92. Article — interpretējams kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 12. punktu). ECT atzīst, ka Konvencijas 6. panta jēdzieni "izvirzītās apsūdzības pamatotība krimināllietā" un "apsūdzība noziedzīgā nodarījumā" konkrētos nacionālo tiesību aktos pamattiesību kontekstā ir interpretējami autonomi un šādas interpretācijas rezultāts konkrētās lietās var būt atšķirīgs. Izmantojot šo pieeju, noteicošā ir lietas būtība, nevis tas, kā to kvalificējis nacionālais likums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-17-0106 secinājumu daļas 6.1. punktu). Satversmes tiesa ir izmantojusi šo jēdzienu autonomijas koncepciju savā praksē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-02-0106 13. punktu). Atbilstoši ECT praksei nevainīguma prezumpcija, lai gan tā tieši attiecas uz krimināltiesību jomu, tomēr kopumā veido arī tiesību uz taisnīgu tiesu saturu tā plašākajā nozīmē. Proti, šis princips ietilpst arī Konvencijas 6. panta 1. punkta tvērumā. Minētais punkts noteic, ka ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā. Tiesas spriedums jādara publiski zināms, taču preses un publikas klātbūtne procesā var tikt pilnībā vai daļēji aizliegta morālu apsvērumu, sabiedriskās kārtības vai valsts drošības interesēs tādā demokrātiskā sabiedrībā, kur to prasa nepilngadīgo intereses vai procesa dalībnieku privātās dzīves drošība, vai arī tajā apmērā, kuru tiesa uzskata par absolūti nepieciešamu īpašos apstākļos, kad atklātība apdraudētu justīcijas intereses. ECT, skaidrojot jēdzienus "izvirzītās apsūdzības pamatotība krimināllietā" un "apsūdzība noziedzīgā nodarījumā", ir attiecinājusi Konvencijas 6. panta 1. punktu tā krimināltiesiskajā aspektā arī uz nodokļu, muitas un konkurences tiesību jomu (sk., piemēram, ECT 1994. gada 24. februāra spriedumu lietā "Bendenoun v. France", pieteikums Nr. 12547/86; 1988. gada 7. oktobra spriedumu lietā "Salabiaku v. France", pieteikums Nr. 10519/83, un 2003. gada 11. februāra spriedumu lietā "Ringvold v. Norway", pieteikums Nr. 34964/97). Strīdi par nodokļu nomaksas pienākuma nepildīšanu atbilstoši ECT praksei nav skatīti nedz Konvencijas 6. panta 1. punkta krimināltiesiskajā aspektā, nedz arī tā civiltiesiskajā aspektā, jo nodokļu administrēšanas funkcija ir atzīta par īpašu valsts funkciju, kuras īstenošanā valstij ir ievērojama rīcības brīvība (sk., piemēram, ECT 2001. gada 12. jūlija sprieduma lietā "Ferrazzini v. Italy", pieteikums Nr. 44759/98, 27.-29. punktu). Tomēr nodokļu strīdi, kas saistīti ar soda naudu un nokavējuma naudu aprēķināšanu un piedziņu, ECT praksē ir skatīti Konvencijas 6. panta krimināltiesiskajā aspektā (sk. ECT 2006. gada 23. novembra sprieduma lietā "Jussila v. Finland", pieteikums Nr. 73053/01, 38. punktu). Lietā "Engel and Others v. the Netherlands" ECT atzina: lai noteiktu, vai konkrēta lieta ir skatāma Konvencijas 6. panta krimināltiesiskajā aspektā, tā jāizvērtē pēc trim kritērijiem, proti, pēc konkrētā nodarījuma kvalifikācijas valsts tiesību aktos, pēc tā rakstura un smaguma, kā arī pēc personai par to draudošā soda bardzības (sk. ECT 1976. gada 8. jūnija sprieduma lietā "Engel and Others v. the Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71; Nr. 5101/71; Nr. 5102/71; Nr. 5354/72; Nr. 5370/72, 82. punktu). Lai būtu piemērojams Konvencijas 6. pants tā krimināltiesiskajā aspektā, pietiek ar to, ka tiek konstatēta atbilstība kaut vienam no minētajiem kritērijiem (sk. ECT 2003. gada 11. februāra sprieduma lietā "Ringvold v. Norway", pieteikums Nr. 34964/97, 36.-42. punktu un 1976. gada 8. jūnija sprieduma lietā "Engel and Others v. the Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71; Nr. 5101/71; Nr. 5102/71; Nr. 5354/72; Nr. 5370/72, 82. punktu). Tādējādi gadījumā, ja tiktu atzīts pārkāpuma krimināltiesiskais raksturs pēc būtības vai ja par konkrēto pārkāpumu personai draudētu tāda sankcija, kas pēc sava rakstura un smaguma vispārīgi iederētos krimināltiesību jomā, Konvencijas 6. panta 1. punkts tā krimināltiesiskajā aspektā būtu piemērojams. Otrais un trešais kritērijs ir alternatīvi. Ja katra atsevišķā kritērija izvērtēšanas rezultātā nav iespējams nonākt pie skaidra secinājuma, tad šo kritēriju pārbaudē pieļaujama arī kumulatīvas pieejas izmantošana (sk. ECT 2007. gada 31. jūlija sprieduma lietā "Zaicevs pret Latviju", pieteikums Nr. 65022/01, 31. punktu). Tādējādi, lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertajam nevainīguma prezumpcijas principam, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, vai apstrīdētās normas reglamentē tādu tiesību jomu, uz kuru attiecināma nevainīguma prezumpcija. 14. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs: 1) konkrētā nodarījuma kvalifikāciju valsts tiesību aktos, to saistot ar krimināltiesībām; 2) nodarījuma raksturu un smagumu; 3) attiecīgajai personai par nodarījumu draudošā soda bardzību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 13.1. punktu). Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka administratīvās lietas par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu no valdes locekļa ir pielīdzināmas krimināllietām Konvencijas 6. panta izpratnē un līdz ar to tajās piemērojami visi kriminālprocesa principi, tostarp nevainīguma prezumpcijas princips. Tieslietu ministrija pievienojas Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka apstrīdētajās normās noteiktajam regulējumam pēc būtības ir krimināltiesisks raksturs. Proti, tam piemītot gan sodošs, gan preventīvs raksturs. Savukārt Saeima, Finanšu ministrija un VID nepiekrīt šim viedoklim, uzsverot, ka ar apstrīdētajām normām noteiktajai juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanai no valdes locekļiem ir nevis sodošs, bet gan kompensējošs raksturs un ka tā primāri vērsta uz to, lai nodrošinātu nodokļu iekasēšanu valsts budžetā. 15. Pārbaudot apstrīdēto normu atbilstību minētajiem kritērijiem, visupirms jāvērtē konkrētā nodarījuma kvalifikācija valsts tiesību aktos. Apstrīdētās normas nosaka procesu, kādā konstatējama valdes locekļa atbildība par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu budžetam. Tā Latvijas tiesību sistēmā nav kvalificēta kā krimināli sodāms noziedzīgs nodarījums vai kā administratīvs pārkāpums, paredzot administratīvo sodu. Atbildība par izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas Latvijā ir paredzēta Krimināllikuma 218. pantā un LAPK 159. pantā, aptverot cita sastāva nodarījumus. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka apstrīdētajās normās ietvertie kritēriji, kas ir pamatā procesa uzsākšanai par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu no valdes locekļa, nav identiski kriminālprocesa vai administratīvā pārkāpuma lietvedības uzsākšanas priekšnoteikumiem (sk. šā sprieduma 11.3.2. punktu). Līdz ar to konkrētais nodarījums Latvijas tiesību sistēmā nav kvalificēts kā krimināltiesisks nodarījums. Tādējādi apstrīdētās normas neattiecas uz nodarījumu, kas paredzēts ar krimināltiesībām saistītos tiesību aktos. 16. ECT atzinusi, ka attiecībā uz otro kritēriju, vērtējot nodarījuma raksturu un smagumu, jāņem vērā tā būtība un par to paredzētās sankcijas raksturs. Ja normai ir vispārējs raksturs un sankcijai ir gan preventīvs, gan sodošs mērķis, tad atzīstams, ka attiecīgais nodarījums ir pielīdzināms autonomajam "noziedzīga nodarījuma" jēdzienam Konvencijas 6. panta izpratnē (sk., piemēram, ECT 1984. gada 21. februāra sprieduma lietā "Ozturk v. Germany", pieteikums Nr. 8544/79, 53. punktu). Arī Satversmes tiesa savā praksē ir izmantojusi šo pieeju, atzīstot administratīvo pārkāpumu lietās, kurās kā sankcija paredzēts naudas sods, par "noziedzīgu nodarījumu" Konvencijas 6. panta izpratnē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 13.2.2. punktu). Apstrīdētās normas pēc sava rakstura ir vispārsaistošas, tās attiecas uz visiem valdes locekļiem. Apstrīdētās normas ir pieņemtas tādēļ, lai valsts varētu nodrošināt vienu no tās pamatfunkcijām - valsts budžeta izpildi, un ir vērstas uz to, lai efektīvi atgūtu visu juridisko personu nokavētos nodokļu maksājumus. Šis apstrīdēto normu mērķis atbilst