62. Article — Lēmuma par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu

izpilde (1) Lēmumā par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu noteiktos nokavētos nodokļu maksājumus valdes loceklis iemaksā budžetā 30 dienu laikā no lēmuma paziņošanas dienas. (2) Ja lēmumā par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu noteiktie maksājumi netiek samaksāti šā panta pirmajā daļā norādītajā termiņā, nodokļu administrācija tos piedzen šā likuma 26. pantā noteiktajā kārtībā. (3) Iesniegums, kurā apstrīdēts lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu, aptur šā lēmuma darbību no dienas, kad iesniegums saņemts iestādē, līdz dienai, kad Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonas pieņemtais lēmums kļuvis neapstrīdams vai nepārsūdzams." 2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam teikumam, 92. un 105. pantam. Satversmes 105. panta pirmajā teikumā citstarp esot ietvertas tiesības un intereses ar ekonomisko vērtību, arī tiesības veikt komercdarbību. Apstrīdētās normas ierobežojot juridiskās personas tiesības veikt komercdarbību tādas sabiedrības formā, kas par savām saistībām atbild tikai ar tās mantu. Apstrīdētās normas esot pretrunā kapitālsabiedrības un tās dalībnieku atbildības un mantas šķirtības principam, kas esot viens no galvenajiem daudzās pasaules valstīs atzītajiem komerctiesību principiem. Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka atsevišķos gadījumos var tikt pieļauti izņēmumi no šā principa, paredzot kapitālsabiedrības dalībnieka vai vadības tiešu atbildību kreditoru priekšā, taču šādos izņēmuma gadījumos netiekot paredzēta atbildība par jebkurām sabiedrības saistībām. Ar apstrīdētajām normām noteiktais īpašuma tiesību ierobežojums attiecībā uz fizisko personu - valdes locekli - izpaužoties tādējādi, ka viņam uzlikts pienākums nomaksāt juridiskās personas neveiktos nodokļu maksājumus. Saskaņā ar Satversmes tiesas praksi nodokļu maksāšanas pienākums vienmēr nozīmējot īpašuma tiesību ierobežojumu. Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka īpašuma tiesību ierobežojums noteikts ar likumu, un izsaka pieņēmumu, ka tam ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības un citu cilvēku interešu aizsardzība. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst nevienam samērīguma principa kritērijam. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Valsts nespējot izveidot efektīvu nodokļu iekasēšanas un administrēšanas sistēmu un tāpēc šo pienākumu esot pārlikusi uz citām personām, konkrētajā gadījumā - valdes locekļiem. Turklāt esot apšaubāms, "vai ar apstrīdētajām normām tiekot ierobežotas tādu personu tiesības, kuru tiesības ierobežot likumdevējs būtu patiesībā vēlējies". Proti, likumdevējs drīkstējis ierobežot tikai tādu personu tiesības, kuras ļaunprātīgi izvairījušās no nodokļu nomaksas, tātad pēc būtības veikušas krāpnieciskas darbības, taču Nodokļu likuma 60. panta pirmajā daļā noteiktie kritēriji aptverot daudz plašāku personu loku un varot tikt piemēroti arī personām, kuras nav apzināti veikušas prettiesiskas darbības. Apstrīdētās normas esot izstrādātas, pamatojoties uz hipotētiskiem pieņēmumiem, ka to piemērošanas rezultātā varētu uzlaboties nodokļu iekasēšana, bet kopš šo normu pieņemšanas neviens administratīvais process atbilstoši tām neesot uzsākts. Apstrīdētās normas arī preventīvi nenodrošinot to, ka valdes locekļi rīkosies atbildīgāk. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka no apstrīdēto normu piemērošanas varot "viegli izvairīties". Likumdevēja izraudzītie līdzekļi neesot nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai. Pastāvot virkne alternatīvu līdzekļu, ar kuriem būtu iespējams leģitīmo mērķi sasniegt tikpat efektīvi un pēc kuru izvēles personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Pamatprocess, kura ietvaros panākama nesamaksāto nodokļu piedziņa, esot maksātnespējas process atbilstoši Maksātnespējas likumam. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka efektīvāki alternatīvie līdzekļi cīņai ar krāpnieciskām darbībām nodokļu jomā esot arī Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk - LAPK) 159. pants un Krimināllikuma 218. pants. Turklāt administratīvā procesa ietvaros netiekot nodrošināta tāda efektivitāte, kāda tiekot nodrošināta, piemēram, kriminālprocesa ietvaros. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdēto normu piemērošanu indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm tiek nodarīti zaudējumi, kas ir lielāki nekā sabiedrības ieguvums no šo normu piemērošanas. Apstrīdētās normas nevis veicināšot, bet gan ierobežošot uzņēmējdarbību, un tas neesot sabiedrības interesēs. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam vienlīdzības principam. Ar apstrīdētajām normām nepamatoti tiekot radīta vienāda attieksme pret divām atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām, proti, pret kapitālsabiedrību dibinātājiem (akcionāriem, dalībniekiem), kuri vienlaikus ir arī to valdes locekļi, un pret personālsabiedrību dibinātājiem (biedriem). Šīs personu grupas atrodoties atšķirīgos apstākļos. Atšķirībā no personālsabiedrībām, kuru biedri savas tiesības veikt komercdarbību īstenojot tādā formā, kurā jāuzņemas atbildība ar visu savu mantu (pilnsabiedrības) vai mantu atbilstoši sava ieguldījuma apmēram (komandītsabiedrības), kapitālsabiedrību dibinātāji esot izvēlējušies veikt komercdarbību, nodalot savu mantu un sabiedrības mantu. Vienādai attieksmei pret minētajām grupām neesot leģitīma mērķa. Ja hipotētiski tiktu pieņemts, ka vienādajai attieksmei tomēr ir leģitīms mērķis, tad būtu jāatzīst, ka nav ievērots samērīguma princips. Likumdevējs neesot pienācīgi izvērtējis sekas, ko apstrīdētās normas radīšot kapitālsabiedrību dibinātājiem, kuri vienlaikus ieņem kapitālsabiedrības valdes locekļa amatu. Turklāt labums, ko no apstrīdētajām normām iegūšot sabiedrība, esot mazāks par kapitālsabiedrību dibinātāju, kuri tajā pašā laikā ieņem valdes locekļa amatu, tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Ar apstrīdētajām normām esot nepamatoti pieļauta atšķirīga attieksme pret salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām. Proti, apstrīdētās normas esot attiecinātas uz kapitālsabiedrību valdes locekļiem, bet neesot attiecinātas uz citām sabiedrības pārvaldes institūcijām - dalībnieku sapulci, akcionāru sapulci un biedru sapulci, kā arī uz personālsabiedrību lietvežiem un biedriem, lai gan visas šīs personu grupas atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos. Visas minētās personu grupas esot uzskatāmas par sabiedrības pārstāvjiem, tām esot tiesības uzņemties saistības sabiedrības vārdā un atsevišķos gadījumos pieņemt arī valdes kompetencē esošus lēmumus. Atšķirīgajai attieksmei arī šajā gadījumā neesot leģitīma mērķa, jo neesot saskatāmi objektīvi iemesli atšķirīgai attieksmei pret valdes locekļiem. Apstrīdēto normu neatbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam izpaužoties arī tādējādi, ka tās kapitālsabiedrības kreditorus nostādot nevienlīdzīgā situācijā ar Valsts ieņēmumu dienestu (turpmāk arī - VID). Citiem kreditoriem parādi esot jāatgūst vispārējā kārtībā, ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto regulējumu, turpretī attiecībā uz VID apstrīdētās normas nosakot īpašu kārtību nodokļu parādu piedziņai. Tādējādi VID tiekot nostādīts labvēlīgākā tiesiskajā situācijā. Šādai atšķirīgai attieksmei neesot leģitīma mērķa. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst arī Satversmes 92. panta otrajam teikumam. Ar apstrīdētajām normām tiekot pārkāpts nevainīguma prezumpcijas princips. Proti, izpildoties apstrīdētajās normās noteiktajiem kritērijiem, tiekot prezumēta valdes locekļa vaina saistībā ar kapitālsabiedrības nodokļu parādu rašanos, turklāt uzliekot pašai personai sava nevainīguma pierādīšanas pienākumu. Valdes loceklim uzliktajam juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanas pienākumam piemītot gan krimināltiesībām raksturīgais preventīvais, gan sodošais raksturs. Šis pienākums pēc savas būtības esot uzskatāms par "īpatnēju naudas sodu". Arī par pārkāpumu draudošā soda bardzība liecinot par to, ka ar apstrīdētajām normām noteiktā atbildība pielīdzināma kriminālsodam. Turklāt apstrīdētās normas neparedzot nekādu mehānismu, kas nodrošinātu soda apmēra samērīguma izvērtējumu un VID vai tiesas iespēju samazināt no valdes locekļa piedzenamo naudas summu, ja tā būtu nesamērīgi liela. Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka ierobežojums noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, un pieļauj, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis varētu būt sabiedrības labklājības nodrošināšana, tomēr uzskata, ka likumdevēja izraudzītie līdzekļi nav piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, apstrīdētās normas esot "acīmredzami neracionāls un nepieļaujams līdzeklis". Turklāt apstrīdētās normas paredzot atkāpšanos no administratīvajam procesam raksturīgā objektīvās izmeklēšanas principa. Ja tomēr tiktu konstatēts, ka apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai, tās būtu uzskatāmas par nesamērīgām, jo neesot nepieciešamas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pastāv alternatīvi līdzekļi, kas mazāk ierobežotu indivīda tiesības un likumiskās intereses, bet tikpat efektīvi sasniegtu iespējamo leģitīmo mērķi. Turklāt labums, ko no apstrīdētajām normām gūstot sabiedrība, neesot lielāks par valdes locekļa tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Līdz ar to apstrīdētās normas esot nesamērīgi ierobežojošas. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam. Saeima savu uzskatu balsta visupirms uz statistikas datiem, norādot, ka lielākie nodokļu parādnieki vairāku gadu periodā esot kapitālsabiedrības. Valde esot svarīgākais kapitālsabiedrības lēmējorgāns, un tās pienākums esot vadīt kapitālsabiedrību atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Valdes locekļa personiska atbildība par pienākumu nepildīšanu vai nepienācīgu pildīšanu Latvijas tiesību sistēmā neesot jauns institūts. Arī pirms apstrīdēto normu pieņemšanas valdes locekļa īpašā loma kapitālsabiedrības vadīšanā esot atzīta, nosakot valdes loceklim personisku atbildību par dažādiem normatīvo aktu pārkāpumiem, tostarp izvairīšanos no nodokļu nomaksas un nesadarbošanos ar nodokļu administrācijas amatpersonām. Saeima uzsver, ka apstrīdētās normas valdes locekļa atbildību par juridiskās personas nokavētajiem nodokļu maksājumiem paredz tikai šauri specifiskos gadījumos, kad vienlaikus konstatēta vairāku valdes kompetencē esošu un ar likumu noteiktu pienākumu nepildīšana. Neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka ar apstrīdētajām normām juridiskajai personai ierobežotas Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības veikt komercdarbību tādas sabiedrības formā, par kuras saistībām jāatbild tikai ar tās mantu. Apstrīdētajām normām neesot negatīvas ietekmes uz juridiskās personas ekonomiskajām interesēm veikt komercdarbību. Tieši pretēji - VID tiesības pieprasīt no valdes locekļa atbildību par sabiedrības nokavētajiem nodokļu maksājumiem pozitīvi ietekmējot juridiskās personas ekonomiskās intereses un stimulējot valdes locekļus atbildīgi pildīt savus pienākumus. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka no Satversmes 105. panta izriet juridiskās personas tiesības veikt komercdarbību konkrētā formā, proti, patstāvīgi izvēlēties un saglabāt savu formu. Juridiskās personas pastāvēšana un forma esot atkarīga no tās dibinātāju gribas. Pašai juridiskajai personai neesot tiesību savu formu mainīt vai neatkarīgi no dibinātāju gribas uzstāt uz tās saglabāšanu. Saeima arī norāda, ka tā sauktais korporatīvā plīvura princips attiecas uz juridisko personu un to dibinātāju personas un mantas šķirtību, nevis uz juridisko personu amatpersonām, pilnvarniekiem vai darbiniekiem. Apstrīdētās normas neskarot šo principu. Saeima atzīst, ka apstrīdētās normas paredz valdes locekļa kā fiziskās personas īpašuma tiesību ierobežojumu, tomēr atbildība esot paredzēta ļoti specifiskā situācijā, turklāt solidāra ar citiem valdes locekļiem. Apstrīdētajās normās esot ietverts mehānisms, kas veicinot nodokļu iekasēšanas efektivitāti un sekmējot godprātīgu un savlaicīgu nodokļu maksājumu veikšanu. Līdz ar to īpašuma tiesību ierobežojums atbilstot Satversmes 116. pantā noteiktajam leģitīmajam mērķim - sabiedrības labklājības aizsardzība. Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ņemot vērā valdes būtisko lomu juridiskās personas pārvaldē, citstarp pienākumu iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu un atbildību par grāmatvedības kārtošanu, apstākļi, kas apstrīdētajās normās norādīti kā valdes locekļa atbildības priekšnoteikumi, esot uzskatāmi par tādiem, kas ir valdes kontrolē. Saeima vērš uzmanību uz to, ka Pieteikuma iesniedzējs nav norādījis līdzekļus, kas būtu tikpat iedarbīgi gan godprātīgas likumā noteikto valdes pienākumu izpildes veicināšanas, gan nokavēto nodokļu maksājumu efektīvas atgūšanas ziņā. Maksātnespējas process neveicinot to, lai valdes locekļi rīkotos atbildīgāk, kārtojot juridiskās personas grāmatvedību, maksājot nodokļus un savlaicīgi iesniedzot maksātnespējas procesa pieteikumu. Maksātnespējas process neesot arī ātrāks un efektīvāks nokavēto nodokļu maksājumu atgūšanas līdzeklis. Arī citos likumos paredzētā administratīvā atbildība un kriminālatbildība neesot ātrai un efektīvai nokavēto nodokļu maksājumu atgūšanai piemērots līdzeklis, jo pēc būtības esot vērsta nevis uz neveikto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu, bet gan uz personas sodīšanu par sabiedriski kaitīgu rīcību. Savukārt nodokļu iekasēšana pamatā esot valsts fiskālās funkcijas īstenošana, nodrošinot ieņēmumus valsts budžetā. Turklāt kriminālprocess, ņemot vērā tā ietekmi un sekas, neesot pret personu saudzīgāks. Saeima uzskata, ka likumdevējs ievērojis saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un indivīda interesēm un ar apstrīdētajām normām noteiktais ierobežojums ir samērīgs. Efektīva nodokļu administrēšana un valdes locekļa pienākumu pienācīga veikšana esot sabiedrības interesēs. Savukārt administratīvais process, kurā tiek konstatēta valdes locekļa atbildība, nodrošinot personai ne tikai pilnīgas un pienācīgas iespējas sevi aizstāvēt, bet arī objektīvās izmeklēšanas principa garantēto aizsardzību. Attiecībā uz apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam Saeima norāda uz vairākiem aspektiem. Apstrīdētās normas attiecoties nevis uz kapitālsabiedrību dibinātājiem, bet gan uz valdes locekļiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir arī kapitālsabiedrības dibinātāji. Ja persona, dibinot kapitālsabiedrību, pati izvēlējusies ieņemt tajā arī valdes locekļa amatu, personas tiesības un pienākumi, kas izriet no dalībnieka vai akcionāra statusa, esot skatāmi atsevišķi no tiesībām un pienākumiem, kas izriet no valdes locekļa statusa. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējam, ka ar apstrīdētajām normām radīta atšķirīga attieksme pret tādām personu grupām, kuru tiesību, pienākumu un atbildības apjoms pielīdzināms kapitālsabiedrības valdes locekļa tiesību, pienākumu un atbildības apjomam. Valde neatrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos nedz ar citām sabiedrības pārvaldes institūcijām, nedz ar personālsabiedrības biedriem (lietvežiem). Citu sabiedrības pārvaldes institūciju - dalībnieku sapulces vai akcionāru sapulces - tiesību un pienākumu apjoms neesot pielīdzināms valdes tiesību un pienākumu apjomam. Neviena no minētajām institūcijām neesot atbildīga par sabiedrības grāmatvedības kārtošanu un nodokļu maksājumu savlaicīgu veikšanu. Citu pārvaldes institūciju tiesībām atsevišķos gadījumos veikt valdes kompetencē esošas darbības esot izņēmuma raksturs. Turklāt no kapitālsabiedrības valdes locekļu rīcības parasti esot atkarīga nodokļu administrācijas iespēja piedzīt nokavētos nodokļu maksājumus. Savukārt personālsabiedrības biedri (lietveži) par tās saistībām atbildot ar visu savu mantu, un tādējādi personālsabiedrības faktiskie vadītāji vienlaikus atbildot arī par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu. Līdz ar to Saeima neuzskata, ka būtu pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips. Saeima nepiekrīt arī Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka apstrīdētās normas nepamatoti paredzot atšķirīgu attieksmi pret VID un juridiskās personas kreditoriem. Šādai atšķirīgai attieksmei esot objektīvs un saprātīgs pamats. VID rīkojoties nevis savās, bet gan visas sabiedrības interesēs. Turklāt VID atšķirībā no kreditoriem, kuru prasījums radies uz civiltiesiska pamata, neesot pieejami līdzekļi sevis pasargāšanai no iespējamām "darījumu partnera" finansiālajām grūtībām un tas nevarot izvērtēt biznesa riskus vai darījuma partneru finansiālās iespējas. Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas neparedz valdes locekļu krimināltiesisku atbildību, un tādējādi nesaskata Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertās nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu. Valdes locekļu solidāra atbildība par juridiskās personas nokavētajiem nodokļu maksājumiem Latvijas tiesību sistēmā neesot kvalificēta ne kā noziedzīgs nodarījums, nedz arī kā administratīvs pārkāpums. Apstrīdētajās normās paredzētās valdes locekļa atbildības iestāšanās gadījumā nerodoties tādas sekas, kas parasti būtu saistāmas ar personas sodīšanu kriminālprocesuālā kārtībā, piemēram, ierakstīšana sodu reģistrā un ar to saistītā sodāmības uzskaite. Valdes locekļa atbildībai esot nevis sodošs, bet gan kompensējošs raksturs, proti, valdes loceklis piedaloties to neveikto nodokļu maksājumu kompensēšanā, kuru veikšana tam bija jānodrošina saskaņā ar saviem pienākumiem juridiskās personas pārvaldē. Ja tomēr tiktu atzīts, ka apstrīdētajās normās paredzētā valdes locekļu atbildība uzskatāma par tādu, kas ietilpst jēdzienu "izvirzītās apsūdzības pamatotība krimināllietā" un "apsūdzība noziedzīgā nodarījumā" tvērumā, Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums ir samērīgs. Apstrīdētās normas paredzot VID pienākumu iegūt pietiekamus pierādījumus Nodokļu likuma 60. pantā norādīto kritēriju izpildes konstatēšanai. Tikai tādā gadījumā tiekot prezumēts, ka valdes loceklis nav pildījis likuma prasības juridiskās personas vadīšanā. Saeima norāda, ka šāda prezumpcija noteikta efektīvas nodokļu iekasēšanas sistēmas radīšanai un tādējādi atbilst Satversmes 116. pantā noteiktajam leģitīmajam mērķim - sabiedrības labklājības aizsardzība. Šāda prezumpcija Latvijas tiesību sistēmā neesot jauna un citstarp esot nostiprināta vismaz astoņpadsmit LAPK pantos. Turklāt arī citas Eiropas valstis nodokļu tiesību jomā pieļaujot šādu prezumpciju un to par pamatotu atzīstot arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT). Saeima uzsver, ka prezumpcija izriet no valdes locekļa statusa un pienākumiem juridiskās personas pārvaldīšanā, proti, tiekot pieņemts, ka valdes loceklis savus pienākumus pilda godprātīgi. Līdz ar to prezumpcija esot pamatota un nepieciešama leģitīmā mērķa sasniegšanai. Turklāt likumdevējs esot nodrošinājis efektīvu VID lēmuma pārskatīšanu administratīvā procesa ietvaros iestādē un tiesā vairākās instancēs. Līdz ar to valdes loceklim esot objektīvi iespējams atspēkot apstrīdētajās normās ietverto prezumpciju. 4. Pieaicinātā persona - Valsts ieņēmumu dienests - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam. Apstrīdētās normas attiecoties tikai uz valdes locekļiem, bet neskarot juridisko personu īpašuma tiesības. Ar apstrīdētajām normām netiekot atcelta arī kapitālsabiedrību un to dibinātāju nodalītās mantas koncepcija. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīma mērķa - sabiedrības labklājības nodrošināšanas - sasniegšanai. Apstrīdēto normu mērķis esot preventīvs, proti, motivēt valdes locekļus apzināties savu nozīmi sabiedrības saimnieciskās darbības ikdienas vadībā un veikt darbības, kas vērstas uz nodokļu pilnīgu un savlaicīgu nomaksu. LAPK 159. pants un Krimināllikuma 218. pants neesot uzskatāmi par līdzekļiem, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt, mazāk ierobežojot indivīda tiesības un likumīgās intereses. Minētās normas nevarot piemērot kā alternatīvu līdzekli gadījumos, kad iestājas apstrīdēto normu piemērošanas priekšnosacījumi. Izvērtējot, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem, vajagot ņemt vērā to, ka apstrīdētās normas paredz valdes locekļa atbildību tikai izņēmuma gadījumos, kad ir izpildījušies visi apstrīdētajās normās ietvertie nosacījumi. Labums, ko no apstrīdētajām normām iegūst sabiedrība, esot lielāks par indivīdam nodarīto zaudējumu. Ikviens sabiedrības loceklis esot ieinteresēts godīgas konkurences un uzņēmējdarbības vides attīstībā, jo līdz ar to valsts budžets saņemtu lielākus nodokļu maksājumus un tādējādi augtu visas sabiedrības labklājība. VID atzīst, ka valdes loceklim noteiktais pienākums atlīdzināt juridiskās personas nodokļu parādus ierobežo valdes locekļa kā fiziskās personas īpašuma tiesības. Taču ierobežojums esot samērīgs. Ņemot vērā valdes nozīmi juridiskās personas pārvaldē, kā arī valdes atbildību par grāmatvedības kārtošanu, esot jāatzīst, ka apstrīdētajās normās paredzētie apstākļi ir valdes tiešā kontrolē. Turklāt apstrīdēto normu piemērošana esot paredzēta administratīvā procesa ietvaros, kur tiekot nodrošināts augsts personas tiesību aizsardzības līmenis, gan VID, gan tiesai pārbaudot lēmuma tiesiskumu. Attiecībā uz iespējamu Satversmes 91. panta pārkāpumu VID uzskata, ka valde atrodas atšķirīgos apstākļos salīdzinājumā ar citām sabiedrības pārvaldes institūcijām. Nevienai citai sabiedrības pārvaldes institūcijai normatīvie akti neparedzot tik plašu pienākumu loku kā valdei. Līdz ar to gluži pamatoti valdes loceklim esot noteikta arī lielāka atbildība nekā citām personām, kas piedalās sabiedrības vadībā vai pārstāvībā. Valdes atbildība par tās pienākumu izpildi atbilstot starptautiski pieņemtai praksei. Austrijā, Bulgārijā, Kiprā, Somijā, Francijā, Vācijā, Īrijā, Lietuvā, Maltā, Nīderlandē, Slovēnijā, Spānijā, Zviedrijā un Lielbritānijā esot paredzēta valdes atbildība tieši par nodokļu parādiem. Par pamatotu iemeslu atšķirīgas attieksmes pieļaušanai pret valdes locekļiem VID uzskata arī apkopoto statistiku par kopējā nodokļu parāda apmēru un nodokļu parādnieku skaitu. Pēc 2014., 2015. un 2016. gada datiem, lielākā daļa nodokļu parādnieku (apmēram 98%) esot tieši kapitālsabiedrības, kuru kopējais parāds veidojot apmēram 99 procentus no visu komercreģistra un politisko partiju reģistra subjektu kopējā parāda. Nodokļu parādnieku - personālsabiedrību - skaits esot niecīgs, un to kopējais parāds veidojot apmēram 0,3 procentus no visu komercreģistra un politisko partiju reģistra subjektu kopējā parāda. Kapitālsabiedrības valdes loceklis atrodoties atšķirīgos apstākļos arī salīdzinājumā ar personālsabiedrības lietvedi (biedru). Praksē bieži gadoties tādas situācijas, ka no valdes locekļa rīcības tieši un nepastarpināti ir atkarīgas nodokļu administrācijas iespējas piedzīt kapitālsabiedrības nokavētos nodokļu maksājumus. Personālsabiedrības lietveža (biedra) prettiesiskas rīcības sekas neesot tik negatīvas, jo tas par personālsabiedrības saistībām atbildot personiski. To pamatojot arī jau minētie statistikas dati, atbilstoši kuriem personālsabiedrību kopējais nodokļu parāds esot niecīgs salīdzinājumā ar kapitālsabiedrību kopējo nodokļu parādu. Īpašam tiesiskajam regulējumam attiecībā uz VID esot objektīvi iemesli. Atšķirībā no kreditoriem, kuru prasījumi rodas uz civiltiesiska pamata, VID rīkojoties nevis savās, bet gan visas sabiedrības interesēs. Nodokļu ieņēmumi esot nepieciešami, lai nodrošinātu sabiedrības vajadzību apmierināšanu un labklājību. VID uzsver, ka nav pamata apstrīdētajās normās noteikto regulējumu uzskatīt par sodošu darbību, kam piemīt krimināltiesiskas sankcijas pazīmes, un uz šo regulējumu attiecināt nevainīguma prezumpciju. Valdes locekļa pienākumam atlīdzināt juridiskās personas nokavētos nodokļu maksājumus esot nevis sodošs, bet gan kompensējošs raksturs. 5. Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam. Finanšu ministrija nepiekrīt pieteikumā paustajam viedoklim, ka Satversmes 105. pants garantē īpašuma tiesības, proti, tiesības veikt komercdarbību tādas sabiedrības formā, par kuras saistībām jāatbild tikai ar komercsabiedrības mantu. Apstrīdētās normas neskarot ne kapitālsabiedrību, ne personālsabiedrību dibinātājiem Satversmes 105. pantā garantētās īpašuma tiesības. Apstrīdētās normas neatceļot arī kapitālsabiedrību un to dibinātāju nodalītās mantas koncepciju. Tās attiecoties tikai uz valdes locekli, un tas apstāklis, ka kapitālsabiedrības valdes loceklis vienlaikus ir arī šīs kapitālsabiedrības dibinātājs, nedodot pamatu pieņēmumam, ka tiek ierobežotas arī dibinātāja tiesības. Finanšu ministrija atzīst, ka apstrīdētās normas ierobežo valdes locekļu kā fizisko personu īpašuma tiesības, taču ierobežojumu uzskata par samērīgu. Tas esot noteikts ar likumu leģitīma mērķa - sabiedrības labklājības aizsardzības - labad. Apstrīdētās normas esot vērstas uz komercdarbības vides sakārtošanu un godīgas konkurences veicināšanu, ierobežojot iespēju nepildīt nodokļu saistības. Izraudzītais līdzeklis esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ņemot vērā valdes lomu sabiedrības pārvaldē un pārstāvībā, kā arī valdes atbildību par grāmatvedības kārtošanu, apstrīdētajās normās paredzētie apstākļi esot uzskatāmi par tādiem, kas ir valdes kontrolē. Analizējot nokavēto nodokļu maksājumu samaksas statistiku, esot secināms, ka nodokļu maksātāji aizvien aktīvāk izmanto iespēju sadarboties ar VID un labprātīgi samaksāt nokavētos nodokļu maksājumus. 2015. gadā VID neesot identificējis nevienu gadījumu, kad būtu lietderīgi un samērīgi uzlikt valdes loceklim pienākumu atlīdzināt juridiskās personas nokavētos nodokļu maksājumus. Apstrīdētajām normām esot preventīvs raksturs. Valdes loceklis, apzinoties savu atbildību likumā noteikto pienākumu nepildīšanas gadījumā, rīkošoties atbildīgāk. Turklāt apstrīdētajās normās paredzētā procedūra nodrošinot valdes loceklim iespēju novērst nelabvēlīgās sekas, iesniedzot juridiskās personas maksātnespējas pieteikumu vai izskaidrojot objektīvos iemeslus, kuru dēļ konkrētajā gadījumā viņš nav atbildīgs par juridiskās personas nodokļu parādiem. Vēršoties pret valdes locekli ar civilprasību, leģitīmo mērķi nevarētu sasniegt tādā pašā kvalitātē kā ar apstrīdētajām normām paredzētajā administratīvajā procesā. Turklāt valdes locekļa tiesības tiktu ierobežotas vēl vairāk, jo šādā gadījumā nebūtu piemērojams objektīvas izmeklēšanas princips. Arī LAPK 159. pants un Krimināllikuma 218. pants neesot uzskatāmi par līdzekļiem, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt, mazāk ierobežojot indivīda tiesības un likumīgās intereses. Finanšu ministrija uzskata, ka labums, ko no apstrīdēto normu piemērošanas gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem. Apstrīdētajās normās esot iestrādāti tādi mehānismi, lai indivīda tiesības tiktu ierobežotas pēc iespējas mazāk. Savukārt sabiedrības ieguvums, ņemot vērā apstrīdēto normu ietekmi uz sabiedrības labklājības aizsardzību, labprātīgas nodokļu nomaksas veicināšanu un godīgas konkurences uzlabošanu, esot atzīstams par nozīmīgu. Valdes locekļi atrodoties atšķirīgos apstākļos salīdzinājumā