6. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam. Tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā apmērā ietilpstot Satversmes 109. panta tvērumā. Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiekot nodrošinātas ne tikai saskaņā ar Latvijas Republikas nacionālajiem tiesību aktiem, bet arī saskaņā ar Krievijas Federācijas tiesību aktiem - 1993. gada 12. februāra likumu "Par pensiju nodrošināšanu personām, kuras bijušas karadienestā vai dienējušas iekšlietu iestādēs, un šo personu ģimenēm" - un Vienošanos, kas noslēgta starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju. Slēdzot divpusējus starptautiskos līgumus sociālās drošības jomā, valstis savstarpēji vienojoties par katras līgumslēdzējas puses iedzīvotāju sociālo aizsardzību un konkretizējot katras puses tiesības un pienākumus. Tādējādi konkrētas valsts iedzīvotāju sociālajai aizsardzībai tiekot pielāgotas atšķirīgas, t.i., divu valstu sociālās drošības sistēmas. Pieteikumu iesniedzēju gadījumā likumdevējs izvēlējies noslēgt Vienošanos, ar kuru Krievijas Federācija uzņēmusies atbildību par pensijas piešķiršanu un izmaksu tās militārajiem pensionāriem, turklāt par tik lielas pensijas piešķiršanu un izmaksu, lai attiecīgo personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā apmērā tiktu garantētas. Tādējādi Vienošanās, ar kuru nodrošināta bijušo Krievijas Federācijas militārpersonu sociālā aizsardzība, ir politiskās izšķiršanās jautājums, kas no juridiskā viedokļa nav vērtējams. Apstrīdētā norma pati par sevi neierobežojot Satversmes 109. pantā garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Tā kā sociālo tiesību jomā Satversmes 105. pants nodrošinot mazāku tiesību aizsardzības apjomu nekā Satversmes 109. pants, neesot nepieciešams atsevišķi vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. pantam. Lai gan faktiski bija izveidojusies tāda situācija, ka Pieteikumu iesniedzēji vienlaikus saņēma divu valstu pensijas, tiesību normas arī pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās neesot paredzējušas personas tiesības par vienu un to pašu apdrošināšanas periodu saņemt divu valstu pensijas. Pieteikumu iesniedzējiem nevarējusi izveidoties tiesiskā paļāvība uz to, ka likums šādas tiesības piešķirs arī turpmāk. Ja tiesību normas neparedz personai konkrētas tiesības, tad neesot pamata atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu. Tas apstāklis, ka valsts ilgu laiku nav pildījusi Vienošanās 9. punktā paredzētās saistības, nevarot radīt personai paļāvību uz to, ka šāda situācija saglabāsies arī turpmāk. Tādējādi apstrīdētā norma neesot pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu, kas izriet no Satversmes 1. panta. Pēc Tiesībsarga ieskata, Pieteikumu iesniedzēju norādītās personu grupas neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz sociālo nodrošinājumu esot noregulētas ar Vienošanos. Tā esot bijusi abu valstu politiskā griba - īpaši noregulēt Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru sociālo aizsardzību. Pieteikumu iesniedzēji neesot vienādos un salīdzināmos apstākļos ar personām, kuras gūst papildu ienākumus no sava īpašuma vai privāttiesiskiem darījumiem, jo pensija neesot pielīdzināma citiem privāttiesiskiem peļņas avotiem. Apstrīdētā norma neparedzot atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, un līdz ar to arī neierobežojot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības.