2. Article

Pieteikumu iesniedzēji lūdz Satversmes tiesu atzīt Pensiju likuma pārejas noteikumu 42.1 punktu (turpmāk - apstrīdētā norma), ciktāl tas piemērojams pensiju apmēra pārrēķināšanai gadījumos, kad Latvijas vecuma pensija un citas valsts pensija bija likumīgi piešķirtas pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1., 91., 105. un 109. pantam un spēkā neesošu no 2012. gada 18. jūlija, t.i., apstrīdētās normas spēkā stāšanās dienas. No pieteikumiem un tiem pievienotajiem materiāliem izriet, ka Pieteikumu iesniedzēji ir bijušās PSRS militārpersonas. Pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās viņi saņēmuši gan Latvijas Republikas piešķirto vecuma pensiju, gan Krievijas Federācijas piešķirto izdienas pensiju kā bijušās PSRS militārpersonas. Pamatojoties uz apstrīdēto normu, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra pārrēķinājusi Pieteikumu iesniedzējiem izmaksājamās pensijas, samazinot vecuma pensijas apmēru vai arī pilnībā pārtraucot tās izmaksu. 2.1. Tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā apmērā ietilpstot Satversmes 109. panta tvērumā, un šo tiesību mērķis esot, cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka cienīgas eksistences nodrošināšanai. Turklāt tiesības uz pensijas izmaksu ietilpstot Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertā jēdziena "īpašums" saturā. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka Satversmes 105. un 109. pants garantē viņiem tiesības turpināt saņemt piešķirto Latvijas Republikas vecuma pensiju sākotnējā apmērā un viņiem bijis pamats paļauties uz to, ka piešķirtās pensijas apmērs saglabāsies un tās izmaksa netiks pārtraukta. Tomēr ar apstrīdēto normu šīs tiesības tiekot būtiski ierobežotas vai pat pilnībā atņemtas, un tādējādi apstrīdētā norma aizskarot Satversmes 105. un 109. pantā nostiprinātās pamattiesības. Pieteikumu iesniedzēji neapstrīd to, ka pamattiesību ierobežojums noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Turklāt Pieteikumu iesniedzēji atzīst, ka apstrīdētajā normā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības nodrošināšana, aizsargājot sociālās apdrošināšanas budžeta ilgtspēju un novēršot iespēju, ka personas saņem vairākas pensijas par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu. Ar apstrīdētajā normā paredzētajiem līdzekļiem neesot iespējams sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Iespēju pārskatīt personai piešķirtās pensijas apmēru gadījumā, ja šī persona sniegusi nepatiesas ziņas par tai citas valsts piešķirto pensiju, jau kopš 2008. gada 1. jūlija paredzot Pensiju likuma pārejas noteikumu 2.2 punkts. Apstrīdētās normas ekonomiskais efekts neesot būtisks, jo tās skarto pensionāru skaits esot neliels. Līdz ar to apstrīdētā norma neesot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Pirmkārt, izslēdzot kādu periodu no apdrošināšanas stāža gadījumos, kad atlikušais stāžs ir mazāks par desmit gadiem, pensijas izmaksa būtu turpināma proporcionāli atlikušajam stāžam, nevis pilnībā pārtraucama. Otrkārt, personām varētu ļaut izvēlēties, no kuras pensijas aprēķina izslēdzams stāžs, kas ņemts vērā abu pensiju aprēķinos. Treškārt, likumdevējs varētu noteikt vecuma vai pensijas piešķiršanas termiņa kritērijus, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma nebūtu piemērojama. Ceturtkārt, gadījumos, kad Latvijas vecuma pensijas izmaksa ir pārtraukta, personām būtu saglabājami citi pensionāriem paredzētie sociālie atvieglojumi. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai. Sabiedrības ieguvums neesot lielāks par Pieteikumu iesniedzēju tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Apstrīdētā norma ierobežojot tādas sociālās garantijas, uz kurām Pieteikumu iesniedzēji ieguvuši tiesības 6-16 gadu laikā pirms apstrīdētās normas pieņemšanas. Pieteikumu iesniedzējiem vecuma dēļ vairs neesot iespēju atgriezties darba tirgū un uzkrāt kaut vai minimālo vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo stāžu. Tādējādi apstrīdētā norma būtiski ierobežojot Satversmes 105. un 109. pantā nostiprinātās Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības. Turpretim sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas piemērošanas esot salīdzinoši neliels, jo ietaupītie līdzekļi nevarot būtiski uzlabot visu pārējo pensionāru stāvokli. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. 2.2. Pieteikumu iesniedzēji pauž viedokli, ka apstrīdētā norma neatbilst arī tiesiskās paļāvības principam. Tiesiskās paļāvības princips aizsargājot personai jau reiz piešķirtās tiesības. Pensiju pirmā līmeņa kontekstā personai nerodoties tiesības uz noteiktu pensijas summu, tomēr pēc tam, kad pensija personai piešķirta, šai personai rodoties aizsargājama paļāvība uz to, ka pensijas izmaksa tiks turpināta un noteiktais pensijas apmērs tiks saglabāts. Turklāt, jo ilgāks laiks pagājis kopš administratīvā akta izdošanas, jo vairāk aizsargājama personas paļāvība uz jau iegūtajām tiesībām. Taču apstrīdētā norma paredzot iepriekš noteiktās pensijas apmēra samazināšanu vai izmaksas pārtraukšanu. Neviena tiesību norma gan tieši neparedzot personas tiesības saņemt pensiju no divām valstīm, tomēr neesot arī tiesību normas, kas to aizliegtu. Turklāt atsevišķos gadījumos normatīvie akti pieļaujot personas tiesības saņemt divu valstu pensijas, turklāt arī par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu. Pieteikumu iesniedzējiem esot izveidojusies aizsargājama tiesiskā paļāvība uz pensijas saņemšanu atbilstoši Latvijas normatīvajiem tiesību aktiem. Tādējādi apstrīdētā norma, ciktāl tā piemērojama pensijas apmēra pārrēķināšanai vai pensijas izmaksas pārtraukšanai gadījumos, kad Latvijas vecuma pensija un citas valsts pensija bija likumīgi piešķirtas pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās, neatbilstot tiesiskās paļāvības principam. 2.3. Apstrīdētā norma neatbilstot arī no Satversmes 91. panta pirmā teikuma izrietošajam vienlīdzības principam. Vienlīdzības princips noteiktos gadījumos pieļaujot un pat prasot atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos. Personas, kuras vienlaikus saņem gan Latvijas vecuma pensiju, gan arī ārvalsts izdienas pensiju, salīdzinājumā ar pārējiem pensionāriem atrodoties privileģētā stāvoklī neatkarīgi no tā, vai abu pensiju aprēķināšanai izmantotais apdrošināšanas stāžs pārklājas vai ne. Izdienas pensijas mērķis esot nodrošināt iztikas līdzekļus personām, kuru darbs saistīts ar agrāku profesionālo iemaņu zudumu, kas var rasties jau pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas. Tātad atšķirīgā attieksme esot attaisnojama, jo personas atrodoties nesalīdzināmos apstākļos, un likumdevējs nedrīkstot liegt Pieteikumu iesniedzējiem iespēju vienlaikus saņemt abas pensijas. Tāpat Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka pēc Latvijas pensijas pārrēķināšanas vai izmaksas pārtraukšanas viņi nostādīti nevienlīdzīgā situācijā salīdzinājumā ar citiem pensionāriem, kuri papildus pensijai saņemot ienākumus no kapitāla (dividendes, obligācijas, vērtspapīri un fondi), procentiem (depozīti, aizdevumi), īpašuma nomas un īres vai ienākumus no darba attiecībām. Šādai atšķirīgai attieksmei neesot objektīva un saprātīga pamatojuma.