159. Article — un Krimināllikuma 218. pants nevar tikt uzskatīti par

saudzējošākiem līdzekļiem, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē, bet personas tiesības mazāk ierobežojošā veidā. Proti, pazīmes, kādas ir jākonstatē, lai piemērotu apstrīdētās normas, atšķiras no tām pazīmēm, kas raksturo noziedzīgu nodarījumu - izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Atbilstoši Nodokļu likumā ietvertajai definīcijai izvairīšanās no nodokļu vai nodevu maksāšanas ir apzināta nepatiesas informācijas sniegšana nodokļu deklarācijās, nodokļu deklarāciju, informatīvo deklarāciju vai nodokļu administrēšanai un kontrolei nepieciešamās pieprasītās informācijas neiesniegšana, nelikumīga nodokļu atvieglojumu, priekšrocību un atlaižu piemērošana vai jebkura cita apzināta darbība vai bezdarbība, kuras dēļ nodokļi vai nodevas nav samaksātas pilnā apmērā vai daļēji. Abas minētās normas pēc būtības nosaka personai kriminālprocesam raksturīgus tiesību ierobežojumus un paredz sodu par konkrētajām pazīmēm atbilstošiem sabiedriski kaitīgiem nodarījumiem. Savukārt apstrīdētās normas primāri ir vērstas uz nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam. Turklāt jāievēro, ka Krimināllikumā paredzēta sankcija pēc savas ietekmes uz personas tiesībām ir galēji ierobežojoša salīdzinājumā ar cita veida sankcijām pat tādā gadījumā, ja tām piemīt atsevišķas krimināltiesību jomai raksturīgas pazīmes. Satversmes tiesa atzinusi, ka tās uzdevums ir izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka likumdevējs ir apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas un izvēlējies saudzējošāko leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli. Tādējādi nav saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem būtu iespējams sasniegt īpašuma tiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. 11.3.3. Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 17. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās intereses un jānoteic, kurām no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdēto normu piemērošana nodarot indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm zaudējumu, kas esot lielāks nekā sabiedrības ieguvums no šo normu piemērošanas, un sabiedrībai, visdrīzāk, no apstrīdētajām normām nebūšot nekāda labuma. Savukārt Saeima, Finanšu ministrija un VID uzskata, ka labums, ko no apstrīdēto normu piemērošanas gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem. Sabiedrības interesēs esot veicināt labprātīgu nodokļu nomaksu, novērst nodokļu savlaicīgu nemaksāšanu, kā arī sekmēt godīgu konkurenci. Personas pamattiesību ierobežojums esot samērīgs, jo no valdes locekļa tiekot prasīts tikai tas, lai viņš novērš negatīvās sekas, kas radušās valsts budžetam tādu apstākļu ietekmē, kuri bija viņa kontrolē un kurus viņam bija objektīvas iespējas un pienākums novērst. Turklāt apstrīdētajās normās paredzēts pilnīgs personas tiesību aizsardzības mehānisms atbilstoši administratīvā procesa principiem. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka nodokļi pamatā īsteno fiskālo funkciju, kas nodrošina ieņēmumus valsts budžetā. Ar budžeta ieņēmumu palīdzību valsts spēj pildīt savas funkcijas un pienākumus, citstarp arī pamattiesību nodrošināšanas jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). Arī ECT atzinusi, ka efektīva nodokļu iekasēšana ir svarīga valsts finansiālā interese (sk. ECT 2002. gada 23. jūlija sprieduma lietā "Janosevic v. Sweden", pieteikums Nr. 34619/97, 103.-104. punktu). Tādējādi, ņemot vērā apstrīdēto normu ietekmi uz labprātīgas nodokļu nomaksas veicināšanu un godīgas konkurences uzlabošanu, Satversmes tiesa atzīst, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētajām normām ir nozīmīgs. Valdes locekļiem juridiskās personas nokavētie nodokļu maksājumi (nodokļu parāds), kas atbilstoši Nodokļu likuma 26. pantam ietver ne tikai nodokļu pamatparāda summu, bet arī soda naudas un nokavējuma naudas, jāatlīdzina valsts budžetam tikai tādā gadījumā, ja tiek konstatēta visu likumā noteikto kritēriju kumulatīva izpildīšanās. Turklāt valdes locekļu atbildība ir solidāra. Šis apstāklis vēl vairāk samazina apstrīdēto normu ietekmi uz atsevišķu indivīdu. Izvērtējot, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem, jāņem vērā arī tas, ka apstrīdētajās normās ir iestrādāts īpašs mehānisms, lai valdes locekļa tiesības tiktu ierobežotas pēc iespējas mazāk (piemēram, iespēja izbeigt juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanas procesu gadījumā, kad tiek iesniegts maksātnespējas procesa pieteikums; lēmuma darbības apturējums gadījumā, kad lēmums pārsūdzēts tiesā). Līdz ar to likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir ievērojis līdzsvaru starp sabiedrības un indivīda interesēm un ar apstrīdētajām normām noteiktais ierobežojums ir samērīgs. Tādējādi apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. 12. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdētajām normām ir pārkāpts no Satversmes 92. panta otrā teikuma izrietošais nevainīguma prezumpcijas princips. Satversmes tiesas kolēģija lietu ierosinājusi par apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību visam Satversmes 92. pantam. Tas noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu un ka ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību. Satversmes 92. pantā tiesības uz taisnīgu tiesu ir formulētas lakoniski. Šā panta otrais un ceturtais teikums īpaši izceļ divus no tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietošus principus - nevainīguma prezumpciju un tiesības uz advokāta palīdzību. No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības lūdz izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību tieši Satversmes 92. panta otrajam teikumam. Saeimas un lietā pieaicināto personu sniegtie argumenti arī attiecas uz apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta otrajam teikumam. Ņemot vērā to, ka Satversmes 92. panta otrais teikums nevainīguma prezumpciju kā taisnīgas tiesas elementu izdala atsevišķi, Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību šā panta otrajam teikumam. 13. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Satversmes 92. panta otrajā teikumā nostiprinātā nevainīguma prezumpcija ir viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 4. punktu). Nevainīguma prezumpcija ir viens no taisnīga kriminālprocesa elementiem. Atbilstoši nevainīguma prezumpcijai personas nevainīgums kriminālprocesā tiek prezumēts. Proti, nevainīguma prezumpcija pasargā personu, par kuru izteikts kāds pieņēmums vai apgalvojums par, iespējams, tās izdarītu noziedzīgu nodarījumu, no atzīšanas par vainīgu, pirms šīs personas vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā un noteikta ar spēkā stājušos nolēmumu krimināllietā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 4. punktu un 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 10.3. punktu). Satversmes tiesa līdz šim nevainīguma prezumpciju vērtējusi kā tiesību uz taisnīgu tiesu elementu krimināllietās un administratīvo pārkāpumu lietās un jau norādījusi, ka Satversmes