5. Article

Pieaicinātā persona - Ārlietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam. Ārlietu ministrija norāda, ka lietas izskatīšanā ir būtiski ņemt vērā vēsturiskos apstākļus, kādi tie bija 1994. gada 30. aprīlī, kad tika noslēgta Vienošanās. Sarunas par Vienošanos esot ilgušas no 1992. gada līdz 1994. gadam, t.i., notikušas laikā, kad Latvijas Republikas valdībai bija jārisina jautājums par Krievijas Federācijas armijas izvešanu. Tādēļ Vienošanās saturs un mērķis esot jāskata kopsakarā ar citiem līgumiem, kas tajā pašā laikā tika noslēgti ar Krievijas Federāciju. 1994. gada 30. aprīlī tika parakstīti četri vienotā paketē ietverti starptautiskie līgumi, kas noteica kārtību, kādā no Latvijas Republikas tiek izvesti Krievijas Federācijas bruņotie spēki un tiek risināti ar to saistītie jautājumi, tostarp arī Vienošanās. Vienošanās esot tādu nosacījumu kopums, kuri personām, kas Latvijas Republikas teritorijā uzturējās kā Krievijas militārpersonas un pēc Krievijas karaspēka izvešanas dažādu apsvērumu dēļ nevēlējās repatriēties, deva iespēju palikt uz pastāvīgu dzīvi Latvijas Republikas teritorijā un saņemt militāro pensiju. Ar Vienošanos Krievijas Federācija kā Padomju Savienības tiesību pārņēmēja faktiski esot uzņēmusies saistības attiecībā uz tās militāro pensionāru finansiālu nodrošināšanu. Savukārt Latvijas Republika, ievērojot Vienošanās 9. pantā noteikto un to, ka Vienošanās subjekti var būt gan Latvijas pilsoņi un nepilsoņi, gan arī ārvalstnieki, esot apņēmusies ievērot vienlīdzības principu un militārajiem pensionāriem piemērot tādus pašus nosacījumus kā personām, kuras saņem pensiju saskaņā ar Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem. Pieteikumu iesniedzēju konstitucionālā sūdzība esot balstīta uz apgalvojumu, ka ar apstrīdētās normas piemērošanu pensijām, kuras piešķirtas pirms šīs normas spēkā stāšanās, tiek aizskartas Satversmē noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu sākotnēji piešķirtajā apmērā. Ārlietu ministrija norāda, ka atbilstoši Vienošanās 9. pantam gadījumā, kad persona (militārais pensionārs) ir izteikusi vēlēšanos saņemt pensiju saskaņā ar Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem un šī persona atbilst kritērijiem, kas dod tiesības saņemt pensiju (sasniegts likumā noteiktais vecums, uzkrāts nepieciešamais apdrošināšanas stāžs), pensija tiek izmaksāta no Latvijas Republikas līdzekļiem, savukārt Krievijas Federācijas agrāk noteiktā pensijas izmaksa tiek pārtraukta. Tādējādi Vienošanās 9. pants jau sākotnēji esot ietvēris principu, ka pensiju maksā tikai viena valsts pēc personas izvēles. Pieteikumu iesniedzējiem šis princips bijis zināms jau pirms tam, kad viņiem Latvijā tika piešķirta vecuma pensija. Saeima, apstiprinot Vienošanos, esot apņēmusies pildīt tajā noteiktās saistības. Atbilstoši tiesību normu hierarhijai starptautiskajam līgumam, kas apstiprināts ar Saeimas pieņemtu likumu, esot augstāks juridiskais spēks nekā Saeimas pieņemtam likumam. Tāpēc Pieteikumu iesniedzējiem nevarējusi rasties tiesiskā paļāvība uz tiesībām saņemt pensijas no abām valstīm par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu - Vienošanās to neparedzot.