9. Article

Katras pamattiesības jomā valstij ir atšķirīgi pienākumi: gan respektēt, gan aizsargāt, gan arī nodrošināt personas tiesības. Lai valsts rīkotos saskaņā ar cilvēktiesībām, tai jāīsteno virkne pasākumu - gan pasīvie, piemēram, neiejaukšanās personas tiesībās, gan aktīvie, piemēram, nodrošinot personas individuālo vajadzību apmierināšanu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. punktu un 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 24. punktu). Arī kritēriji, pēc kuriem vērtējama tiesību normas atbilstība pamattiesībām uz sociālo nodrošinājumu, var atšķirties atkarībā no tā, vai konkrētā norma ierobežo personai piešķirtās tiesības vai arī nosaka valsts pozitīvo pienākumu izpildi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.1. punktu). Pieteikumu iesniedzēji pauž viedokli, ka Satversmes 109. pants aizsargājot tiesības turpināt saņemt viņiem piešķirto Latvijas vecuma pensiju. Personai piešķirtā pensija esot uzskatāma par īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē, un tiesiskās paļāvības princips neļaujot šo pensiju vēlāk atņemt. Pamatojoties uz apstrīdēto normu, Pieteikumu iesniedzēju vecuma pensijas apmērs ir samazināts vai arī tās izmaksa pārtraukta pilnībā, tātad apstrīdētā norma viņiem ierobežojot Satversmē nostiprinātās pamattiesības. Proti, apstrīdētā norma aizskarot Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantā nostiprinātās pamattiesības (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 15.-17. lpp.). Turpretim Saeima norāda, ka apstrīdētā norma vērtējama kopsakarā ar starptautiskajām saistībām, ko nosaka Vienošanās. Par pensiju piešķiršanu un izmaksu Krievijas Federācijas militārajiem pensionāriem esot atbildīga Krievijas Federācija. Personai, pieprasot Latvijas vecuma pensiju, pirmkārt, jābūt izpildījušai Latvijas normatīvo aktu prasības un, otrkārt, jārēķinās ar to, ka šādā gadījumā tiks apturēta Krievijas piešķirtās militārās pensijas izmaksa par tiem pašiem apdrošināšanas periodiem, par kuriem tiks maksāta Latvijas vecuma pensija. Tādējādi personai neesot tiesību saņemt pensiju no divām valstīm par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu vai tam pielīdzināmo periodu. Neviena Satversmes norma personai negarantējot tiesības saņemt vairākas pensijas par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu. Tātad Saeima pauž viedokli, ka apstrīdētā norma nerada Pieteikumu iesniedzējiem Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu un tiesvedība izskatāmajā lietā būtu izbeidzama (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 148.-154. lpp.). Satversmes tiesas praksē procesuāla rakstura jautājumi parasti tiek skatīti pirms tiesību normu konstitucionalitātes izvērtēšanas pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103 10. punktu un 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 10. punktu). Ja ir norādīti argumenti, kas varētu būt pamats tiesvedības izbeigšanai lietā, Satversmes tiesai tie jāizvērtē visupirms (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu vai 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 12. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai visupirms jāizvērtē, vai apstrīdētā norma aizskar Satversmē nostiprinātās pamattiesības un vai ir tiesisks pamats tiesvedības izbeigšanai.