107. Article — un 108.pants un 29.protokols Par sabiedriskās apraides

sistēmu dalībvalstīs (Amsterdamas protokols), kas paredz pamatnosacījumus valsts atbalsta piešķiršana un sabiedriskās apraides finansēšanai.57 • 2010.gada Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva, par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu Eiropas Ekonomikas zonas valstīs.58 Tas ir galvenais audiovizuālo mediju pakalpojumu nozari regulējošais Eiropas Savienības tiesību akts, kurā: noteikts aizliegums mudināt uz naidu, bērnu, nepilngadīgu personu un cilvēka cieņas aizsardzība, komerciālu paziņojumu (reklāmu), sponsorēšanas un produktu izvietošanas ierobežojumi, Eiropā veidotu darbu izplatības veicināšana, informācijas pieejamība par mediju pakalpojumu sniedzēju u.c. Direktīvā tiek nodalīti tiešie apraides pakalpojumi (televīzijas apraide pēc noteiktās programmas) no pakalpojumiem pēc pieprasījuma (piemēram, raidījuma noskatīšanās skatītājam vēlamajā laikā). Lai gan ir noteikti vienādi pamatprincipi visiem audiovizuālo mediju pakalpojumiem, tomēr regulējums ir elastīgāks attiecībā uz pakalpojumiem pēc individuāla pieprasījuma, jo šos pakalpojumus skatītājs izvēlas pats un, piemēram, vienkāršāk var kontrolēt to pieejamību bērniem. Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu Latvijā ievieš Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums. • 2012.gada Komisijas lēmums par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106.panta 2.punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi.59 • Ministru komitejas ieteikums dalībvalstīm CM/Rec(2011)7 par jaunu izpratni saistībā ar plašsaziņas līdzekļiem.60 • 2001.gada Eiropas Komisijas paziņojums Par valsts atbalstu sabiedriskajām raidorganizācijām.61 • 2015.gada Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai,62 kas paredz vairākus pasākumus labākai piekļuvei tiešsaistes precēm un pasākumiem, labāku apstākļu radīšanu digitālo tīklu un pakalpojumu attīstībai un pilnveidei, Eiropas digitālās ekonomikas izaugsmes veicināšanai.63 Pamatnostādņu sasaiste ar Latvijas tiesību aktiem: • Likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem".64 • Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums.65 • Pievienotās vērtības nodokļa likums.66 • Pasta likums.67 • Elektronisko sakaru likums.68 1 Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. (2013). Reģionālās politikas pamatnostādnes 2013.-2019.gadam. http://www.varam.gov.lv/in_site/tools/download.php?file=files/text/att_planosanas_dok//pamatnostadnes.pdf 2 Latgales plānošanas reģions, Grupa 93. (2010). Latgales programma 2010-2017. Sk.: http://www.latgale.lv/lv/files/download?id=1583 10.lpp. 3 Murinska-Gaile, S. (2015). Latgales reģiona prese kultūrsociālajā telpā: Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļa. 180.lp. 4 2015.gada decembra rādītājs. Sk.: Vendele, L. (2015). TV kanālu auditorijas 2015. gada decembrī. TNS Latvia. http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle=true&category=showuid&id=4897 Programma 360TV Kanāls2 LNT LTV1 LTV7 PBK Re:TV Rīga Tv 24 TV3 TV5 TV6 KOPĀ TV skatīšanās laika daļa (Share %) 0,1 % 0,9 % 7,4 % 9,2 % 2,3 % 8,7% 0,4 % 0,8 % 12,4% 4,1% 2,8% 48,9 % 5 Ņemot vērā "MTG TV Latvia" lēmumu 2016.gada marta beigās slēgt televīzijas programmu TV5, mērķis ir saglabāt līdzšinējo Latvijā veidoto televīzijas programmu patēriņa rādītāju (ar minimālu samazinājumu). 6 2015.gada pavasara rādītājs: Vendele, L. (2015). Regulāri internetu lieto jau 68% Latvijas iedzīvotāju. TNS Latvia. Sk.: http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle=true&category=showuid&id=4797 7 2013.gada dati (2 sabiedriskās, 9 privātās un 7 reģionālās televīzijas programmas): European Audiovisual Observatory. (2014). 2014 Yearbook: Television, cinema, video and on-demand audiovisual services - the pan-European picture. P. 124. 8 Samazinājums saistāms ar MTG TV Latvia" lēmumu 2016.gada marta beigās slēgt televīzijas programmu TV5. 9 Latvijas Preses izdevēju asociācijas dati: http://www.lpia.lv/?id=191&izd=2 10 Ņemot vērā vispārējās mediju, tostarp, drukātās preses, attīstības tendences, kas plašāk skaidrotas pamatnostādņu pielikumā, mērķis ir saglabāt līdzšinējo skaitu, lai arī ir iespējams neliels samazinājums. 11 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliogrāfijas institūts. (2015). Latvijas izdevējdarbības statistika 2014: Statistisko materiālu krājums. Rīga. http://dom.lndb.lv/data/obj/file/267047.pdf 12 Sk. 10.atsauci. 13 Latvijas Preses izdevēju asociācijas dati: http://www.lpia.lv/?id=191&izd=2 14 Sk. 10.atsauci. 15 2014.gada dati: Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliogrāfijas institūts. (2015). Latvijas izdevējdarbības statistika 2014: Statistisko materiālu krājums. Rīga. http://dom.lndb.lv/data/obj/file/267047.pdf 16 2014.gada dati. Radītājs aptver arī biļetenus un rakstus. Sk.: Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliogrāfijas institūts. (2015). Latvijas izdevējdarbības statistika 2014: Statistisko materiālu krājums. Rīga. http://dom.lndb.lv/data/obj/file/267047.pdf 17 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliogrāfijas institūts. (2015). Latvijas izdevējdarbības statistika 2014: Statistisko materiālu krājums. Rīga. http://dom.lndb.lv/data/obj/file/267047.pdf 18 Turpat. 19 2014.gada dati: Baltijas Starptautiskais ekonomikas politikas studiju centrs. (2015). Radio apraide Latvijā - ekonomiskā analīze. Rīga: http://neplpadome.lv/lv/assets/documents/Petijumi/Radio_apraide_Latvija_2015_Jaunaka_versija.pdf; NEPLP (2014). Komerciālie radio. Reģistrs. http://neplpadome.lv/lv/sakums/komercialie-radio/registrs.html 20 2014.gada dati: Media intelligence service of the European Broadcasting Union. (2015). Funding of public service media 2015. https://www3.ebu.ch/publications/funding-of-public-service-media P.19. 21 Pētījums par mediju iekšējo un ārējo daudzveidību Latvijā ar kvantitatīvām un kvalitatīvām metodēm 2017.gadā un identisks pētījums 2020.gadā. 22 Pētījuma rezultāti, attiecībā pret kuriem veikt salīdzinājumu 2020.gadā, būs zināmi tikai pēc īstenotā pētījuma 2017.gadā. 23 Pētījums par mediju iekšējo un ārējo daudzveidību Latvijā ar kvantitatīvām un kvalitatīvām metodēm 2017.gadā un identisks pētījums 2020.gadā. 24 Pētījuma rezultāti, attiecībā pret kuriem veikt salīdzinājumu 2020.gadā, būs zināmi tikai pēc īstenotā pētījuma 2017.gadā. 25 Profesijās: komentētājs, korespondents, redaktors, galvenais redaktors, reportieris, žurnālists, televīzijas/radio raidījuma vadītājs, videooperators. 26 Valsts ieņēmumu dienesta informācija. 27 Rādītājs nav mainījies, jo plānoto aktivitāti - grozījumus likumā - paredzēts pabeigt 2017.gadā. 28 Plašāk sk.: Valcke, P. (project leader). (2009). Independent Study on Indicators for Media Pluralism in the Member States - Towards a Risk-Based Approach: Prepared for the European Commission Directorate-General Information Society and Media. Look: https://ec.europa.eu/digital-agenda/sites/digital-agenda/files/final_report_09.pdf 29 Pētījums par mediju iekšējo un ārējo daudzveidību Latvijā ar kvantitatīvām un kvalitatīvām metodēm 2017.gadā un identisks pētījums 2020.gadā. 30 Pētījuma rezultāti, attiecībā pret kuriem veikt salīdzinājumu 2020.gadā, būs zināmi tikai pēc īstenotā pētījuma 2017.gadā. 31 Pētījuma rezultāti, attiecībā pret kuriem veikt salīdzinājumu 2020.gadā, būs zināmi tikai pēc īstenotā pētījuma 2017.gadā. 32 Latvijas Satversmes Sapulce. (1922). Latvijas Republikas Satversme. Sk.: http://likumi.lv/doc.php?id=57980 33 Pārresoru koordinācijas centrs. (2012). Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.-2020.gadam. Sk.: http://www.varam.gov.lv/lat/pol/ppd/ilgtsp_att/?doc=13858 34 Turpat. 35 Latvijas Republikas Saeima. (2010). Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam. Sk.: http://www.pkc.gov.lv/images/LV2030/Latvija_2030.pdf 36 Latvijas Republikas Saeima. (2015). Nacionālās drošības koncepcija. Sk.: http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs_lmp.nsf/0/32929C68524BEAA1C2257F09002F87A2?OpenDocument 37 Kultūras ministrija. (2011). Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012.-2018.gadam. Sk.: http://polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file24306.docx 38 Ekonomikas ministrija. (2011). Latvijas nacionālā reformu programma "ES 2020" stratēģijas īstenošanai. Sk.: ec.europa.eu/europe2020/pdf/nrp/nrp_latvia_lv.doc 19.lpp. 39 Izglītības un Zinātnes ministrija. (2009). Jaunatnes politikas pamatnostādnes 2009.-2018.gadam. Sk.: http://www.youthpolicy.org/national/Latvia_2009_Youth_Policy_Guidelines.pdf 40 Izglītības un Zinātnes ministrija. (2014). Valsts valodas politikas pamatnostādnes 2015.-2020.gadam. Sk.: http://www.valoda.lv/downloadDoc_1512/mid_504 41 Ārlietu ministrija. (2014). Rīcības plāns "Par sadarbību ar Latvijas diasporu 2015.-2017.gadam".Sk.: http://www.mfa.gov.lv/data/file/AMPlans_150714_Diaspora.662.pdf 42 Turpat. 23.-27.lpp. 43 Kultūras ministrija. (2014). Kultūrpolitikas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam "Radošā Latvija". Sk.: http://polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file41041.doc 44 Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. (2013). Informācijas sabiedrības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam. Sk.: http://www.varam.gov.lv/in_site/tools/download.php?file=files/text/dokumenti/pol_doc/elietas//IS_pamatnostadnes_2013.pdf 45 Satiksmes ministrija. (2011). Latvijas Republikas elektronisko sakaru nozares politikas pamatnostādņu 2011.-2016.gadam kopsavilkums. Sk.: http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=3625 46 Eiropas Parlamenta un Padomes 2002.gada 7.marta Direktīva Nr.2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpējo savienojumu (piekļuves direktīva), OV L 108, 24.4.2002.; Eiropas Parlamenta un Padomes 2002.gada 12.jūlija Direktīva Nr.2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju), OV L 201, 31.7.2002. 47 Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. (2013). Reģionālās politikas pamatnostādnes 2013.-2019.gadam. Sk.: http://www.varam.gov.lv/in_site/tools/download.php?file=files/text/att_planosanas_dok//pamatnostadnes.pdf 48 Labklājības ministrija. (2013). Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam. Sk.: http://www.lm.gov.lv/upload/2013junijs/lmpamn_040613_inv.pdf 49 Lai gan sabiedriskā pasūtījuma saturs ir NEPLP un sabiedrisko mediju pārziņā, šīs pamatnostādnes ir norādītas kā ar mediju politikas pamatnostādnēm saistītais vidēja termiņa plānošanas dokuments to galveno uzdevumu un pasākumu apkopojuma 20.punkta dēļ, kas akcentē mediju nozīmi veselīga dzīvesveida un sportisko aktivitāšu popularizēšanā. Sk.: Izglītības un zinātnes ministrija. (2013). Sporta politikas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam. Sk.: http://polsis.mk.gov.lv/documents/4599, 40.lpp. 50 ANO. (1948). ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Sk.: http://www.tiesibsargs.lv/tiesibu-akti/ano-dokumenti/ano-vispareja-cilvektiesibu-deklaracija/ 51 Eiropas Padome. (1950). Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. http://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/649 52 ANO. (1966). Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām. http://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/705 53 ANO. (1979). 1979. gada Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu. http://www.mfa.gov.lv/ministrija/latvijas-parstavis-starptautiskajas-cilvektiesibu-institucijas/latvijas-republikas-nacionalie-zinojumi-par-starptautisko-konvenciju-izpildi/1979-gada-konvencija-par-jebkuras-sieviesu-diskriminacijas-izskausanu/1979-gada-konvencija-par-jebkuras-sieviesu-diskriminacijas-izskausanu 54 ANO. (1965). 1965.gada 21.decembra ANO Starptautiskā konvencija par jebkuru rasu diskriminācijas izskaušanu. Neoficiāls tulkojums latviešu valodā ir pieejams: http://www.humanrights.lv/doc/vispaar/jebkdisk.htm 55 ANO. (1989). 1989.gada 20.novembra ANO Bērnu tiesību konvencija. http://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1150 56 ANO. (1995). Rīcības platforma: Galvenās komitejas ziņojums: Pekinas deklarācija. http://www.lm.gov.lv/upload/dzimumu_lidztiesiba/dokumenti_un_tiesibu_akti/pekinas_ric.platforma.doc 57 Līguma par Eiropas Savienību un Līguma par Eiropas Savienības darbību konsolidētās versijas un 29.protokols. https://www.ecb.europa.eu/ecb/legal/pdf/c_32620121026lv.pdf 58 Eiropas Parlaments un Padome. (2010). Eiropas Parlaments un Padomes direktīva 2010/13/ES (2010. gada 10. marts), par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva). Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis. 15.4.2010. http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:32010L0013&from=EN 59 Eiropas Komisija. (2012). Komisijas lēmums par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106.panta 2.punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (2012/21/ES). http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2012:007:0003:0010:LV:PDF 60 Ministru komiteja. (2011). Ministru komitejas ieteikums dalībvalstīm CM/Rec(2011)7 par jaunu izpratni saistībā ar plašsaziņas līdzekļiem. Sk.: 18.09.2015. http://www.vvc.gov.lv/export/sites/default/docs/STA/Tulkojumi_no_anglju_val/Ieteikumi/Recommendation_CM_Recx2011x7.doc 61 Communication on the Application of State Aid Rules to Public Service Broadcasting (Text with EEA Relevance). Available at: http://ec.europa.eu/competition/state_aid/legislation/broadcasting_communication_en.pdf; 62 European Commision. (2015). Communication from the Commision to the European Parliament, the Council, the European Economic and Social Committee and the Committee of the Regions: A Digital Single Market Strategy for Europe. Available at: http://ec.europa.eu/priorities/digital-single-market/docs/dsm-communication_en.pdf 63 Vairāk sk.: Eiropadome, Eiropas Savienības Padome. (2015). Digitālais vienotais tirgus Eiropai. Sk.: http://www.consilium.europa.eu/lv/policies/digital-single-market-strategy/ 64 Saeima. (20.12.1990.). Likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem". Likumi.lv. Sk.: 21.05.2015. http://likumi.lv/doc.php?id=64879 65 Saeima. (12.07.2010.). Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums. Likumi.lv. Sk.: 18.05.2015. http://likumi.lv/doc.php?id=214039 66 Saeima. (29.11.2012.). Pievienotās vērtības nodokļa likums. Likumi.lv. Sk.: 21.05.2015. http://likumi.lv/doc.php?id=253451 67 Saeima. (04.06.2009). Pasta likums. Likumi.lv. Sk.: 21.05.2015. http://likumi.lv/doc.php?id=193574 68 Saeima. (28.10.2004.). Elektronisko sakaru likums. http://likumi.lv/doc.php?id=96611 Kultūras ministre Dace Melbārde Pielikums Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm 2016.-2020. gadam SATURA RĀDĪTĀJS 1. JĒDZIENU SKAIDROJUMI 2. SITUĀCIJAS APRAKSTS 2.1. Vispārīgs ieskats 2.2. Latvijas mediju vides raksturojums 2.2.1. Ekonomiskās situācijas ietekme 2.2.2. Globalizācija un mediju lietošanas paradumu maiņa 2.2.2.1. Pārrobežu mediju pārmērīga dominance 2.2.2.2. Mediju monitorings 2.2.3. Tehnoloģiskā attīstība 2.2.4. Sabiedriskais pasūtījums un sabiedrisko mediju finansēšana 2.2.5. Elektronisko mediju pārvaldība 2.2.6. Valsts un pašvaldību iestāžu finansētais mediju saturs 2.2.7. Mediju vides caurskatāmība 2.2.8. Mediju profesionāļu izglītošana 2.2.9. Mediju pratība 2.2.10. Diasporas mediji 2.2.11. Līdzvērtība un stereotipi medijos 2.2.12. Mediju profesionāļu sociālā nodrošinātība 3. PROBLĒMAS, KURU RISINĀŠANAI NEPIECIEŠAMS ĪSTENOT NOTEIKTU POLITIKU 4. PIEDĀVĀTĀ RISINĀJUMA SĀKOTNĒJĀS IETEKMES NOVĒRTĒJUMS 5. TABULAS 1. JĒDZIENU SKAIDROJUMI1 Digitālā pratība - prasme lietot digitālās tehnoloģijas un komunikācijas līdzekļus, lai atrastu, izvērtētu, lietotu un radītu informāciju. Tas arī attiecas uz spēju saprast un lietot informāciju dažādos formātos un avotos, kas pieejami digitālā vidē.2 Informatīvā telpa - abstrakta, virtuāla teritorija, kas veidojusies sabiedrības, kultūras un komunikācijas mijiedarbības rezultātā. Tā ne vienmēr sakrīt ar valsts vai reģiona ģeogrāfisko iedalījumu. Informatīvo telpu raksturo informācijas plūsmas, mediji un to saturs, valoda, sabiedrības sociālā atmiņa un citi faktori. Salīdzinājumā ar mediju vidi šis jēdziens ir plašāks, jo aptver arī to informācijas daļu, kas cirkulē sabiedrībā bez plašsaziņas līdzekļu starpniecības, tostarp, visas runātās un rakstītās valodas izpausmes. Informācijpratība - spēja saprast, kad un kāda informācija ir nepieciešama, to atrast, izvērtēt, efektīvi lietot un komunicēt dažādos formātos.3 Masu komunikācija - tāda komunikācijas forma, ar kuru vēstījumi tiek izplatīti publiski (neierobežotam un vismaz sākotnēji personiski nenoteiktam adresātu lokam), ar tehnisku izplatīšanas līdzekļu (mediju) palīdzību, netieši (proti, ar laika vai telpas vai laiktelpas distanci starp komunikācijas partneriem) izkliedētai auditorijai. Medijs - medija definīcijā var izdalīt vairākus līmeņus - priekšmetisko, institucionāli organizatorisko, tehnoloģisko, satura veidošanas un sociāli politisko līmeni. Priekšmetiskā izpratnē tas ir jebkurš līdzeklis, kas tiek izmantots, lai komunicētu vēstījumus, tostarp, bez tehnoloģiju palīdzības. Savukārt tehnoloģiskajā medija izpratnē svarīgs ir tieši tehnoloģiskās multiplicēšanas aspekts, kas norāda uz mediju kā kanālu informācijas nodošanai (potenciāli lielai auditorijai) tekstuālā, audio, vizuālā vai audiovizuālā formātā. Piemēram, avīzes, žurnāli, televīzija, radio, interneta lapas, kā arī interaktīvai sabiedriskai saziņai paredzētas lietojumprogrammas un citas saturiskas liela mēroga interaktīvas platformas. Institucionāli organizatoriskajā līmenī par mediju uzskatāms darbību un tajās iesaistīto dalībnieku kopums, kas piedalās informācijas vākšanā, apkopošanā, analīzē un cita veida apstrādē, izplatīšanā un citos žurnālistikas procesos. Tie ir būtiski ceturtā medija izpratnes līmeņa - satura veidošanas - elementi. Proti, lai informācijas izplatīšana auditorijai, izmantojot noteiktu tehnoloģisko kanālu, būtu uzskatāma par mediju identificējošu pazīmi, tai jānotiek pastāvīgi un ievērojot žurnālistikas profesionālos standartus un vērtības, kā arī redakcionālās darbības atbildīguma un kvalitātes principus. Mediji ir ne tikai ekonomisko attiecību, bet arī noteiktas kultūrtelpas dalībnieki. Tie funkcionē kā pastāvošu kulturāla, ekonomiska, politiska un sociāla rakstura problēmu risinātāji, gan kā to identificētāji un ģeneratori. Tādējādi mediju, kas piedalās masu komunikācijā, raksturo pēdējo četru medija izpratnes līmeņu kopums - informācijas izplatīšana un multiplicēšana ar tehnoloģiju palīdzību, institucionālā piesaiste un satura veidošana pēc žurnālistikas standartiem redakcionālā uzraudzībā, pildot sociāli nozīmīga aktora funkcijas. Mediju raksturojošs elements var būt arī sabiedrības gaidas attiecībā uz tā satura kvalitāti un profesionālās darbības principu ievērošanu.4 Mediju konverģence - tradicionālo mediju, tostarp, apraides pakalpojumu, un interneta pakāpeniska apvienošanās. Līdz šim pārsvarā atsevišķi sniegtie mediju pakalpojumi tiek apvienoti, notiek to mijiedarbība vai sasaiste. Tā maina patērētāju uzvedību un rada jaunus uzņēmējdarbības modeļus satura radīšanai, finansēšanai un izplatīšanai, lai lietotāji jebkurā vietā, brīdī un jebkurā ierīcē varētu izmantot konverģēto mediju saturu. Konverģence veicinājusi nelineāro mediju attīstību, kā arī satura izplatīšanu ar moderno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju starpniecību.5 Mediju pratība - arī mediju lietotprasme, mediju lietotpratība. Tā ir zināšanu un prasmju kopums, kas nepieciešams darbam ar informācijas avotiem - informācijas atrašanai un analīzei, informācijas sniedzēju funkciju izpratnei, informācijas satura kritiskam izvērtējumam, objektīvas informācijas atšķiršanai no tendenciozas, dažādos avotos pieejamo ziņu salīdzinājumam, lai veidotu savu pamatotu viedokli. Mediju pratība ietver arī prasmi praktiski lietot medijus. Mediju vide - interaktīvs publiskās telpas segments, kas rodas sabiedrības, kultūras un mediju mijiedarbības rezultātā un kam ir būtiska ietekme uz sabiedrības saliedētību, nacionālo identitāti un nacionālo drošību. Mediju vidi veido mediju saturs, kura radīšanu ietekmē gan mediju organizācijas vide, gan ārējie apstākļi: ekonomiskā situācija, sociāldemorgāfiskā struktūra, tradīcijas u. c. Nacionālie mediji - Latvijā reģistrēti mediji, kuru saturs ir adresēts Latvijas iedzīvotājiem visā valsts teritorijā. Nelineārs audiovizuālo mediju pakalpojums - audiovizuāls pakalpojums, ko sniedz medijs raidījumu skatīšanai brīdī, ko izvēlējies lietotājs, un pēc lietotāja individuāla lūguma, pamatojoties uz medija iepriekš piedāvāto raidījumu katalogu.6 Redakcionālā autonomija - medija tiesības un iespējas veidot saturu, un brīvība pieņemt lēmumus bez medija īpašnieka vai citu politisko vai ekonomisko interešu ietekmes. Reģionālie mediji - mediji, kuru saturs ir adresēts noteikta reģiona vai novada iedzīvotājiem, ietver tā problēmu un aktualitāšu izklāstu, kā arī pārsvarā tiek raidīts vai izplatīts noteiktas administratīvas teritorijas robežās. Sabiedriskie mediji - sabiedrībai piederoši audio un audiovizuāli mediji, kuru uzdevums ir realizēt sabiedrisko pasūtījumu, tostarp, radīt, uzturēt un attīstīt nacionālo kultūrtelpu un informācijas vidi, veicināt nacionālo un kultūras identitāti, nodrošināt Latvijas sabiedrībai brīvi pieejamu, daudzveidīgu, kvalitatīvu un objektīvu informāciju. Duālā apraides sistēma (sabiedrisko un privāto raidorganizāciju līdzāspastāvēšana) izriet no pieņēmuma, ka sabiedriskajām raidorganizācijām piemīt fundamentāla loma pilnvērtīgas vārda brīvības un valsts demokrātiskās iekārtas nodrošināšanai, aktīvi piedaloties sabiedriskās domas un politiskās gribas veidošanās procesos. Attiecīgi sabiedrisko raidorganizāciju saturam ir piemērojamas ievērojami augstākas satura kvalitātes un pieejamības prasības visām valsts auditorijām visā valsts teritorijā. Pietiekama un neatkarīga finansējuma nodrošināšana ir būtisks faktors sabiedrisko mediju funkciju pilnvērtīgai un autonomai izpildei. Sabiedriskais pasūtījums - sabiedrībai paredzēts plašs un daudzveidīgs programmu kopums, kuru veido sabiedriskie mediji. Sociālie mediji - tiešsaistē balstīti komunikācijas rīki, kas lietotājiem nodrošina iespēju dalīties ar informāciju un savstarpēji mijiedarboties ar viņu pašu radītā satura (tekstu, fotogrāfiju, videomateriālu) starpniecību. Sociālo mediju piemēri ir sociālo tīklu portāli (vietnes), blogi, forumi, kolektīvās satura veidošanas un rediģēšanas vietnes (tai skaitā Vikipēdija). Sociālie tīkli - sociālo tīklu portālu/vietņu apzīmējums sarunvalodā, taču pats portāls/vietne nav tīkls. Tīkls ir savienojumu struktūra starp dzīvām būtnēm, piemēram, cilvēka draugu, radu, paziņu loks. Vārda brīvība - tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Vienlaikus tas neierobežo valstu tiesības pieprasīt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrēšanas licencēšanu. Tā kā vārda brīvības īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas varu un objektivitāti.7 Žurnālistika - informācijas vākšana, apstrāde un izplatīšana ar mērķi informēt sabiedrību drukāta, audio, vizuāla, audiovizuāla vai multimediju veidā. Šo profesionālo darbību regulē noteikti kvalitātes standarti un profesionālā ētika. Žurnālistika ir nošķirama no indivīdu publiskajā telpā radītā satura publicēšanas sociālajos medijos un citur, kā arī sabiedrisko attiecību un reklāmas teksta veidošanas. Uz žurnālistiku kā neatņemamu vārda brīvības un valsts demokrātiskās iekārtas pamatelementu attiecas īpaša konstitucionāla aizsardzība. 2. SITUĀCIJAS APRAKSTS Šajā nodaļā sniegts ieskats Latvijas mediju vidē, skaidrojot 3.nodaļā identificēto Latvijas mediju vides būtiskāko problēmu apstākļus un iespējamos cēloņus. Aplūkota ekonomiskās situācijas, globalizācijas, tehnoloģiskās attīstības un mediju lietošanas paradumu maiņas ietekme uz mediju vidi, vērsta uzmanība uz pārrobežu mediju dominances attīstību Latvijā un NEPLP veiktā monitoringa kapacitātes nepietiekamību. Tāpat nodaļā raksturots sabiedriskais pasūtījums un sabiedrisko mediju finansēšana, iezīmētas problēmas elektronisko mediju pārvaldībā, tāpat arī saistībā ar valsts un pašvaldību iestāžu finansēto mediju saturu, akcentēta ierobežotā mediju vides caurskatāmība, ietverta informācija par mediju profesionāļu izglītošanu un mediju pratību, īsi raksturota situācija diasporas mediju laukā un vērsta uzmanība uz līdzvērtības un vienlīdzības jautājumiem gan mediju saturā, gan redakcijās. 2.1. Vispārīgs ieskats Latvijā pastāv vārda brīvība, mediju un viedokļu daudzveidība. Daudzveidīgu mediju darbība un kvalitatīvas, uzticamas, uz demokrātiskām vērtībām balstītas žurnālistikas attīstība ir Latvijas valsts un mediju nozares stabilitātes un izaugsmes priekšnoteikums. Mediji ir neatkarīgi no politisku motīvu vai ekonomisko interešu radītā spiediena un ir brīvi no cenzūras. Latvijas mediju vidē darbojas vairāklīmeņu mediji: sabiedriskie un privātie, nacionālie un reģionālie mediji. Ņemot vērā mūsdienu tehnoloģiju attīstību un globalizācijas tendences, Latvija neatrodas izolētā informatīvajā telpā, bet gan ir viegli sasniedzama arī citu valstu medijiem un to izplatītajam saturam. Līdztekus nacionālajiem medijiem darbojas reģionālie mediji. Tiem ir specifiskas funkcijas un uzdevumi, tostarp, aplūkot reģionam aktuālos jautājumus un problēmas un veicināt Latvijas iedzīvotāju piederību valstij, stiprinot piederības sajūtu lokālai kopienai. Atšķirībā no daudzām Eiropas un pasaules valstīm Latvijā nedarbojas neviens kopienas medijs (community medium).8 Latvijas valsts atbalsta mediju vai atsevišķu tā sadaļu veidošanu latgaliešu dialektā un lībiešu valodā kultūras un valodas daudzveidības uzturēšanai un saglabāšanai. Tāpat nozīmīga auditorijas daļa, kas tiek uzrunāta ar mediju starpniecību, ir Latvijas mazākumtautību kopienas. Mediji ļauj veicināt šo dažādo sabiedrības grupu komunikāciju, veidojot viņu piederības sajūtu Latvijai un tās informatīvajai telpai. 2.2. Latvijas mediju vides raksturojums 2.2.1. Ekonomiskās situācijas ietekme Būtisku iespaidu uz Latvijas mediju vidi ir atstājusi ekonomiskā lejupslīde, kas, sākot ar 2009.gadu, ir ievērojami samazinājusi reklāmas tirgus apjomu un vietējo mediju uzņēmējdarbības spēju.9 Mediju nozarē joprojām ir novērojamas ekonomiskās krīzes sekas - reklāmas tirgus nav sasniedzis tos finanšu rādītājus, kādi pastāvēja pirms ekonomiskās krīzes (94 milj. - 2007.gadā, 49 milj. - 2012.gadā, 76 milj. - 2014.gadā).10 Šāda ierobežota finansējuma apstākļos vietējo mediju kvalitatīva darbība ir apgrūtināta. Reklāmas apjoma samazināšanās visnegatīvāk ir iespaidojusi Latvijas drukātos medijus (37 milj. - 2007.gadā, 10 milj. - 2013.gadā).11 Lai gan joprojām salīdzinoši labi lasīšanas rādītāji ir reģionālajiem laikrakstiem12 un žurnāliem, dienas avīzes zaudē savu popularitāti.13 Laikrakstu gada tirāža laikā no 2007. līdz 2013.gadam ir sarukusi par 60%, laikrakstu latviešu valodā - gandrīz par pusi (-47%). Šajā laika ietvarā par 1/5 daļu ir samazinājusies arī žurnālu un citu periodisko izdevumu latviešu valodā gada tirāža.14 Preses abonēšanas rezultāti kopumā joprojām uzrāda lejupslīdi (žurnālu abonēšanas rezultātus 2015.gada maijā un decembrī skatīt 2. un 3.tabulā). Kā iespējamie cēloņi tiek minēts mazais tirgus apjoms, zemā pirktspēja, konkurence ar interneta medijiem un sabiedrības depopulācija. Mediju lietošanas paradumu maiņas rezultātā ir pieaugusi interneta mediju auditorija, taču sarūk preses izdevumu, it īpaši dienas laikrakstu, tirāžas. Tas apdraud drukāto mediju kā viedokļu daudzveidības avota, latviešu valodas un kultūras balsta pastāvēšanu.15 Mazais nozares tirgus bez valsts atbalsta vairs nespēj nodrošināt mediju pilnvērtīgu/augstvērtīgu, valsts demokrātiskās iekārtas vajadzībām un ģeopolitiskajai situācijai atbilstošu saturu. Preses izdevumi joprojām ir uzskatāmi par nozīmīgu informācijas avotu, īpaši, par lokālajiem pilsētu vai reģionu notikumiem.16 Drukāto preses izdevumu loma sabiedrībā ir ļoti svarīga arī jautājumos, kas skar valsts ekonomisko attīstību, stiprina tās indivīdu darba spējas, profesionālo izaugsmi u.c. Preses izdevumu abonēšanas dati liecina, ka 2014.gadam tika noformēti 445 tūkstoši abonementu, no kuriem 78% bija noformēti lauku reģionos.17 Jāņem arī vērā, ka ir samērā lielas atšķirības tajā, cik procentos mājsaimniecību ir pieejams internets. Rīgā tie ir 76% mājsaimniecību, savukārt Latgales reģionā vismazāk - 65% mājsaimniecību.18 Pasta likums nosaka abonēto preses izdevumu piegādes pakalpojumu kā universālo pakalpojumu līdz 2019.gada 31.decembrim, paredzot arī kompensāciju gadījumos, ja tiek konstatēti piegādes pakalpojuma radīti tīrie zaudējumi, ievērojot Ministru kabineta 2013.gada 28.maija noteikumos Nr.292 "Noteikumi par abonēto preses izdevumu piegādes pakalpojumu cenām" noteiktās piegādes cenas un zaudējumu aprēķinos izmantojot Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas atbilstošas metodikas.19 Tas ļauj nodrošināt abonēto drukāto mediju piegādi arī Latvijas reģionos, tostarp, mazapdzīvotās vietās. Drukāto mediju atbalsta veids ir samazinātā Pievienotās vērtības nodokļa likme.20 Tomēr šis atbalsts nav pietiekošs, lai sekmētu kvalitatīva satura radīšanu un drukāto mediju ilgtspēju. Eiropas Savienībā aprobēta prakse efektīvai preses atbalsta formai ir samazināta vai 0% PVN likme. Latvija uz ES dalībvalstu fona izceļas ar vienu no visaugstākajām PVN likmēm presei.21 Bez īpaša valsts atbalsta nespēj pastāvēt arī dažādi nozaru drukātie mediji, kas padziļina sabiedrības izpratni par sociāli nozīmīgiem notikumiem un procesiem kultūras, vides un citās jomās. Privāto lokālo mediju ilgtspēju vājina arī Latvijas pašvaldību izdotie informatīvie izdevumi vai citi speciāli radīti komunikācijas kanāli, no kuriem daļa veic komercdarbību reklāmas tirgū (skatīt 2.2.5.sadaļu). Ekonomiskā recesija Latvijas mediju vidē ir veicinājusi arī koncentrācijas un komercializācijas tendences gan elektronisko, gan drukāto