uz sociālā nodrošinājuma minimumu.