sabiedrības interesēm (sk. arī šā sprieduma 11.2. punktu). No likumprojekta "Grozījumi likumā "Par nodokļiem un nodevām"" anotācijas izriet, ka apstrīdētajām normām ir preventīvs mērķis, proti, likt juridiskās personas valdes loceklim labāk apzināties savu atbildību par juridiskās personas nodokļu un citu obligāto maksājumu savlaicīgu veikšanu un citu tam normatīvajos aktos noteikto pienākumu izpildi [sk. 2014. gada 10. decembrī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 98/Lp12 "Grozījumi likumā "Par nodokļiem un nodevām"" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 2. punktu]. Uz apstrīdēto normu preventīvo mērķi Saeima norāda atbildes rakstā, un to pēc būtības atzīst arī visas lietā pieaicinātās personas. Satversmes tiesa atzīst, ka ir konstatējams apstrīdēto normu preventīvais mērķis. Ar apstrīdētajām normām administratīvā procesa rezultātā valdes loceklim var tikt uzlikts pienākums no personiskajiem līdzekļiem atlīdzināt valsts budžetam juridiskās personas nokavētos nodokļu maksājumus (nodokļu parādu), kas atbilstoši Nodokļu likuma 26. pantam ietver ne tikai nodokļu pamatparāda summu, bet arī soda naudas un nokavējuma naudas. Lai valdes loceklim šis pienākums tiktu uzlikts, piemērojot apstrīdētajās normās ietvertos nosacījumus, ir jākonstatē cēloņsakarība starp valdes locekļa darbību vai bezdarbību un tās negatīvajām sekām - nodokļu parāda rašanos. Proti, VID administratīvā procesa ietvaros ir jāpierāda, ka valdes loceklis nav pienācīgi pildījis tam likumā noteiktos pienākumus un rezultātā iestājušās attiecīgās negatīvās sekas. Tādējādi juridiskās personas nodokļu parādu atlīdzināšanas pienākumam citstarp - attiecībā uz valdes locekli - piemīt arī individuāli sodoša funkcija. Tātad pēc būtības tiek atzīts, ka tas ir ietekmēšanas un piespiedu līdzeklis, ko piemēro personai, kura izdarījusi sodāmu tiesību pārkāpumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15. punktu). Līdz ar to apstrīdētās normas attiecas uz tādu nodarījumu, par kuru, ņemot vērā tā raksturu, tiek piemērots sods. 17. Satversmes tiesa savā praksē ir atzinusi: ja attiecīgais sods pēc sava rakstura un būtības atbilst otrajam kritērijam, tā smagumam nav jāsasniedz trešajā kritērijā paredzētais apmērs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 13.2.2. punktu). Līdz ar to izskatāmajā lietā nav nepieciešams pārbaudīt apstrīdēto normu atbilstību trešajam kritērijam. Tādējādi apstrīdētās normas skar Satversmes 92. panta otrā teikuma tvērumu un ir vērtējama to atbilstība nevainīguma prezumpcijas principam. 18. Atbilstoši apstrīdētajās normās noteiktajam regulējumam, uzsākot procesu par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu budžetam no valdes locekļa, VID ir jākonstatē nodokļu maksājumu kavējuma fakts un parāda apmērs, kā arī jāpierāda, ka juridiskajai personai ir sniegts attiecīgs paziņojums, aktīvi ir atsavināti ieinteresētajai personai, piedziņa nav iespējama, un pienākums iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu nav izpildīts. Konstatējot atbilstību šiem Nodokļu likuma 60. pantā minētajiem kritērijiem un ievērojot Komerclikumā un citos normatīvajos aktos noteiktos valdes locekļa pienākumus, tiek pieņemts, ka valdes loceklis nav godprātīgi pildījis likuma prasības juridiskās personas pārvaldē, un tas izskatāmās lietas apstākļos ir pielīdzināms "nodarījumam" Konvencijas 6. panta izpratnē. Tātad šāds pieņēmums ierobežo Satversmes 92. panta otrajā teikumā noteiktās tiesības uz nevainīguma prezumpciju. 19. Satversmes tiesa ir noteikusi, ka nevainīguma prezumpciju veido trīs elementi: 1) tā aizsargā personu, lai to neatzītu par vainīgu, kamēr tās vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu; 2) personai nav jāpierāda savs nevainīgums. Vainas pierādīšanas nasta gulstas uz procesa virzītāju - izmeklētāju un prokuroru; 3) visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu apsūdzētajai personai. Nereabilitējoša nolēmuma (arī notiesājoša sprieduma) pamatā jābūt likumā noteiktajā kārtībā konstatētiem pierādījumiem (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 4. punktu). No pieteikuma izriet, ka pēc būtības tiek apšaubīta apstrīdēto normu atbilstība pirmajam un otrajam elementam, proti, VID, jau uzsākot apstrīdētajās normās noteikto procedūru, prezumējot valdes locekļa vainu par juridiskās personas nodokļu parāda rašanos, un apstrīdētajās normās neesot ievērots princips, ka personai nav pašai jāpierāda savs nevainīgums. Lai gan saskaņā ar nevainīguma prezumpcijas būtību apsūdzētajam pašam nav pienākuma pierādīt savu nevainīgumu, bet apsūdzības uzturētājam ir pienākums nodrošināt pietiekamus pierādījumus personas vainai konkrētajā nodarījumā, tomēr tas nenozīmē, ka nebūtu pieļaujams likumā ietvert atspēkojamu prezumpciju par faktiskajiem apstākļiem, kas norāda uz kādas personas vai personu grupas vainu vai atbildību. Nevainīguma prezumpcijas sevišķā nozīme nav noliedzama, taču pieņēmums, ka tā ir absolūta, nonāktu pretrunā ar Satversmes vienotības principu un citām personām Satversmē paredzētajām pamattiesībām, kā arī citām Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15.1. punktu). Līdz ar to nevainīguma prezumpcija neliedz noteikt personai ierobežojumus, ja tādi nepieciešami konkrēta leģitīma mērķa sasniegšanai un tiek ievērots samērīgums (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01. 5.1. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa ir atzinusi, ka noteiktos gadījumos nevainīguma prezumpcija pieļauj likumdevējam paredzēt fakta legālo prezumpciju tādās tiesiskajās attiecībās, uz kurām šī pamattiesība attiecas (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15.1. punktu). Arī Konvencija principā neaizliedz fakta legālo prezumpciju, bet pieļauj to tikai ar tādu nosacījumu, ka Konvencijas dalībvalstis šo prezumpciju piemēro saprātīgi, ņemot vērā tās piemērošanas riskus un saglabājot personai tiesības uz aizstāvību (sk. ECT 1988. gada 7. oktobra sprieduma lietā "Salabiaku v. France", pieteikums Nr. 10519/83, 28. punktu). Lai izvērtētu, vai izskatāmās lietas apstākļos ir pieļaujama fakta legālā prezumpcija, jānoskaidro, vai: 1) fakta legālā prezumpcija ir pienācīgā kārtā noteikta likumā un tiek viennozīmīgi attiecināta uz precīzi definētām, specifiskām situācijām. Proti, jānoskaidro, vai šāda prezumpcija likumā ir paredzēta expressis verbis un vai to paredzēts attiecināt uz ierobežotu situāciju loku; 2) fakta legālā prezumpcija ir noteikta leģitīma mērķa sasniegšanai. Proti, jāpārliecinās, vai šāda prezumpcija ir noteikta kādu būtisku valsts, sabiedrības vai privātpersonu interešu aizsargāšanai; 3) tiek līdzsvarotas personas intereses. Proti, vai personai, attiecībā uz kuru fakta legālā prezumpcija tiek piemērota, vienlaikus tiek nodrošināta iespēja ar tās rīcībā jau esošajiem vai tai vienkāršā veidā iegūstamiem pierādījumiem atspēkot šo prezumpciju un tādējādi pierādīt savu nevainīgumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15.1. un 15.2. punktu). Tādējādi nepieciešams izvērtēt, vai apstrīdētās normas atbilst visiem šiem kritērijiem. 19.1. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka valdes locekļu atbildība par juridiskās personas nokavētajiem nodokļu maksājumiem ir tieši noteikta apstrīdētajās normās, tās ir skaidri formulētas un to pieņemšanas procesā nav konstatēti pārkāpumi (sk. šā sprieduma 11.1. punktu). Atbildība par juridiskās personas nokavētajiem nodokļu maksājumiem valdes locekļiem paredzēta tikai gadījumos, kad izpildās Nodokļu likuma 60. panta pirmajā daļā precīzi definētie, specifiskie kritēriji. Tādējādi fakta legālā prezumpcija ir pienācīgā kārtā noteikta likumā un tiek viennozīmīgi attiecināta uz precīzi definētām, specifiskām situācijām. 19.2. Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās ietvertā fakta legālā prezumpcija noteikta ar mērķi radīt efektīvu nodokļu iekasēšanas sistēmu un tādējādi atbilst Satversmes 116. pantā noteiktajam leģitīmajam mērķim - sabiedrības labklājības aizsardzībai. Šādu mērķi par leģitīmu nodokļu nomaksas jomā atzīst arī ECT (sk., piemēram, ECT 2002. gada 23. jūlija sprieduma lietā "Västberga Taxi Aktiebolag and Vulic v. Sweden", pieteikums Nr. 36985/97, 116. punktu). ECT ir uzsvērusi sabiedrības intereses būtiskumu, jo nodokļi ir galvenais valsts ienākumu avots (sk. ECT 2002. gada 23. jūlija sprieduma lietā "Janosevic v. Sweden", pieteikums Nr. 34619/97, 103. punktu). Valstīm ir tiesības izveidot savu finanšu politiku un sistēmu, nodrošinot to, ka nodokļi tiek samaksāti, un tas ir sabiedrības interesēs (sk. ECT 1994. gada 22. septembra sprieduma lietā "Hentrich v. France", pieteikums Nr. 13616/88, 39. punktu). Arī Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesību normas, kas paredz atbildību par nodokļu likumu pārkāpšanu vai priekšnoteikumus atbrīvošanai no šādas atbildības, ir noteiktas sabiedrības labklājības interesēs (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-18-01 15. punktu). Tādējādi fakta legālā prezumpcija ir noteikta sabiedrības labklājības aizsardzībai. 19.3. ECT atzinusi, ka pat krimināltiesību jomā valstīm ir jāievēro noteiktas robežas prezumpcijas piemērošanā, proti, ir jāņem vērā, kas tiek prezumēts, un jāpārliecinās, vai prezumpcija ir atspēkojama (sk. ECT 1988. gada 7. oktobra sprieduma lietā "Salabiaku v. France", pieteikums Nr. 10519/83, 26.-28. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdēto normu piemērošana un tiesiskuma kontrole ir paredzēta administratīvā procesa ietvaros, kur tiek nodrošināts augsts privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzības līmenis, piemērojot objektīvās izmeklēšanas principu. Tomēr, neraugoties uz objektīvās izmeklēšanas principa piemērošanu, arī administratīvā procesa dalībniekiem ir līdzdarbošanās pienākums. Administratīvā procesa likuma 59. panta ceturtā daļa paredz, ka procesa dalībniekam ir pienākums iesniegt pierādījumus, kas ir viņa rīcībā, un paziņot iestādei par faktiem, kas viņam ir zināmi un konkrētajā lietā varētu būt būtiski. Savukārt Administratīvā procesa likuma 150. panta trešā daļa paredz, ka pieteicējam atbilstoši savām iespējām jāpiedalās pierādījumu savākšanā. Savukārt Nodokļu likuma 38. pants noteic: ja nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājumu lielumam, pierādījumus par nodokļu maksājumu lielumu nodrošina nodokļu maksātājs. Šāda pieeja attiecībā uz līdzdalību ir nostiprināta arī ECT judikatūrā nodokļu lietās, atzīstot, ka nodokļu sistēma lielā mērā ir balstīta uz informāciju, kuru sniedz nodokļu maksātājs (sk., piemēram, ECT 2002. gada 23. jūlija sprieduma lietā "Janosevic v. Sweden", pieteikums Nr. 34619/97, 103. punktu). Turklāt apstrīdētās normas paredz, ka tādā gadījumā, ja valdes loceklim sava viedokļa aizstāvēšanai nepieciešamie pierādījumi vairs nav pieejami, VID ir pienākums tos iegūt. Tādējādi atsevišķos gadījumos administratīvā procesa ietvaros ir pamats pieprasīt ziņas vai dokumentus, kas ir tikai privātpersonas (šajā gadījumā valdes locekļa) rīcībā. Savukārt tad, ja pierādījumi personai nav objektīvi pieejami, personai ir tiesības paļauties uz objektīvās izmeklēšanas principa piemērošanu. Līdz ar to valdes loceklim ir nodrošināta iespēja pamatot un pierādīt, ka viņš nav atbildīgs par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu rašanos, bet ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks. Savukārt VID šie pamatojumi un pierādījumi palīdz izpildīt tam likumā noteiktos pienākumus un objektīvi izvērtēt situāciju. ECT ir atzinusi, ka dalībvalstis var piešķirt savām nodokļu administrēšanas iestādēm tiesības noteikt pat liela apmēra sankcijas par nodokļu nemaksāšanu - bet vienīgi tiktāl, ciktāl nodokļu maksātājam tiek dota iespēja attiecīgo lēmumu pārsūdzēt tiesā. Tiesai ir jābūt tiesībām strīdu izskatīt pēc būtības, tostarp tiesībām pilnībā atcelt iestādes lēmumu, pamatojoties gan uz faktiskajiem apstākļiem, gan tiesību apsvērumiem (sk. ECT 2012. gada 17. aprīļa sprieduma lietā "Steininger v. Austria", pieteikums Nr. 21539/07, 55. punktu). Atbilstoši Nodokļu likuma 61. pantam valdes loceklim ir nodrošināta iespēja, iesniedzot pierādījumus un paskaidrojumus, apstrīdēt iestādē un tiesā gan savu atbildību par nodokļu parādu rašanos, gan arī atbildības apmēru. Pirmkārt, tas ir iespējams, vēršoties Valsts ieņēmumu dienestā un pie VID ģenerāldirektora. Otrkārt, saskaņā ar Nodokļu likuma 61. panta astoto daļu lēmums ir pārsūdzams Administratīvajā rajona tiesā, kurai ir tiesības pārvērtēt gan lietas faktiskos apstākļus, gan juridiskos apsvērumus. Turklāt Administratīvā rajona tiesa arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas (sk. Administratīvā procesa likuma 107. panta ceturto daļu). Administratīvās rajona tiesas spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā, kuras spriedumu savukārt var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā. Tādējādi valdes loceklim ir nodrošinātas iespējas atspēkot apstrīdētajās normās ietverto prezumpciju. Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktā valdes locekļa atbildība par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam un procesuālās garantijas atbilst tiesību uz taisnīgu tiesu principam un garantē nevainīguma prezumpcijas ievērošanu. Tādējādi apstrīdētās normas nav pretrunā ar nevainīguma prezumpcijas principu un atbilst Satversmes 92. panta otrajam teikumam. 20. Satversmes tiesai jāpārbauda arī apstrīdēto normu atbilstība vienlīdzības principam, kas ietverts Satversmes 91. panta pirmajā teikumā. Satversmes 91. panta pirmais teikums noteic: "Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā." Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātā vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu). Tomēr tas nenozīmē nivelēšanu, bet prasa vienādi izturēties pret tām personām, kuras atrodas patiešām vienādos un salīdzināmos apstākļos. Proti, vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15. punktu). Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst vienlīdzības principam, jānoskaidro: 1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; 3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 16. punktu). 21. Vērtējot, vai ievērots vienlīdzības princips, visupirms jānoskaidro, vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Lai to noskaidrotu, ir nepieciešams noteikt galveno salīdzināmās grupas vienojošo pazīmi. Tā kā Pieteikuma iesniedzējs ir sniedzis argumentus par apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību vienlīdzības principam vairākos aspektos, Satversmes tiesai apstrīdētās normas jāizvērtē katrā no šiem aspektiem. 21.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdētajām normām nepamatoti tiekot radīta vienāda attieksme pret divām atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām, proti, pret kapitālsabiedrību dibinātājiem (akcionāriem, dalībniekiem), kuri vienlaikus ir arī valdes locekļi, un pret personālsabiedrību dibinātājiem (biedriem). Satversmes tiesa jau konstatējusi, ka apstrīdētās normas neattiecas uz kapitālsabiedrību dibinātājiem (akcionāriem, dalībniekiem), bet attiecas uz kapitālsabiedrību valdes locekļiem (sk. šā sprieduma 10.2. punktu). Ja persona, kura ir kapitālsabiedrības akcionārs vai dalībnieks, vienlaikus tajā ieņem valdes locekļa amatu, šajā statusā tā ir salīdzināmā situācijā ar personālsabiedrības biedriem. Proti, Komerclikuma 94. panta pirmā daļa noteic, ka personālsabiedrības biedri par sabiedrības saistībām (tajā skaitā nodokļu parādu atlīdzināšanu valsts budžetam) atbild kā kopparādnieki personiski ar visu savu mantu. Ar apstrīdētajām normām kapitālsabiedrību valdes locekļiem noteikta personiska atbildība par kapitālsabiedrības nodokļu parādu atlīdzināšanu valsts budžetam (sk. šā sprieduma 10.3. punktu). Tātad tiktāl, ciktāl kapitālsabiedrību valdes locekļiem apstrīdētajās normās ir paredzēta personiska atbildība par kapitālsabiedrības nodokļu parādu atlīdzināšanu valsts budžetam, viņi ir salīdzināmā situācijā ar personālsabiedrības biedriem. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka paredzētā vienādā attieksme neesot pamatota, jo personālsabiedrības biedri, jau dibinot sabiedrību, izvēlējušies veikt komercdarbību, nenodalot savu un sabiedrības mantu, proti, uzņēmušies personisku atbildību par sabiedrības saistību izpildi, turpretim kapitālsabiedrību valdes locekļu situācijā šāda izvēle neesot izdarīta. Saeima šajā apstāklī nesaskata vienlīdzības principa pārkāpumu. Satversmes tiesa uzskata, ka, šajā aspektā vērtējot to, vai likumdevēja noteiktā vienlīdzīgā attieksme pret salīdzināmajām personu grupām ir pamatota, noteicošais faktors ir nodokļu nomaksas pienākuma vispārējais raksturs. Atbilstoši Nodokļu likuma 1. panta 4. punktam nodokļu maksātāji ir visas Latvijas Republikas vai ārvalstu fiziskās un juridiskās personas un uz līguma vai norunas pamata izveidotas šādu personu grupas vai to pārstāvji, kas veic ar nodokli apliekamas darbības. Veicot komercdarbību jebkurā no Komerclikumā paredzētajām komercdarbības formām, personām jārīkojas tā, lai citstarp izpildītu Nodokļu likumā noteikto pienākumu maksāt nodokļus visas sabiedrības interesēs (sk. arī šā sprieduma 11.2. punktu). Personālsabiedrības gadījumā katram tās biedram ir likumā noteikts pienākums un tiesības piedalīties sabiedrības lietvedībā (sk. Komerclikuma 83. panta pirmo daļu). Biedru rīcība, godprātīgi kārtojot sabiedrības lietvedību un pārstāvot sabiedrību, tieši ietekmē sabiedrības veicamās komercdarbības atbilstību likumam, citstarp arī Nodokļu likumā noteikto nodokļu savlaicīgu nomaksu. Kapitālsabiedrības gadījumā valde saskaņā ar Komerclikuma 221. panta pirmo daļu ir tās vienīgā izpildinstitūcija, kas vada un pārstāv sabiedrību. Tādējādi kapitālsabiedrības valdei, tāpat kā personālsabiedrības biedriem, ir pienākums rīkoties atbildīgi un godprātīgi, nodrošinot sabiedrības veicamās komercdarbības atbilstību likumam, citstarp arī Nodokļu likumā noteikto nodokļu savlaicīgu nomaksu. Neviens lietas dalībnieks nav minējis argumentus tam, ka kapitālsabiedrības gadījumā pastāvētu kādi īpaši apstākļi, kas valdes locekļiem objektīvi liegtu pildīt savus pienākumus atbildīgi un godprātīgi, nodrošinot sabiedrības veicamās komercdarbības atbilstību likumam. Satversmes tiesa atzīst: lai sasniegtu leģitīmo mērķi - nodrošinātu sabiedrības labklājības aizsardzību -, ar apstrīdētajām normām noteiktā kapitālsabiedrības valdes locekļu personiskā atbildība var tikt pielīdzināta personālsabiedrības biedru atbildībai. Tādējādi vienlīdzīgas attieksmes paredzēšana šajā aspektā ir pamatota. 21.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka vienlīdzības princips pārkāpts arī tādējādi, ka apstrīdētās normas attiecinātas uz kapitālsabiedrības valdi kā vienu no kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijām, bet nav attiecinātas uz citām kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijām, kā arī personālsabiedrību lietvežiem un biedriem, kas vada un pārstāv personālsabiedrību. Visas sabiedrību pārvaldes institūcijas atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos. Saeima nepiekrīt, ka ar apstrīdētajām normām ir radīta atšķirīga attieksme pret citām sabiedrību pārvaldes institūcijām, kuru tiesību, pienākumu un atbildības apjoms būtu pielīdzināms valdes tiesību, pienākumu un atbildības apjomam. Valdes īpašo lomu kapitālsabiedrības pārvaldē atzīst arī Finanšu ministrija un VID. Personālsabiedrība nav juridiskā persona Komerclikuma izpratnē. Satversmes tiesa šā sprieduma 21.1. punktā jau konstatējusi, ka visiem personālsabiedrības biedriem ir tiesības un pienākums piedalīties personālsabiedrības lietvedībā, veicot lietvežu funkcijas atbilstoši sabiedrības līgumā noteiktajam. Tādējādi personālsabiedrības biedri vienlaikus ir arī lietveži, kas vada personālsabiedrības darbu, katrs personiski pārstāvot personālsabiedrību attiecībās ar trešajām personām un kā kopparādnieki personiski atbildot par personālsabiedrības saistībām ar savu mantu. Savukārt kapitālsabiedrībai (sabiedrība ar ierobežotu atbildību vai akciju sabiedrība) ir juridiskās personas statuss (sk. Komerclikuma 134. un 135. pantu). Sabiedrībai ar ierobežotu atbildību likums noteic šādas pārvaldes institūcijas - dalībnieku sapulce, valde, kā arī padome, ja tādas izveidošana ir paredzēta statūtos (sk. Komerclikuma 209. pantu). Savukārt akciju sabiedrības pārvaldes institūcijas ir akcionāru sapulce, padome un valde (sk. Komerclikuma 266. pantu). Valde ir vienīgā Komerclikumā noteiktā izpildinstitūcija, kas vada un pārstāv kapitālsabiedrību (sk. Komerclikuma 221. panta pirmo daļu un 301. panta pirmo daļu). Līdz ar to valdes kā izpildinstitūcijas kompetence nav salīdzināma ar kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijām, kuras veic citas funkcijas. Tādējādi valde neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar citām kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijām. Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktā atšķirīgā attieksme ir pamatota. 21.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdēto normu neatbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam izpaužoties arī tādējādi, ka tās nevienlīdzīgā situācijā nostādot VID un kapitālsabiedrības kreditorus. Proti, apstrīdētās normas paredzot VID īpašu regulējumu nodokļu parādu atgūšanai. Saeima, kā arī Finanšu ministrija un VID nepiekrīt šim viedoklim un uzskata, ka atšķirīgā attieksme pret VID ir pamatota. Atbilstoši likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" 1. pantam VID ir finanšu ministra padotībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas nodrošina nodokļu maksājumu un nodokļu maksātāju uzskaiti, valsts nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī iekasē nodokļus, nodevas un citus obligātos maksājumus Eiropas Savienības budžetam, īsteno muitas politiku un kārto muitas lietas. VID pienākumi nodokļu administrēšanā ir noteikti Nodokļu likuma 18. pantā, paredzot, ka nodokļu administrācijas pienākumi ir vērsti uz Nodokļu likuma un citu nodokļu (nodevu) likumu pilnīgas ievērošanas nodrošināšanu gan no nodokļu maksātāju puses, gan nodokļu administrācijas darbībā. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka nodokļu ieņēmumi valstij ir nepieciešami, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). VID kā nodokļu administrācija rīkojas visas sabiedrības interesēs, citstarp kontrolējot nodokļu, kā arī citu valsts noteikto maksājumu parādus un bezstrīda kārtībā piedzenot termiņā nesamaksātos nodokļus (sk. Nodokļu likuma 18. pantu). Tādējādi nodokļu administrācijai - atšķirībā no kreditoriem, kuri var izvēlēties, vai iesaistīties darījumā, ņemot vērā tādus apsvērumus kā maksātspēja, reputācija un izvērtējot saimnieciskās darbības riskus, - ir pienākums tās kompetencē esošo valsts funkciju izpildei sadarboties ar visiem subjektiem, kuriem saskaņā ar likumu ir jāmaksā VID administrētie nodokļi. Tikai nodokļu administrācija pret parādnieku vēršas ar nodokļu prasījumu (nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto maksājumu pamatparāda summas samaksas prasījums). Par VID kā valsts nodokļu administrācijas funkcijas realizētāju liecina arī cits spēkā esošs regulējums, atbilstoši kuram VID savas tiesības īsteno administratīvā procesa kārtībā, pats pieņemot lēmumus par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu (sk. Nodokļu likuma 26. pantu). VID kā nodokļu administrācijas īpašais statuss izpaužas arī maksātnespējas procesa ietvaros (sk., piemēram, Maksātnespējas likuma 38. panta piekto daļu, 40. panta otro daļu, 53. panta trešo daļu un 118. panta ceturto daļu). Turklāt maksātnespējas procesa ietvaros kārtējie nodokļu maksājumi ir sedzami prioritārā kārtībā (sk. Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 3. punktu) un virknei nodokļu administrācijas interesēs veicamo maksājumu likumā ir noteikta prioritāte salīdzinājumā ar citiem maksājumiem. Līdz ar to VID kā valsts nodokļu administrācija arī maksātnespējas procesa ietvaros atrodas atšķirīgos apstākļos, salīdzinot ar kapitālsabiedrības kreditoriem, un apstrīdētajās normās noteiktā atšķirīgā attieksme šajā aspektā ir pamatota. Tādējādi apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt likuma "Par nodokļiem un nodevām" 60., 61. un 62. pantu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Laviņš