3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas Republikas Saeima - nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju paustajam viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam. 3.1. Saeima 1994. gada 24. novembrī esot apstiprinājusi ar Krievijas Federāciju noslēgto līgumu "Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību" (turpmāk - Vienošanās). Vienošanās joprojām esot spēkā un attiecoties uz Krievijas Federācijas militārajiem pensionāriem (bijušajām militārpersonām), viņu ģimenes locekļiem un personām, kuras Krievijā pensiju nodrošināšanas jomā pielīdzinātas militārpersonām. Saskaņā ar Vienošanās 7. pantu pensijas Krievijas Federācijas militārajiem pensionāriem tiekot izmaksātas no Krievijas Federācijas līdzekļiem. Savukārt Vienošanās 9. pants paredzot, ka bijušajām militārpersonām, kuras ieguvušas tiesības uz pensijas nodrošinājumu saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem, pēc to vēlēšanās Latvijas Republikas attiecīgie kompetentie orgāni var piešķirt un izmaksāt pensijas par Latvijas Republikas līdzekļiem. Tādējādi Latvijai esot tiesības piešķirt Krievijas militārās izdienas pensijas saņēmējam Latvijas valsts pensiju, ja attiecīgā persona šādas tiesības ieguvusi saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem. Vienošanās 9. pants paredzot arī Krievijas Federācijas pienākumu apturēt agrāk piešķirtās pensijas izmaksu uz laiku, kamēr valsts pensiju izmaksā Latvija. Šīs normas mērķis esot novērst iespēju, ka persona saņem divas pensijas par noteiktiem darba periodiem vai tiem pielīdzinātiem periodiem. Tātad Vienošanās skaidri paredzot personas tiesības saņemt tikai vienas valsts pensiju - vai nu Latvijas valsts pensiju, vai Krievijas bijušās militārpersonas izdienas pensiju. Valsts kontrole, veicot pārbaudi par Vienošanās piemērošanu, kopīgi ar Krievijas Federācijas Revīzijas palātu esot konstatējusi, ka netiek pildīti Vienošanās 9. panta nosacījumi (Krievijas puse pēc tam, kad personām piešķirta Latvijas vecuma pensija, nav pārtraukusi tām izmaksāt militāro pensiju). Līdz ar to daudzos gadījumos abu valstu pensijas izmaksātas par vienu un to pašu periodu (pārklājās mācību un obligātā militārā dienesta vai virsdienesta periodi). Lai novērstu konstatētās nepilnības, Saeima 2012. gada 14. jūnijā pieņēmusi Pensiju likuma grozījumus, kuros ietverta arī apstrīdētā norma. Tā nosakot, kā rīkoties gadījumos, kad apdrošināšanas stāžā ieskaitīti periodi, par kuriem pensiju piešķīrusi cita valsts, proti, pensija jāpiešķir vai tās apmērs jāpārrēķina, šādus periodus izslēdzot. 3.2. Tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī ietilpstot Satversmes 109. panta tvērumā, un šo tiesību mērķis esot, cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka cienīgas eksistences nodrošināšanai. Valstij esot pienākums gādāt par to, lai personai būtu pieejams sociālais nodrošinājums vismaz minimālajā apmērā. Šā pienākuma izpildē valstij esot plaša rīcības brīvība, un attiecīgi likumdevējs esot izšķīries par Krievijas Federācijas militāro pensionāru sociālā nodrošinājuma jautājumu reglamentēšanu ar starptautisku līgumu. Vienošanās 7. pants paredzot, ka Krievijas Federācija ir atbildīga par pensiju piešķiršanu un izmaksu tās militārajiem pensionāriem. Tādējādi Krievijas Federācija ir atbildīga par to, lai personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiktu īstenotas vismaz minimālajā līmenī. Kaut arī Vienošanās 9. pants paredzot militāro pensionāru tiesības pieprasīt un saņemt Latvijas pensiju, tomēr šādā gadījumā personai, pirmkārt, jābūt izpildījušai