ar citiem juridisko personu pārvaldes institūciju locekļiem, un līdz ar to atšķirīga attieksme pret valdes locekļiem esot pamatota. Valdes locekļu atbildība par to pienākumu pildīšanu atbilstot arī starptautiski vispāratzītajai tendencei aizvien precīzāk un detalizētāk regulēt valdes locekļu atbildību. Arī Finanšu ministrija vērš uzmanību uz VID norādīto statistiku par kopējā nodokļu parāda apmēru un nodokļu parādnieku skaitu un struktūru Latvijā 2014., 2015. un 2016. gadā. Šī statistika apliecinot, ka lielākā daļa nodokļu parādnieku ir tieši kapitālsabiedrības. Finanšu ministrija uzskata, ka īpašam tiesiskajam regulējumam attiecībā uz VID ir objektīvi iemesli. Nodokļu ieņēmumi esot nepieciešami, lai nodrošinātu sabiedrības pamatvajadzību apmierināšanu un labklājību, tādējādi VID rīkojoties visas sabiedrības interesēs. Apstrīdētās normas neesot atzīstamas par sodošām, proti, tādām, kam piemīt krimināltiesiskas sankcijas pazīmes. Valdes locekļa pienākumam samaksāt juridiskās personas nokavētos nodokļu maksājumus esot kompensējošs raksturs. Pat tādā gadījumā, ja apstrīdētajās normās noteiktais regulējums tiktu atzīts par noziedzīgu nodarījumu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. panta izpratnē, nebūtu pamata uzskatīt, ka ir pārkāpta nevainīguma prezumpcija. Apstrīdēto normu piemērošana un tiesiskuma kontrole esot paredzēta administratīvā procesa ietvaros iestādē un tiesā, kur piemērojams objektīvās izmeklēšanas princips. Atsevišķos gadījumos administratīvā procesa ietvaros esot pamatota nepieciešamība pieprasīt ziņas vai dokumentus, kas ir tikai privātpersonas rīcībā un zināmi pašam nodokļu maksātājam. Arī nodokļu maksātājam pašam vajagot būt ieinteresētam iesniegt nodokļu administrācijai atbilstošus paskaidrojumus. Līdz ar to valdes locekļa tiesības ar apstrīdētajām normām esot aizsargātas. 6. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanai valsts budžetam no valdes locekļa personīgajiem līdzekļiem pēc būtības piemītot krimināltiesisks raksturs. Apstrīdētajās normās noteiktajam regulējumam piemītot gan sodošā, gan preventīvā funkcija, kas atbilstot kriminālsoda piemērošanas mērķiem. Tādējādi, izvērtējot apstrīdētajās normās ietverto regulējumu, esot izmantojamas arī krimināltiesību teorijas atziņas un principi, citstarp piemērojama nevainīguma prezumpcija. Administratīvajā procesā tiekot atzīts objektīvās izmeklēšanas princips, tomēr arī pašai personai esot līdzdarbošanās pienākums. Nodokļu administrēšana ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs lielā mērā balstoties uz informāciju, ko sniedz nodokļu maksātājs. Tādējādi valdes loceklim ir iespēja pamatot un pierādīt, ka viņš nav atbildīgs par sabiedrības nokavētajiem nodokļu maksājumiem. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, šāda pierādījumu nastas uzlikšana valdes loceklim nepārkāpjot Satversmes 92. panta otrajā teikumā nostiprināto nevainīguma prezumpciju. Ar apstrīdētajām normām pēc būtības esot paredzēta valdes locekļu personiskā atbildība attiecībā uz vienu specifisku kreditoru - VID -, ierobežojot fiziskās personas īpašuma tiesības un uzliekot tai pienākumu noteiktos gadījumos samaksāt juridiskās personas nodokļu parādus. Tieslietu ministrija jau likumprojekta izstrādes laikā, konkrēti, 2014. gada 26. novembrī, sniegusi atzinumu Nr. 1-9.1/1549, norādot, ka apstrīdētās normas neiederas kopējā tiesību sistēmā un neatbilst Satversmei. Neesot šaubu par to, ka ierobežojums ir noteikts ar likumu. Tomēr Tieslietu ministrija piekrīt Saeimas Juridiskā biroja 2014. gada 11. decembra atzinumā Nr. 111.13/1-30-12/14 norādītajam, ka tiesiskā valstī nav pieļaujama tāda situācija, ka valsts, nespēdama panākt efektīvu juridiskās personas nodokļu nomaksas pienākuma izpildi, šo pienākumu pārliek uz citu personu. Līdz ar to rodoties šaubas, vai apstrīdētajās normās ietvertajam tiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, apstrīdētās normas neatbilst arī samērīguma principam, jo pastāvot alternatīvi līdzekļi, kas mazāk ierobežotu indivīda tiesības, piemēram, juridiskās personas maksātnespējas process. Turklāt Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētās normas nostāda nevienlīdzīgā situācijā citus juridiskās personas kreditorus, jo radot VID nepamatotas priekšrocības. 7. Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts Jānis Taukačs - pauž viedokli, ka apstrīdēto normu galvenā ideja esot atbalstāma, proti, valsts drīkstot piedzīt kapitālsabiedrību nodokļu parādus no to negodprātīgajiem valdes locekļiem. Bieži vien gadījumos, kad kapitālsabiedrība saņēmusi VID lēmumu par nodokļu uzrēķinu, tās valde apsverot iespēju pamest attiecīgo sabiedrību un veidot jaunu sabiedrību. Tas, ka persona vieglprātīgi izturas pret nodokļu nomaksas pienākumu, neesot pieļaujams. Latvijā neiekasētā pievienotās vērtības nodokļa rādītāji esot starp sliktākajiem visā Eiropas Savienībā un neiekasētā nodokļu starpība jau ilgstoši esot liela. Šī plaisa veidojoties galvenokārt tādu iemeslu dēļ kā pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšana, kļūdas pārvaldībā, strukturēšanas un maksātnespējas gadījumi. Turklāt kapitālsabiedrības bieži vien vieglprātīgi iesaistoties pirkšanas darījumos ar negodprātīgiem pārdevējiem, jo uzskata, ka tā nav pircēja atbildība. Šāds uzskats neatbilstot Eiropas Savienības Tiesas atziņai, ka pircēja atbildība var iestāties gadījumos, kad tas zināja vai tam vajadzēja zināt par pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanu. Valdes locekļu atbildības institūts varētu atturēt sabiedrības no iesaistīšanās riskantos darījumos un tādējādi arī daļēji risināt šo pašu lielāko valsts budžeta problēmu. Šādu gadījumu novēršanai esot paredzēti samērīgi un jo īpaši preventīvi pasākumi. Turklāt Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (angļu val. - Organisation for Economic Co-operation and Development) (turpmāk - OECD) jau 2009. gada jūlijā korporatīvās pārvaldes un nodokļu risku vadības ziņojumā uzsvērusi, ka valstīm, kur korporatīvā pārvalde kopumā ir vāja, būtu jāapsver iespēja ar likumu noteikt sabiedrību valdēm un vecākajiem vadītājiem papildu atbildību par nodokļu samaksu. J. Taukačs uzsver, ka juridiskās personas atbildība par tās nodokļu parādiem bez attiecīgās fiziskās personas atbildības neesot efektīva. Turklāt noteiktā solidārā atbildība un iespējamo sankciju apmērs liecinot par to, ka apstrīdēto normu mērķis ir ne vien preventīvs (atturēt valdi no rīcības, kas noved pie nodokļu parādiem), bet arī fiskāls (iekasēt valsts budžetā sabiedrības nesamaksāto nodokļu summu). Komerclikums jau šobrīd paredzot, ka kreditori var prasīt valdes atbildību gadījumā, kad nav izdevies gūt prasības apmierinājumu no kapitālsabiedrības un ir iespējams pierādīt, ka valdes loceklis ar savu darbību nodarījis sabiedrībai zaudējumus. Arī Maksātnespējas likums paredzot noteiktu kreditoru rindu un piedziņas kārtību. VID varot pieprasīt valdes atbildību par kapitālsabiedrības nodokļu parādiem. Tomēr nodokļu parādu pamešana Latvijā esot tik izplatīta, ka šī nodokļu parādu piedziņas kārtība varot izrādīties neefektīva gan no valsts fiskālo interešu, gan arī no prevencijas viedokļa. Apstrīdētajās normās noteiktajam līdzīgs valdes atbildības veids esot akceptēts aptuveni pusē ES dalībvalstu, taču atbildība parasti vai nu esot ierobežota attiecībā uz konkrētiem nodokļu vai darījumu veidiem, vai arī iestājoties gadījumā, kad valdes locekļi zināja vai viņiem vajadzēja zināt, ka viņu pārstāvētais uzņēmums būtiski pārkāpj nodokļu tiesību normas. No svara esot arī tas, kādas tieši ir normas par valdes atbildību un kāda vispār ir nodokļu samaksas kultūra, kā arī nodokļu piedziņas un strīdu risināšanas sistēma konkrētajā valstī. Nopietni ārvalstu investori neizskatot iespēju pamest kapitālsabiedrību ar nodokļu parādiem, turklāt valdes locekļiem ārvalstīs esot atbilstošas apdrošināšanas polises. Valdes locekļu atbildība neesot pretrunā ar nevainīguma prezumpciju. Pašreizējā kritiskā situācija, proti, pārlieku daudzie gadījumi, kad no valsts tiek izkrāpts pievienotās vērtības nodoklis un citi nodokļi, kā arī šo krāpniecisko darbību fiskālais apmērs liecinot par to, ka īpašu prevencijas pasākumu ieviešana ir samērīga un kopumā atbilstoša valsts interesēm. 8. Pieaicinātā persona - Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā asociētā profesore Ph.D. Anete Pajuste - piekrīt pieteikumā ietvertajiem argumentiem par iespējamu nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu ar apstrīdētajām normām. Tiekot "automātiski" pieņemts, ka jebkura aktīvu atsavināšana ir ļaunprātīga un rada kapitālsabiedrībai zaudējumus, nevis ir atbilstoša uzņēmuma ekonomiskajai būtībai. Dažas valstis, piemēram, Kanāda, paredzot nodokļu parādu piedzīšanu no valdes locekļa, ja parāda piedziņa no kapitālsabiedrības nav iespējama un valdes loceklis nav rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks. A. Pajuste uzsver, ka pirms apstrīdēto normu pieņemšanas līdzīgs mehānisms jau bija noteikts arī Latvijā, piemēram, Komerclikuma 170. pantā, ļaujot kreditoriem celt prasību pret kapitālsabiedrības amatpersonām, kuras nodarījušas zaudējumus sabiedrībai un nav tos atlīdzinājušas. Apstrīdētās normas vajagot skatīt kontekstā ar likumu piemērošanas praksi konkrētajā valstī. Ja sabiedrība ir pārliecināta par to, ka jebkura likuma piemērošanā tiek ievērots nevainīguma prezumpcijas princips un piemērotājs nav materiāli ieinteresēts uzlikt sodu, tā paļaujoties uz likuma normas adekvātu piemērošanu. Latvijas, kā arī vairāku citu valstu sabiedrības izpratnē nodokļu administrēšanas dienesti nodokļu maksātājiem piemērojot "vainas prezumpciju", turklāt rīkojoties saskaņā ar budžeta pildīšanai noteiktu iekasējamo sodu plānu. Šādā kontekstā valdes locekļa personiskās atbildības risks esot nesamērīgi liels. Daudzās valstīs esot iespēja apdrošināt valdes locekļa atbildību, taču Latvijā apdrošināšanas prēmija par šo pakalpojumu iepriekš minēto iemeslu dēļ varot būt nesamērīgi liela. Valdes locekļa vainas pierādīšana esot jāatstāj tiesas kompetencē. Ja apstrīdētās normas paliks spēkā, VID vajadzēšot ieguldīt nopietnu darbu savas reputācijas uzlabošanā, lai pārliecinātu sabiedrību, ka tas nodokļu maksātājus uzskata par klientiem, nevis sodāmajiem. Pretējā gadījumā apstrīdēto normu ietekme uz uzņēmējdarbības vidi būšot negatīva. Secinājumu daļa 9. Pieteikumā apstrīdēta triju normu atbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. un 105. pantam. Nodokļu likuma 60. pants ietver nosacījumus administratīvā procesa uzsākšanai par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam no fiziskās personas, kura ir bijusi juridiskās personas valdes loceklis laikā, kad radies nodokļu parāds. Nodokļu likuma 61. pantā ir noteikta kārtība, kādā VID pieņem lēmumu par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam. Savukārt Nodokļu likuma 62. pants reglamentē kārtību, kādā izpildāms lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu. Pieteikuma iesniedzējs apšauba to, ka apstrīdētajās normās noteiktā valdes locekļa atbildība par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam atbilst Satversmei. Pieteikumā pausts uzskats, ka apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežojot kapitālsabiedrību, to dibinātāju un valdes locekļu īpašuma tiesības. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas rada arī nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu un vienlīdzības principa pārkāpumu. Saeimas atbildes rakstā un pieaicināto personu viedokļos norādītie argumenti sniegti par apstrīdēto normu kā vienota tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmei galvenokārt attiecībā uz kapitālsabiedrībām un to valdes locekļiem. Apstrīdētās normas veido vienotu tiesisko regulējumu, jo kopumā nosaka atbildību par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam un to atlīdzināšanas kārtību. Tādējādi apstrīdētās normas savstarpēji ietekmē cita citas tvērumu un saturu. Tādu pieteikumu mērķis, kurus Satversmes tiesā iesniedz abstraktās tiesību normu kontroles subjekti, tostarp Saeimas deputāti, ir aizstāvēt publiskās intereses. Šāds pieteikums ir uzskatāms par būtisku instrumentu nozīmīgu valsts un sabiedrības interešu aizsardzībai. Abstraktā tiesību normu kontrole ir līdzeklis, kas kalpo tiesību sistēmas sakārtošanai. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē apstrīdēto normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām attiecībā uz visu to personu loku, uz kurām likumdevējs attiecinājis konkrēto regulējumu (sal.: Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.2. punkts). Tomēr Satversmes tiesa var vērtēt apstrīdētās normas par tik, par cik pieteikumā sniegts juridiskais pamatojums, un ievērojot tā saprātīgu saistību ar apstrīdēto normu tvērumu. Pieteikumā ietvertais pamatojums attiecas uz kapitālsabiedrību, to dibinātāju un valdes locekļu situāciju. Tādējādi apstrīdēto normu atbilstība Satversmei vērtējama, ņemot vērā Pieteikuma iesniedzēja sniegtos argumentus. Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs apstrīdētās normas kā vienotu tiesisko regulējumu, visupirms pārbaudot atbilstību Satversmes 105. pantam, bet pēc tam 92. pantam un 91. panta pirmajam teikumam. 10. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 105. pantam. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju, ar "tiesībām uz īpašumu" saprotot visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam Satversmes 105. pantam, jānosaka, tieši kuram no šā panta teikumiem atbilstība ir izvērtējama (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15.1. punktu). 10.1. No lietas dalībnieku un pieaicināto personu viedokļiem neizriet, ka apstrīdētās normas vērtējamas saistībā ar Satversmes 105. panta ceturto teikumu. Satversmes 105. panta ceturtais teikums noteic, ka īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos pret taisnīgu atlīdzību. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šis teikums neregulē situācijas, kas rodas sakarā ar valsts noteiktu piespiedu līdzekļu izpildi (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 12.3. punktu). Apstrīdētās normas nevis paredz īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām pret taisnīgu atlīdzību, bet gan ietekmē personas tiesības brīvi rīkoties ar īpašumu gadījumā, kad VID uzsāk nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanas procesu. Līdz ar to apstrīdētajās normās paredzētais pamattiesību ierobežojums neietilpst Satversmes 105. panta ceturtā teikuma tvērumā. Tādējādi apstrīdētās normas vērtējamas Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu tvērumā. 10.2. Satversmes 105. panta pirmais teikums aizsargā personas likumīgi iegūto īpašumu, tomēr otrais un trešais teikums ļauj valstij ar likumu ierobežot īpašuma tiesības sabiedrības interesēs. Pirmkārt, tiesības uz īpašumu sevī ietver īpašnieka sociālo pienākumu pret sabiedrību - īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Otrkārt, tiesības uz īpašumu var ierobežot saskaņā ar likumu. Līdz ar to tiesības uz īpašumu var ierobežot, ja vien ierobežojumi ir noteikti ar likumu leģitīma mērķa labad un ir samērīgi ar šo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 12. punktu un 2014. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-04-03 7.2. punktu). Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdētajām normām tiek nesamērīgi ierobežotas vairāku personu tiesības uz īpašumu. Apstrīdētās normas ierobežojot juridiskās personas tiesības veikt komercdarbību tādas sabiedrības formā, kura par savām saistībām atbild tikai ar tās mantu, proti, kapitālsabiedrības formā. Apstrīdētās normas vienlaikus ierobežojot arī šādu sabiedrību dibinātāju (dalībnieku un akcionāru) tiesības veikt komercdarbību kapitālsabiedrības formā. Saeima, VID un Finanšu ministrija nepiekrīt šim Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās normas neierobežo ne juridisko personu, ne to dibinātāju īpašuma tiesības. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personas ekonomiskā interese veikt komercdarbību ietilpst Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu). Attiecīgi šādas intereses ierobežojumam būtu jāizpaužas kā konkrētai negatīvai ietekmei uz komercdarbību, piemēram, kā peļņas samazinājumam, kas radies apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā. Proti, ir jākonstatē cēloniskā saikne starp īpašuma tiesību ierobežojumu un apstrīdētajām normām. Apstrīdētās normas attiecas uz juridiskās personas valdes locekli kā fizisko personu. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka, ieviešot apstrīdētajās normās noteikto regulējumu, tiks izveidots mehānisms, pateicoties kuram VID būs tiesīgs pieprasīt, lai valdes loceklis sedz juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu saistības [sk. 2014. gada 10. decembrī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 98/Lp12 "Grozījumi likumā "Par nodokļiem un nodevām"" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 2. punktu]. Citi subjekti apstrīdētajās normās nav norādīti. Lietā nav pausti argumenti tam, ka apstrīdētās normas būtu piemērojamas citiem subjektiem. Līdz ar to nav konstatējama cēloņsakarība starp apstrīdētajām normām un juridisko personu vai to dibinātāju ekonomiskajām interesēm. Tādējādi apstrīdētās normas neierobežo ne juridiskajām personām, ne to dibinātājiem Satversmes 105. pantā noteiktās īpašuma tiesības. 10.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežojot arī juridiskās personas valdes locekļa kā fiziskās personas īpašuma tiesības. Apstrīdētās normas paredz kārtību, kādā juridiskās personas nokavētie nodokļu maksājumi atlīdzināmi valsts budžetam no personas, kura bijusi šīs juridiskās personas valdes loceklis laikā, kad attiecīgie nokavētie nodokļu maksājumi ir izveidojušies. Apstrīdētajās normās noteikts, ka konkrētu nosacījumu izpildīšanās gadījumā juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanas pienākums tiek pārcelts uz valdes locekli kā fizisko personu. Juridiskās personas nokavētie nodokļu maksājumi valdes loceklim jāiemaksā valsts budžetā 30 dienu laikā no VID lēmuma paziņošanas dienas. Ja tas netiek izdarīts, pēc lēmuma stāšanās spēkā šos maksājumus piedzen no valdes locekļa bezstrīda kārtībā, izmantojot naudas līdzekļus no attiecīgās personas konta kredītiestādē un attiecīgās personas mantu (kustamo un nekustamo īpašumu, kā arī mantu, kura atrodas pie trešajām personām). Līdz ar to apstrīdētās normas ierobežo juridiskās personas valdes locekļa kā fiziskās personas īpašuma tiesības. 11. Lai pārbaudītu apstrīdētajās normās ietvertā Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma satversmību, jānoskaidro, vai tas ir noteikts ar likumu, vai tas ir noteikts leģitīma mērķa labad un vai tas atbilst samērīguma principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 22. punktu). 11.1. Lai izvērtētu to, vai īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētās normas ir pieņemtas, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14. punktu). Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdēto normu pieņemšanas procesā ir ignorēts vairāku Saeimas deputātu viedoklis, nav ņemts vērā Saeimas Juridiskā biroja atzinums, kurā norādīts uz iespējamiem Satversmes 91., 92. un 105. panta pārkāpumiem, kā arī dažu nozares pārstāvju viedoklis. Atbilstoši Satversmes 21. pantam Saeima tās iekšējās darbības un kārtības noteikšanai izstrādā sev kārtības rulli. Savukārt Satversmes 24. pants citstarp noteic, ka Saeima pieņem lēmumus ar klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu. No apstrīdētās normas ietverošā likumprojekta apspriešanas materiāliem ir konstatējams, ka Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā likumprojekts izskatīts, izvērtējot visus iesniegtos priekšlikumus un uzklausot nozares pārstāvjus. Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija saņemtos priekšlikumus pēc diskusijām iesniegusi izskatīšanai Saeimas sēdēs. Saeima Kārtības rullī noteiktajā kārtībā ir izskatījusi katru noteiktajā kārtībā iesniegto priekšlikumu. Likumprojekts pieņemts, 56 deputātiem balsojot "par" un 33 "pret". Satversmes tiesa jau atzinusi, ka lēmumu pieņemšanas procesā Saeimā gan būtu vēlams uzklausīt un analizēt normatīvā akta projekta sagatavošanas procesā iesaistīto kompetento valsts institūciju un citu ieinteresēto personu viedokļus, tomēr nedz Satversme, nedz Saeimas kārtības rullis nenosaka jebkura paustā viedokļa ievērošanu par obligātu priekšnoteikumu tiesību normu pieņemšanai, ja tas tiek noraidīts demokrātiskā likumdošanas procesā. Ieinteresēto personu līdzdalība normatīvā akta projekta izskatīšanas procesā var sekmēt objektīva lēmuma pieņemšanu un dažādu interešu līdzsvarošanu, tomēr konkrētas personu grupas viedoklis likumdevējam nav saistošs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 18.1. punktu). Tādējādi nav pamata atzīt, ka apstrīdētās normas pieņemtas, neievērojot Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteikto kārtību. Lietā nav strīda par citiem apstrīdēto normu pieņemšanas vai izsludināšanas aspektiem. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. 11.2. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pienākums norādīt leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 13.2. punktu). Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētajās normās ietvertais īpašuma tiesību ierobežojums noteikts, lai radītu efektīvu nodokļu iekasēšanas sistēmu, un tādējādi tas atbilst Satversmes 116. pantā noteiktajam leģitīmajam mērķim - sabiedrības labklājības aizsardzībai. Apstrīdētajās normās esot ietverts īpašs mehānisms attiecībā uz valdes locekļiem, lai sekmētu godprātīgu nodokļu maksājumu veikšanu un veicinātu nodokļu iekasēšanas efektivitāti. Šo viedokli pēc būtības neapšauba arī Pieteikuma iesniedzējs un visas lietā pieaicinātās personas. Satversmes tiesa atzīst, ka savlaicīga nodokļu maksājumu veikšana ir visas sabiedrības interesēs. Apstrīdētās normas ir vērstas uz to, lai efektīvi atgūtu juridiskās personas savlaicīgi neveiktos nodokļu maksājumus, un tādējādi ir pieņemtas sabiedrības labklājības interesēs. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība. 11.3. Konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt tā atbilstību samērīguma principam. Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jānoskaidro: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai nepastāv personu pamattiesības mazāk ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi; 3) vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 23. punktu). 11.3.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti mērķa sasniegšanai, ja ar attiecīgajām tiesību normām šo mērķi var sasniegt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 15. punktu). Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevēja izraudzītie līdzekļi nav piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Saeima šim viedoklim nepiekrīt un norāda, ka apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Šim uzskatam pievienojas lietā pieaicinātās personas VID, Finanšu ministrija un J. Taukačs. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka valdes loceklis atbild par juridiskās personas nodokļu parādiem tikai tādā gadījumā, ja ir izveidojies noteikta lieluma nodokļu parāds, šo parādu nav iespējams piedzīt no pašas juridiskās personas, ir konstatēta aktīvu atsavināšana ieinteresētajai personai un turklāt nav izpildīts likumā noteiktais pienākums iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu. Valde ir svarīgākais kapitālsabiedrības lēmējorgāns, un tai ir īpaša loma juridiskās personas vadīšanā. Valde ir izpildinstitūcija, kas realizē juridiskās personas rīcībspēju. Kapitālsabiedrībā tā īsteno divas funkcijas: sabiedrības vadību un pārstāvību. Sabiedrības vadība ir uz sabiedrības darbības nodrošināšanu vērsto pasākumu veikšana sabiedrības iekšienē, proti, sabiedrības saimnieciskā un organizatoriskā vadīšana (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03 14. punktu). Ņemot vērā valdes īpašo lomu juridiskās personas pārvaldē un darba organizācijā, Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdētajās normās ietvertie valdes locekļu solidārās atbildības priekšnosacījumi ir tiešā valdes kontrolē. Valdes locekļa atbildība par juridiskās personas nokavētajiem nodokļu maksājumiem ir paredzēta arī citu valstu tiesību sistēmās, piemēram, Austrijā, Bulgārijā, Kiprā, Somijā, Francijā, Vācijā, Īrijā, Lietuvā, Maltā, Nīderlandē, Slovēnijā, Zviedrijā un Lielbritānijā. Tādējādi Satversmes tiesa atzīst, ka izskatāmās lietas apstākļos valdes locekļa atbildība, kas izpaužas kā īpašuma tiesību ierobežojums, ir piemērots līdzeklis nodokļu iekasēšanas efektivitātes uzlabošanai. Pastāvot apstrīdētajās normās ietvertajam regulējumam, valdes loceklis apzināsies sekas, kas izriet no tā, ka nav pildīts likumā noteiktais pienākums ar pienācīgu rūpību vadīt kapitālsabiedrības ikdienas darbu, un rīkosies atbildīgāk. Līdz ar to paredzams, ka ilgtermiņā uzlabosies gan nodokļu iekasēšanas efektivitāte, gan uzņēmējdarbības vide. Tādējādi apstrīdētajās normās paredzētais līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. 11.3.2. Noskaidrojot, vai likumdevēja rīcībā bija mazāk ierobežojoši līdzekļi, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai likumdevējs apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 30.2. punktu). Turklāt, vērtējot, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, jāņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 16.1. punktu). Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka alternatīvi līdzekļi varētu būt maksātnespējas process atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam, kā arī LAPK 159. pantā un Krimināllikuma 218. pantā paredzētais regulējums. Finanšu ministrija un VID uzsver, ka apstrīdētās normas līdz ar jau iepriekš pieņemto regulējumu attiecībā uz valdes locekļu atbildību par pārkāpumiem nodokļu tiesību jomā veido vienotu tiesisko mehānismu un rosina tieši valdes locekļus rīkoties atbildīgāk un nepieļaut tādu situāciju, ka VID rastos pamats piemērot apstrīdētās normas. Apstrīdēto normu nepieciešamība pamatota arī Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai adresētajā Finanšu ministrijas 2014. gada 15. decembra vēstulē Nr. 20-02/7163. Tajā citstarp uzsvērts, ka, vēršoties pret fizisko personu (valdes locekli) ar civilprasību, leģitīmais mērķis nevarētu tikt sasniegts tādā pašā kvalitātē kā ar apstrīdētajām normām. Turklāt šāds līdzeklis personas tiesības ierobežotu vēl vairāk nekā apstrīdētās normas, jo nebūtu piemērojams administratīvajam procesam raksturīgais objektīvās izmeklēšanas princips. Satversmes tiesa atzīst Finanšu ministrijas un VID argumentus par pamatotiem. Apstrīdētās normas attiecas uz citādu tiesisko situāciju nekā tā, uz kuru attiecas maksātnespējas procesa regulējums. Proti, apstrīdētās normas tiek piemērotas tikai tādā gadījumā, ja juridiskās personas maksātnespējas process nav ierosināts. Apstrīdētajās normās noteiktais process nevar notikt vienlaikus ar maksātnespējas procesu. Ja apstrīdētajās normās noteiktais process ir uzsākts, bet vēlāk ierosināts juridiskās personas maksātnespējas process, VID izbeidz procesu par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu no tās valdes locekļiem. Tādējādi maksātnespējas procesa ierosināšana nav atzīstama par saudzējošāku līdzekli. Saeima ir sniegusi pamatotus argumentus tam, kāpēc arī LAPK