mediju vidū. Tas norāda uz nepieciešamību izstrādāt mehānismu tās ierobežošanai un saglabāt ne vien satura, bet arī institucionālo daudzveidību. Tāpat Latvijas mediju ekonomikas un satura pētījumi liecina par nopietnām mediju satura kvalitātes problēmām - samazinās pētnieciskās žurnālistikas īpatsvars, sašaurinās mediju darbinieku iespējas aptvert ne tikai nacionālus, bet arī lokālus un starptautiskus problēmjautājumus un aktualitātes, pazeminās spēja piesaistīt profesionālu un labi atalgotu darbaspēku, kā arī nodrošināt tā profesionālās kompetences un mediju darbinieku izglītības paaugstināšanu. Kaut gan Latvijā vairāki mediji regulāri piedāvā pētniecisko un analītisko žurnālistiku, šie projekti atkarīgi no iespējām piesaistīt ārējo finansējumu, jo daudzu mediju organizāciju finansiālais stāvoklis neļauj attīstīt resursu ietilpīgu un kvalitatīvu žurnālistiku. Saglabājoties stabiliem mediju lietojuma paradumiem,22 Latvijas iedzīvotāji pakāpeniski zaudē uzticību medijiem.23 Iedzīvotāji kritiski vērtē mediju satura kvalitāti un uzskata, ka saturu ietekmē mediju īpašnieki. Tāpat sabiedrībā ir nostiprinājies uzskats, ka medijos izskan valdības, nevis iedzīvotāju viedoklis.24 Šādu priekšstatu dominēšana liecina par mediju un sabiedrības atsvešinātību. Vienlaikus populārāko mediju lietojums parāda noturīgu auditorijas paradumu tos izmantot lielākoties izklaides vajadzībām. Vairākus gadus aktualizēts, bet joprojām neatrisināts ir jautājums par mediju darbinieku, tostarp, žurnālistu, operatoru u.c., sociālo apdrošināšanu. Samērā ierasta mediju prakse ir sociālo nodokli segt tikai no pamata algas, bet ne no honorāriem. Tādējādi ilgtermiņā šo mediju darbinieki saskaras ar zemāku sociālo nodrošinātību salīdzinājumā ar tiem, kuru sociālās iemaksas tiek veiktas vispārējā kārtībā. 2.2.2. Globalizācija un mediju lietošanas paradumu maiņa Mediju globalizācijas process rada izaicinājumu nacionālajiem un reģionālajiem medijiem, kuriem par auditorijas uzmanību nākas konkurēt ar pārrobežu medijiem. Eiropas Savienība īsteno vienotā audiovizuālo mediju tirgus politiku, kas ir balstīta brīva tirgus konkurences principu ievērošanā.25 Vienlaikus, attīstoties pārnacionālajai komunikācijas telpai, pieaug starptautisko mediju īpatsvars, kas piedalās vietējā reklāmas tirgū un tādējādi var apdraudēt nacionālās mediju vides un kultūras daudzveidību. Tāpat arvien grūtāk ir ierobežot elektronisko mediju satura nelegālu translēšanu ar satelīta tehnoloģiju un interneta starpniecību. Mūsdienās cilvēkiem ar Latvijas un pārrobežu mediju starpniecību tiek piedāvātas plašas iespējas sevi identificēt ar dažādām kopienām, kas ietver arī risku vājināt nacionālās un reģionālās piederības formas. Tieši globalizācijas apstākļos vietējie mediji ir kļuvuši par izšķiroši svarīgiem nacionālās un reģionālās identitātes balstiem. Palielinoties daudzveidībai un izvēles iespējām mediju tirgū, tostarp, privāto mediju un pārrobežu mediju piedāvātajam saturam un pieejamībai, sabiedriskajiem medijiem ir īpaši jāraugās, lai sabiedrisko raidorganizāciju piedāvātais saturs atbilstu gan nacionālas valsts, gan sabiedriskā labuma idejai. 2.2.2.1. Pārrobežu mediju pārmērīga dominance Latvijas normatīvie akti Latvijas mediju videi garantē augstu autonomiju, kas ļauj attīstīties daudzveidīgam mediju saturam. Taču Latvijas valsts pienākums ir ne tikai garantēt Satversmē noteiktās tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, bet arī nodrošināt, ka šīs brīvības neapdraud demokrātisko valsts iekārtu un nacionālo drošību. Viens no piemēriem pārrobežu mediju pārmērīgai dominancei ir Krievija, kas globalizācijas tendences efektīvi izmanto savas ārpolitikas mērķu sasniegšanai, jo īpaši - bijušajās Padomju Savienības republikās, tostarp Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Mediju un politikas eksperti par to ir brīdinājuši jau iepriekš, taču plašākā sabiedrības fokusā šis jautājums nonāca saistībā ar Krimas aneksiju un konfliktu Austrumukrainā.26 Latvijas drošības dienestu un stratēģiskās komunikācijas pētnieku apkopotā informācija liecina, ka Latvijas mediju vide jau daudzus gadus tiek izmantota, lai izplatītu Krievijā radītu vai Krievijas iniciētu tendenciozu informāciju par Latviju. Šī mērķtiecīgā dezinformācija šķeļ sabiedrību, kultivē šaubas par valsts suverenitāti un neatkarības leģitimitāti.27 Sabiedrības integrācijas politikas veidotāju vērtējumā Krievijas mediju saturs un pieaugošā dominance Latvijas mediju tirgū negatīvi ietekmē Latvijas sabiedrības saliedētību.28 Drošības policija ir secinājusi, ka šādi apstākļi "rada arvien nozīmīgākus draudus nacionālajai drošībai".29 Taču būtiska ir norāde: "Krievijas informācijas resursu pieejamība un salīdzinoši plašais lietotāju skaits Latvijā palielina risku, ka arī mūsu valsts iedzīvotāji var nonākt pastāvīgā Krievijas propagandas ietekmē. Tajā pašā laikā Latvijas iedzīvotāju pieeja alternatīviem viedokļiem gan informatīvajā telpā, gan sociālajā vidē ierobežo iespējas manipulēt ar Latvijas sabiedrības viedokli."30 Lai saglabātu nacionālo mediju veidoto publisko telpu dialogam ar sabiedrību un novērstu pārmērīgu Krievijā veidotā mediju satura ietekmi, ir nepieciešama kompleksa pieeja, aptverot gan sabiedriskos un privātos medijus, gan tradicionālos un jaunos medijus. Vadošie Krievijas TV kanāli ir viens no efektīvākajiem instrumentiem plašas pārrobežu auditorijas uzrunāšanai.31 Latvijas krievvalodīgajai auditorijai televīzija ir galvenais informācijas avots par notikumiem Latvijā (77,4%), citur pasaulē (76%) un Krievijā (78,1%).32 Latvijas krievvalodīgajā auditorijā skatītākās TV programmas33 - Pirmais Baltijas Kanāls Latvija, NTV Mir Baltic, Rossiya RTR - daļēji vai pilnībā pieder Krievijas īpašniekiem.34 Auditorijai Latvijā nereti tiek izplatīti tendenciozi un Krievijas publiskajai diplomātijai izdevīgi vēstījumi.35 Pēdējo gadu laikā Latvijā ir konstatēti mērķtiecīgi mēģinājumi ietekmēt informācijas izplatību publiskajā telpā, diskreditēt Latvijas vēsturi, kā arī mēģinājumu to pārrakstīt un piedēvēt Latvijai izputējušas valsts tēlu.36 Šāda rīcība ir vērsta uz vēlmi mainīt iedzīvotāju apziņu, graut nacionālo lepnumu un identitāti, tādejādi apdraudot valstiskumu. Satversmes aizsardzības biroja ziņojumā norādīts, ka Krievijas informatīvā ietekme Latvijā galvenokārt tiek realizēta caur medijiem, kas ir saistīti ar Krieviju, tostarp, dažādi tulkojumi un pārpublikācijas nonāk arī Latvijas medijos, "tādējādi importējot Latvijas mediju telpā šaubīga rakstura informāciju un vērtības. [..] Krievijas informatīvās telpas klātbūtne Latvijā sniedz ietekmes sviras sabiedriskās domas veidošanai un lielas sabiedrības daļas īstermiņa un ilgtermiņa rīcības modelēšanai".37 Atbilstoši Saeimas 2014.gada 23.oktobrī pieņemtajam likumam "Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā" sākot ar 2017.gada 1.jūliju plānots nodrošināt lielāku Eiropas Savienības dalībvalstu audiovizuālo mediju pieejamību. Papildus jau noteiktajiem pienākumiem izplatīt bezmaksas virszemes apraidē esošās programmas, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 19.panta divpadsmitās daļas 2.punkts paredz pienākumu televīzijas programmu izplatīšanas pakalpojumu sniedzējiem izplatīt televīzijas programmu, kuras raidījumu valoda vismaz 50 procentu ir valsts valoda un kura atbilst pārējiem tiesību normā norādītajiem priekšnoteikumiem. Savukārt 1., 3. un 4.punkts paredz pienākumu izplatīt tādas televīzijas programmas, kurās ir ietverti noteikti raidījumi, kas veidoti Eiropas Savienības dalībvalstī vai dalībvalstīs un kādā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Likuma 19.panta trīspadsmitā daļa nosaka, ka šīs programmas iekļaujamas programmu sarakstā pirms citām televīzijas programmām. Nacionālās drošības kontekstā svarīgi ir ne tikai mainīt mediju lietošanas paradumus mazākumtautību auditorijā, bet arī tajā veidot izpratni un kritisko domāšanu par mediju piedāvāto saturu, novēršot dezinformāciju un manipulācijas ar informāciju. Informatīvie, dokumentālie raidījumi, izklaides pārraides un mākslas filmas Latvijas televīzijās, kā arī saistošs un politiski neitrāls saturs citos medijos veicinātu uzticēšanos Latvijā radītai informācijai. Šī satura primārajām auditorijām jābūt ekonomiski aktīvajai mazākumtautību daļai un jauniešiem. Latvijas nacionālo un reģionālo mediju priekšrocība salīdzinājumā ar pārrobežu medijiem ir to spējā kombinēt Latvijā vai ārvalstīs neatkarīgu producentu veidotus izglītojošus un izklaides raidījumus kopā ar daudzveidīgu nacionālās un reģionālas nozīmes saturu. Šajā procesā ir nepieciešams apzināties, ka mediju lietošanas paradumi mainās pakāpeniski un mazākumtautību auditorija ir daudzveidīga. Jānorāda, ka Latvijas mediju politikas plānošanas dokumentos netiek analizēti un risināti valsts stratēģiskās komunikācijas jautājumi. 2.2.2.2. Mediju monitorings Viens no mediju uzraudzības galvenajiem instrumentiem ir mediju satura monitorings. Tas ļauj nodrošināt mediju vides caurskatāmību, dažādu interešu pārstāvniecību publiskajā telpā, kā arī piemērot atbildību par mediju organizāciju pretlikumīgu darbību. Mediju satura atbilstību normatīvajiem aktiem Latvijā izvērtē tiesībsargājošās institūcijas un savas kompetences ietvaros arī NEPLP Monitoringa centrs. Tas galvenokārt pievērš uzmanību satura atbilstībai katra kanāla koncepcijai, valodas proporciju ievērošanai radio kanālu saturā un citiem nosacījumiem, kas attiecas uz saņemto apraides atļauju. Līdzās valsts pārvaldes iestādēm mediju saturu un žurnālistu darbību uzrauga arī profesionālās organizācijas. Tā kā televīzijas radītais saturs daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir galvenais informācijas avots par valsts un ārzemju sociālajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem notikumiem, tad televīzijas kanāliem ir vislielākās iespējas iespaidot Latvijas sabiedrisko domu un eventuāli radīt nopietnu apdraudējumu nacionālajai drošībai.38 Ar pašreizējo cilvēkresursu un tehnoloģisko nodrošinājumu NEPLP Monitoringa