Latvijas normatīvo aktu prasības un, otrkārt, jārēķinās ar to, ka tiks apturēta Krievijas piešķirtās militārās pensijas izmaksa par tiem pašiem apdrošināšanas periodiem, par kuriem tiks maksāta Latvijas vecuma pensija. No Satversmes 109. panta neizrietot tiesības prasīt konkrētai personai vai personu grupai vēlamu pensiju sistēmas modeli vai pensijas aprēķināšanas formulu. Satversmes 109. pants radot tiesības paļauties vienīgi uz to, ka pensijas apmēru noteiks veiktās iemaksas atbilstoši normatīvajos aktos regulētajai pensiju aprēķināšanas shēmai. Izskatāmajā lietā šīs shēmas neatņemama sastāvdaļa esot arī Vienošanās 9. pants, kas paredz personas tiesības par katru apdrošināšanas periodu saņemt tikai vienas valsts pensiju. Tā kā Pieteikumu iesniedzēji turpinot saņemt Krievijas Federācijas militāro pensiju, apstrīdētā norma neierobežojot Satversmes 109. pantā noteiktās pamattiesības. Ņemot vērā to, ka sociālo tiesību jomā Satversmes 105. pants nodrošina mazāku tiesību aizsardzības apjomu nekā Satversmes 109. pants, esot secināms, ka apstrīdētā norma neierobežo arī Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz īpašumu. 3.3. Apstrīdētā norma neesot pretrunā arī ar tiesiskās paļāvības principu, kas izriet no Satversmes 1. panta. Indivīds varot atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu tikai tādā gadījumā, ja likumdevēja iepriekš noteiktais tiesiskais regulējums ir radījis pamatu tiesiskajai paļāvībai. Likumdevējs ar apstrīdēto normu neesot samazinājis to sociālo tiesību apjomu, kuras Pieteikumu iesniedzējiem bijušas no Vienošanās spēkā stāšanās dienas. Apstrīdētā norma vienīgi precizējot kārtību, kādā īstenojams Vienošanās 9. pants, un pēc būtības nemainot šo tiesību apjomu. Normatīvie akti nekad neesot paredzējuši personu tiesības saņemt pensiju no divām valstīm par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu. Tādējādi Pieteikumu iesniedzējiem nevarējusi veidoties tiesiskā paļāvība uz šādu tiesību īstenošanas iespēju. Vienošanās 9. panta īstenošana ilgu laiku esot atlikta, un tādēļ faktiski personas vienlaikus saņēmušas divu valstu piešķirtās pensijas. Tomēr Saeima uzskata, ka šis apstāklis nevar radīt personai likumīgu, pamatotu un saprātīgu paļāvību uz to, ka šāda situācija netiks novērsta. 3.4. Likumdevējs neesot paredzējis atšķirīgu attieksmi pret Krievijas Federācijas militārajiem pensionāriem. Proti, Vienošanās 9. pants ietverot tādu pašu principu kā Pensiju likuma pārejas noteikumu 2.2 punkts. Saeima uzskata, ka Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi par to, vai un kāpēc likumdevējam būtu jāparedz atšķirīga attieksme pret Krievijas Federācijas militārajiem pensionāriem, pēc būtības ir tiesībpolitiski un neizriet no Satversmes 91. panta. Apstrīdētā norma neierobežojot Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 91. pantā paredzētās tiesības uz atšķirīgu attieksmi gadījumā, kad personas atrodas atšķirīgos apstākļos. Tāpat Saeima norāda, ka Pieteikumu iesniedzēji neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar personām, kuras gūst papildu ienākumus no sava īpašuma vai privāttiesiskiem darījumiem. Sociālās apdrošināšanas sistēmas mērķis neesot nodrošināt personai papildu ienākumus, tādēļ pensijas neesot pielīdzināmas citiem privāttiesiskiem peļņas avotiem. Līdz ar to apstrīdētā norma neparedzot atšķirīgu attieksmi pret personām vai personu grupām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, un neierobežojot Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 91. pantā garantētās tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi.