10. Article — ) ar atsevišķiem izņēmumiem, kas attiecas uz bieži

sastopamo derīgo izrakteņu iegūšanu ierobežotā teritorijā un dziļumā (Likuma 11.pants). Tiek pat norādīts, ka likumā ietvertie nekustamā īpašuma aprobežojumi ir pretrunīgi un nonāk pretrunā ar likuma vispārējiem principiem īpašuma horizontālās nedalāmības kontekstā.12 Papildus derīgajiem izrakteņiem likums "Par zemes dzīlēm" pievēršas arī valsts nozīmes zemes dzīļu nogabaliem - Ministru kabineta noteiktiem zemes garozas iecirkņiem, "kuros ir noteiktas zemes dzīļu īpašības un kuru lietošanai var būt sevišķi svarīga nozīme valsts ekonomikas, aizsardzības un citās jomās" (Likuma 1.panta 19.punkts). Tomēr, vērtējot likuma regulējumu šajā jautājumā, jāsecina - likums galvenokārt koncentrējas uz potenciālām derīgo izrakteņu krātuvēm un ar to ieguvi saistītiem aspektiem. Savukārt ar valsts nozīmes zemes dzīļu nogabaliem saistītais likuma regulējums ir sekundārs un aprobežojas ar vispārīga rakstura normām, neskarot šo jomu konkrēti. Spēkā esoši normatīvie akti reglamentē zemes dzīļu izmantošanu un nosaka atbildīgās institūcijas. Zemes dzīļu izmantošanas ietvaru nosaka likums "Par zemes dzīlēm" un saskaņā ar to izdotie Ministru kabineta noteikumi. Normatīvo aktu uzskaitījums un to īss raksturojums dots 2.pielikumā. Normatīvie akti nosaka zemes dzīļu izmantošanas licenču saņemšanas kārtību, prasības ģeoloģiskajai izpētei un derīgo izrakteņu ieguvei, ieguves vietu rekultivācijai, kā arī ģeotehniskajai izpētei. Likums nosaka, ka pazemes ūdens un ogļūdeņraži ir valsts nozīmes derīgie izrakteņi, kas ļauj valstij noteikt papildus nosacījumus šo derīgo izrakteņu izmantošanai, kā arī, ka Ministru kabinetam ir tiesības noteikt valsts nozīmes zemes dzīļu nogabalus (zemes garozas iecirkņi Latvijas teritorijā vai ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, kuros ir noteiktas zemes dzīļu īpašības un kuru lietošanai var būt sevišķi svarīga nozīme valsts ekonomikas, aizsardzības un citās jomās) un valsts nozīmes derīgo izrakteņu atradnes (Ministru kabineta noteikta atradne, kura atrodas Latvijas teritorijā vai ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā un kuras krājumi nodrošina valsts vai vairāku tās reģionu vajadzības pēc attiecīgā derīgā izrakteņa). Ministru kabinets ir noteicis 27 valsts nozīmes atradnes un vienu valsts nozīmes zemes dzīļu nogabalu - Dobeles struktūru13. Nogabala platība ir 99,2km2 un tajā atrodas gan valsts un pašvaldības, gan privātās zemes. Ievērojot to, ka nogabals noteikts zemes dzīļu derīgo īpašību izmantošanai, noteikumos noteikti attiecīgi aprobežojumi zemes īpašniekiem: bez rakstiska saskaņojuma ar Valsts vides dienestu nogabalā aizliegts ierīkot urbumus, kas dziļāki par 500 metriem. Ar zemes īpašnieku vai tiesisko valdītāju jānoslēdz līgums par izpēti, zemes īpašnieks vai valdītājs nedrīkst to ierobežot vai traucēt. Ministru kabinets ir noteicis atlīdzības aprēķināšanas un izmaksāšanas kārtību par zemes dzīļu īpašuma tiesību aprobežojumu valsts nozīmes zemes dzīļu nogabalos14. Atbilstoši noteikumiem vienreizēju atlīdzību par zemes dzīļu īpašuma tiesību aprobežojumu valsts nozīmes zemes dzīļu nogabalos aprēķina piecu procentu apmērā no zemes platības kadastrālās vērtības, kāda tā bijusi valsts nozīmes zemes dzīļu nogabala noteikšanas brīdī. Atlīdzību par zemes dzīļu īpašuma tiesību aprobežojumu zemes īpašniekam maksā tikai par to platību, zem kuras zemes dzīļu izmantošana ir aprobežota. Līdz šim atlīdzības atbilstoši minētajiem noteikumiem nav izmaksātas, jo vienīgajā noteiktajā valsts nozīmes nogabalā zemes īpašniekiem nav zemes dzīļu īpašuma tiesību aprobežojumu. Ministru kabineta noteikumi regulē jautājumus par zemes nomu, ja publiskas personas zemesgabalu iznomā zemes dzīļu izmantošanai. Būtiski, ka attiecībā uz valsts un pašvaldību zemēm tiesības izmantot zemes dzīles var iegūt tikai konkursa vai izsoles rezultātā.15 Obligāti konkurss jārīko, ja platība kūdras ieguvei ir lielāka par 150 ha, pārējiem derīgiem izrakteņiem - lielāka par 25 ha. Ja zemesgabals tiek iznomāts konkursa vai izsoles kārtībā, nomas maksa ir augstākā piedāvātā vai nosolītā cena. Konkursa vai izsoles sākumcena tiek noteikta atbilstoši sertificēta vērtētāja zemesgabala nomas maksas tirgus novērtējumā minētajai zemes nomas maksai.16 Ja konkurss netiek rīkots, iznomātājs nosaka nomas maksu atbilstoši zemesgabala nomas maksas tirgus novērtējumam. Abos gadījumos nomnieks papildus nomas maksai maksā normatīvajos aktos noteiktos nodokļus - nekustamā īpašuma nodokli, pievienotās vērtības nodokli, dabas resursu nodokli (izņemot naftas ieguvi privātajās zemēs), kā arī citus nodokļus un nodevas, kuri var tikt attiecināti uz iznomāto zemi. Derīgo izrakteņu ieguves regulējumu Latvijas kontinentālajā šelfā un ekskluzīvajā ekonomiskā zonā nosaka Jūras vides aizsardzības un pārvaldības likums, kurā noteiktas Latvijas valsts suverēnās tiesības un jurisdikcija saimniekot tās kontinentālajā šelfā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, ievērojot starptautisko līgumu nosacījumus. Latvijai saistoša ir arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija. Konvencijas V daļa regulē valstu tiesības ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, savukārt Konvencijas VI daļa - valstu tiesības kontinentālajā šelfā. Kontinentālā šelfa dabas resursi ir Latvijas īpašums. Latvijai ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā ir suverēnas tiesības pētīt, aizsargāt, izmantot un pārvaldīt ekskluzīvās ekonomiskās zonas dabas resursus, kas atrodas jūras dibenā, tā dzīlēs un ūdeņos, un pārvaldīt šo resursu izmantošanu, kā arī veikt citas darbības, kas nepieciešamas ekskluzīvās ekonomiskās zonas izpētei un izmantošanai. 5. Ekonomiskie instrumenti zemes dzīļu izmantošanā un zemes dzīļu izmantošanas nozīme tautsaimniecībā 5.1. Dabas resursu nodoklis Dabas resursu nodokļa likums, kas ir viens no būtiskākajiem ekonomiskajiem instrumentiem dabas resursu efektīvā pārvaldībā, nosaka likmes par dabas resursu ieguvi. 60% no nodokļa iemaksām par dabas resursu izmantošanu nonāk attiecīgās pašvaldības, kuras teritorijā notiek ieguve, vides aizsardzības speciālajā budžetā, 40 % - tiek ieskaitīti valsts budžetā. Šobrīd ar nodokli apliek 21 zemes dzīļu resursu veidu, kuri pārsvarā ir bieži sastopamie derīgie izrakteņi, kā arī virszemes un pazemes ūdeņi. Tajā pašā laikā perspektīvie un neizpētītie resursi, ko nākotnē varētu iegūt, šobrīd ar nodokli netiek aplikti, kas, plānojot tautsaimniecības attīstību, ir jāņem vērā. Ir nepieciešams apzināt situāciju un noteikt nodokļa likmes arī par perspektīvajiem iegūstamajiem zemes dzīļu resursiem, t.sk. metālu rūdām. 5.2. Zemes dzīļu izmantošanas nozīme tautsaimniecībā Pasaulē pieaug pieprasījums jaunām (augstajām) tehnoloģijām un līdz ar to - pēc minerālajām izejvielām, kas nepieciešamas tehnoloģiju attīstībai. Lai mazinātu Eiropas Savienības atkarību no jaunajām tehnoloģijām nepieciešamajām ievestajām izejvielām, īpaši retzemju metāliem, Eiropas komisija izveidojusi retzemju resursu kompetences tīklu (The European Rare Earths Competency Network (ERECON)). ERECON tīmekļa vietnē norādīts, ka ES importē vairāk kā 90% no retzemju metāliem un ka nepieciešams intensificēt ģeoloģisko izpēti17. Lai uzlabotu ilgtermiņa pieejamību izejvielām, Eiropas Komisija 2008.gadā apstiprināja Izejvielu iniciatīvu ("The raw materials initiative - meeting our critical needs for growth and jobs in Europe"18), kas ir saistoša arī Latvijai. Iniciatīvā norādīts, ka "Eiropas Savienība ir lielā mērā atkarīga no tādu augsto tehnoloģiju metālu importa kā, piemēram, kobalts, platīns, retzemju metāli un titāns. Lai gan šie metāli bieži ir nepieciešami pavisam nelielos daudzumos, tie kļūst arvien nozīmīgāki tehnoloģiski modernu izstrādājumu izstrādē". Iniciatīvas apspriešanas gaitā Latvija pauda viedokli, ja nepieciešams vērtēt iespējas piedalīties izejvielu Eiropas inovācijas partnerības pārvaldības struktūrās, galvenokārt darba grupās, atbilstoši plānotajām specifiskajām darbības jomām. Eiropas Savienības stratēģijas "Eiropa 2020" viena no pamatiniciatīvām ir "Resursu ziņā efektīva Eiropa". Tā uzsver nepieciešamību nodrošināt Eiropas Savienības ilgtspējīgu apgādi ar izejvielām, ievērojot to būtisko nozīmi arī rūpniecības attīstībai un ņemot vērā pastāvošos izejvielu apgādes un resursu efektivitātes izaicinājumus un riskus, pieaugot globālajai konkurencei izejvielu jomā. Latvijā ieguves rūpniecība pamatā specializējas grants un smilts, dolomīta un māla ieguvē, kā arī kūdras ieguvē. Kopējā Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūra liecina, ka ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde kopējā iekšzemes kopproduktā veido ļoti nelielu daļu - 2014.gadā tikai 0,5%, (3.pielikums), lai arī kopš 1995.gada novērojams šīs nozares daļas tautsaimniecībā pieaugums. Jāņem vērā, ka atsevišķās pašvaldībās ieguves rūpniecība ir nozīmīgs darba devējs. Kopumā ekonomiskā krīze skāra arī ieguves rūpniecības produkcijas apjomus, kas 2009.gadā, salīdzinot ar 2007.gadu, samazinājās par vairāk nekā 20%. Pirms krīzes produkcijas apjomu ieguves rūpniecība sasniedza 2013.gadā. Pēdējos desmit gados Latvijas rūpniecības produkcijas apjoms pakāpeniski pieaug, kas veicina kopējo tautsaimniecības izaugsmi. Ieguves rūpniecības un karjeru izstrādes izaugsme pirms krīzes un pēc krīzes periodā bija saistīta ar tās saskares nozares - būvniecības pieprasījumu pēc izejmateriāliem. Bez tiešās ietekmes uz tautsaimniecību, katrai nozarei ir pakārtotā ietekme uz pārējām tautsaimniecības nozarēm. Katras nozares sašaurināšanās (vai attīstība) ietekmē visu pārējo nozaru attīstību - tiek ietekmētas preču un pakalpojumu plūsmas, starpnozaru un ārējie ekonomiskie sakari, izmaiņas ražošanas tehnoloģijās, iekšzemes kopprodukta veidošanās un tā izlietojums. 1.attēls Rūpniecības produkcijas apjoma izmaiņas 2005.gads = 100 Avots: CSP Ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē darbavietu skaits veido 0,34% no kopējā darbavietu skaita tautsaimniecībā. Jāatzīmē, ka krīzes laikā darbavietu skaits ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē saruka par 10%, kamēr vidēji tautsaimniecībā par vairāk nekā 20%. Sākot ar 2011.gadu, ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē darbavietu skaits pamazām pieaug, 2014.gadā pārsniedzot 3 tūkstošus darba vietu. Uzņēmējdarbības rādītāji ieguves rūpniecības sektorā doti 3.pielikumā. Tāpat 3.pielikumā sniegta informācija par ģeoloģiskās izpētes izmaksām. Salīdzinot Latviju ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, Latvijā rādītājs attiecībā uz ieguves rūpniecība un karjeru izstrādes nozares īpatsvaru iekšzemes kopproduktā ir tuvu Eiropas Savienības vidējam rādītājam. Lielāks nozares īpatsvars ir Nīderlandē, Dānijā, un Polijā, kur ir bagātīgas naftas dabasgāzes, akmeņogļu u.c. derīgo izrakteņu iegulas. Pēc EUROSTAT datiem Latvijā 2013.gadā ieguves rūpniecība un karjeru izstrādes nozares pievienotā vērtība faktiskajās cenās bija 100,2 milj. eiro, savukārt Igaunijā - 217 milj. eiro, Somijā - 742 milj. eiro, Polijā -7 583,3 milj. eiro, Norvēģijā - 83 549,9 milj. eiro. Ieguves rūpniecības īpatsvars iekšzemes kopproduktā Eiropas Savienības dalībvalstīs attēlots 3.pielikumā. Salīdzinoši valstīs, kurās ieguves rūpniecības nozare ir ļoti attīstīta un ir saistīta arī plašāku zemes dzīļu resursu veidu ieguvi, investīciju apjomi ir ievērojami lielāki. Kanāda, kura ir viena no pasaules līdervalstīm ieguves rūpniecībā, piesaista 18% no globālajām investīcijām, pārspējot Austrāliju, ASV un Meksiku. Kanādā pašlaik iegūst un pārstrādā aptuveni 60 veidu minerālus un metālus. Uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas Kanādas metālisko minerālu un metālu izstrādājumu ražošanas nozarē 2011.gadā sasniedza 60,9 miljardus ASV dolāru. Kanādas kalnrūpniecības un metālu uzņēmumi 2011.gadā ieguldīja 590 milj. ASV dolārus pētniecībā un attīstībā (turpmāk - R&D) un nodarbināja 6 000 R&D darbiniekus. Inovācija ir vērsta uz sārņu apsaimniekošanu, energoefektivitātes un efektīvas izpētes jautājumiem19. Pieaugošā interese par reto elementu iegūšanu ir veicinājusi ievērojamus izpētes darbus visā valstī. Kopējie Kanādas ieguves rūpniecības rādītāji konsekventi pieaug - ieguves un pārstrādes apjomi 2011.gadā sasniedza 50,3 miljardus ASV dolāru, eksporta apjomi - 43,2 miljardus ASV dolāru, investīciju apjomi - 12,5 miljardus ASV dolāru, nodarbinot 57 tūkstošus darbinieku, tajā pašā laikā pieaugot arī importa apjomiem līdz 16,8 miljardiem ASV dolāru20. Latvijā šobrīd netiek iegūtas metālu rūdas un metāli. Attīstot zemes dzīļu izpēti Latvijā un uzsākot attiecīgas aktivitātes, varētu tikt piesaistītas ievērojamas investīcijas un varētu tikt izveidotas jaunas darbavietas. Sākuma stadijā nozares attīstība pakārtoti ietekmēs transporta nozari un apkalpojošās nozares, radot jaunas darbavietas šajās nozarēs. Būtisks ieguvums no šādu izpētes darbu īstenošanas, kurām tiktu piesaistītas ievērojamas investīcijas, būtu zināšanu pārnese no pasaules vadošajām valstīm ieguves rūpniecības jomā. Pozitīvu izpētes rezultātu gadījumā un tālāk attīstot ieguves rūpniecību citu derīgu zemes dzīļu resursu ieguvē, kuras Latvijā šobrīd neiegūst, bet nākotnē varētu iegūt, attīstītos saistītās nozares - transports un loģistika, mašīnbūve un metālapstrāde, ķīmijas un ķīmijas produktu ražošana, kā arī ievērojami pieaugtu Latvijas eksporta apjomi, vienlaikus nodrošinot ar vietējiem resursiem esošos uzņēmumus un attīstot jaunus ar konkrēto iegūto resursu tālāku apstrādi un izmantošanu saistītu uzņēmējdarbību. Latvijā ir neizmantots potenciāls attīstīt preču ar augstu pievienoto vērtību ražošanu. Kā piemēru var atzīmēt pagaidām neizmantoto iespēju ražot no Latvijas māliem keramzītu, no kvarca smiltīm stiklu, stikla šķiedru un citus izstrādājumus, nepietiekami apzinātās iespējas ražot no dolomītiem augstas kvalitātes šķembas ceļu būvei, augstas kvalitātes kaļķakmens izmantošana papīra un cukura ražošanā. Saražotos izstrādājumus var sekmīgi eksportēt. Šajā jomā ir nepieciešams turpināt pētījumus un veicināt sadarbību starp dažādu nozaru speciālistiem. Vietējo resursu izmantošanas dažādošana, liekot uzsvaru uz izstrādājumiem ar lielāku pievienoto vērtību, būtu nopietns ieguldījums Latvijas un tās reģionu ekonomiskajā attīstībā. 6. Tiesības uz derīgajiem izrakteņiem un normatīvais regulējums citās valstīs Īpašumtiesības uz derīgajiem izrakteņiem dažādās valstīs ir atšķirīgas un ir atkarīgas no derīgo izrakteņu veida.21 Vērtīgāki derīgie izrakteņi - metālu rūdas, energoresursi, kā arī daļa industriālo minerālu un tiesības uz to meklēšanu, izpēti un ieguvi pieder valstij. Pārējie derīgie izrakteņi parasti pieder zemes īpašniekam. Derīgo izrakteņu iegūšanai zeme dažkārt tiek atsavināta, izmaksājot kompensāciju, vai arī zemes īpašniekam - valstij vai privātīpašniekam - derīgo izrakteņu ieguvējs maksā par tiesībām iegūt derīgos izrakteņus (royalty payments). Lietuvā visu veidu derīgie izrakteņi pieder valstij. Lietuvas Civillikuma22 V nodaļas 4.40 panta trešajā daļā noteikts, ka zemes gabala īpašniekam pieder īpašumtiesības uz zemes virskārtu un minerāliem zemē, ciktāl tas atbilst normatīvajiem aktiem un ir nepieciešams zemes gabala izmantošanas mērķim. Savukārt Zemes dzīļu likums23 paredz, ka zemes dzīles pieder valstij un to izmantošanai nepieciešama īpaša atļauja. Izvērtējot Lietuvas Zemes dzīļu likumā24 minēto, zemes dzīļu robeža sākas 2 m dziļumā - līdz šim dziļumam zemes īpašnieks var veikt derīgo izrakteņu ieguvi bez licences, ja vien ieguves platība nepārsniedz 0,5 ha. Jāatzīmē, ka Lietuva līdzās Spānijai un Slovēnijai ir viena no trim ES valstīm, kur visi derīgie izrakteņi tiek uzskatīti par valsts īpašumu.25 Igaunijā zemes dzīles ir zemes gabala īpašnieka īpašums.26 Tai pat laikā Igaunijas Īpašuma tiesību likuma 127.panta pirmā daļa satur būtisku atrunu, ka tiesības uz īpašumu sniedzas līdz tādam dziļumam, līdz kuram "sniedzas īpašnieka intereses nekustamā īpašuma izmantošanā"27. Savukārt 127.panta otrajā daļā noteikts, ka nekustamā īpašuma īpašnieks "neaizliegs darbības, kas notiek tādā […] dziļumā, līdz kuram nesniedzas īpašnieka interese izmantot nekustamo īpašumu atbilstoši tā lietošanas mērķim". Šī paša likuma 130.panta pirmā daļa atdala zemes dzīlēs atrodamos minerālus (attiecīgo minerālu saraksts tiek noteikts ar Zemes garozas likumu28 un uz tā pamata izdotajiem normatīvajiem aktiem) no paša nekustamā īpašuma un nosaka, ka šie minerāli pieder valstij. Zemes garozas likums nosaka, ka derīgie izrakteņi valsts nozīmes derīgo izrakteņu atradnēs29 (turpmāk - Atradnes) ir valsts īpašums neatkarīgi no tā, vai šīs atradnes atrodas zem valstij vai privātpersonai piederošas zemes. Minētā likuma 3. panta trešā daļa paredz, ka valsts nozīmes Atradņu sarakstu sastāda valdība, savukārt pašā likumā noteikti kritēriji, pēc kādiem Atradnes var tikt iekļautas šajā sarakstā: 1) ja attiecīgo derīgo izrakteņu apjoms vai kvalitāte Atradnēs ir nozīmīgs, vērtējot no valsts ekonomiskās attīstības viedokļa; 2) ja Atradņu krājumos esošie derīgie izrakteņi ir izmantojami preču ar eksporta potenciālu ražošanai; 3) ja Atradņu esošo derīgo izrakteņu ieguvei ir būtiska ietekme uz vidi vairākās pašvaldībās, vai arī tā pārsniedz valsts robežas. Jebkurā gadījumā valstiski nozīmīgi ir tās Atradnes, kas atrodas pārrobežu ūdenstilpnēs, teritoriālajā jūrā, iekšzemes teritoriālajos ūdeņos un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā. Atbilstoši Zemes garozas likuma 4.panta pirmajai daļai valstij pieder visi derīgie izrakteņi pamatiežos (pamatiežu māli, dolomīts, fosforīts, kristāliskais būvakmens, kaļķakmens, kvarca smiltis, degslāneklis).30 Tāpat, kā jau minēts, valstij pieder derīgie izrakteņi Atradnēs31 un ezeru un jūras (ārstnieciskās) dūņas, kā arī derīgie izrakteņi zem valstij piederošajiem zemes gabaliem un derīgie izrakteņi pirmsleduslaikmeta iežos. Valstij pieder arī nereģistrētie nogulumieži, šķidrumi un gāzes zemes dzīlēs (Zemes garozas likuma 4.panta trešā daļa). Jāsecina, ka zemes dzīļu nogabali un derīgie izrakteņi, uz kuriem varētu pretendēt privātpersonas kā attiecīgo zemes gabalu īpašnieces, ir būtiski ierobežoti. Saskaņā ar Zemes garozas likuma 52.panta trešo daļu jebkādas darbības zemes dzīlēs iespējamas, noslēdzot vienošanos ar attiecīgā zemes gabala īpašnieku. Lai arī sākotnēji tas rada pamatotas bažas, ka zemes īpašnieks varētu izmantot šo likuma normu savā labā un likt šķēršļus zemes dzīļu izmantošanai, jāpatur prātā atruna Īpašuma tiesību likuma 127.pantā - nekustamā īpašuma īpašnieks "neaizliegs darbības, kas notiek tādā […] dziļumā, līdz kuram nesniedzas īpašnieka interese izmantot nekustamo īpašumu atbilstoši tā lietošanas mērķim".32 Tādējādi tiek panākta visu ieinteresēto personu tiesību aizsardzība un saskaņošana. Somija. Saskaņā ar Somijas Kalnrūpniecības likumu33 derīgie izrakteņi tiek iedalīti pieprasāmajos (no angļu val. - claimable) - metālu rūdas, industriālie minerāli u.tml. - un nepieprasāmajos (no angļu val. - non-claimable), t.i. plaši izplatītajos. Pieprasāmie derīgie izrakteņi, kuri uzskaitīti Kalnrūpniecības likumā, pieder valstij neatkarīgi no tā, kam pieder zemes gabals virs attiecīgajām atradēm. Ja kāda persona vēlas uzsākt šo derīgo izrakteņu ieguvi, tai jāsaņem attiecīga atļauja no valsts. Nepieprasāmie derīgie izrakteņi uzskatāmi par attiecīgā zemes gabala īpašniekam piederošiem, un tikai zemes gabala īpašnieks var noteikt, vai trešajām personām ļaut tos iegūt. Zemes īpašniekam Kalnrūpniecības likuma 99., 100. un 101.pantā paredzēta atlīdzība par derīgo izrakteņu izpēti un ieguvi, kā arī par blakusproduktu ieguvi. Attiecīgo maksājumu apmērs atkarīgs gan no izmantotās zemes platības, gan arī no iegūto derīgo izrakteņu vērtības vai blakusproduktu realizācijas vērtības. Kalnrūpniecības likuma mērķis ir nodrošināt sociāli, ekonomiski un ekoloģiski ilgtspējīgu pieeju derīgo izrakteņu izpētē un ieguvē. Somijā 50% zemes pieder valstij, kas atvieglo zemes dzīļu resursu izmantošanu. Zeme īpašniekam par zemes izmantošanu izpētes laikā ir noteikta kompensācija 20euro/ha gadā (1.-4.gadā) ar pieaugumu 50 EUR/ha gadā pēc četriem gadiem. Šāds regulējums pieņemts, lai vecinātu sadarbību ar zemes īpašniekiem. Ja nevar vienoties ar zemes īpašnieku, ieguve faktiski notiek tik un tā. Zemes īpašnieks iegūst 0,15% no metāla vērtības. Iespējama zemes atpirkšana. Zviedrijā izdala koncesijas minerālus - minerālus, kas tiek uzskatīti par sabiedrībai būtiskiem (metāla rūdas, virkne industriālo minerālu, ogles, nafta) un pārējos derīgos izrakteņus. Derīgo izrakteņu ieguvei paredzēto zemi pirkuma vai līzinga ceļā pārņem kalnrūpniecības kompānija, slēdzot līgumu par kompensāciju ar līdzšinējo zemes īpašnieku. Ja par koncesijas minerālu ieguvi valsts ar zemes īpašnieku nevar vienoties, iespējama zemes piespiedu atpirkšana. Zviedrijas tiesībās nekustamais īpašums tiek skatīts kā "divdimensiju īpašumtiesību vienība" (two-dimensional property unit).34 Tātad faktiski Zviedrijas tiesību sistēmā zemes dzīļu tiesiskā piederība nav aktuāla. Tā vietā Zviedrijas normatīvie akti koncentrējas uz derīgo izrakteņu piederības jautājumiem. Derīgo izrakteņu piederības, izpētes un ieguves jautājumus regulē Derīgo izrakteņu likums35 un Derīgo izrakteņu rīkojums36. Derīgo izrakteņu likums ievieš koncesijas derīgo izrakteņu jēdzienu un nodala šos derīgos izrakteņus no pārējiem derīgajiem izrakteņiem. Koncesijas derīgie izrakteņi ir uzskaitīti Derīgo izrakteņu likuma 1. nodaļas 1. pantā. Koncesijas derīgo izrakteņi uzskatāmi par valstij piederošiem, tādēļ to izpētes un ieguves darbi iespējami tikai un vienīgi uz valsts izsniegtas atļaujas pamata neatkarīgi no tā, vai šos darbus plāno veikt zemes īpašnieks, vai arī trešā persona. Koncesijas likuma 2.nodaļas 2.pantā noteikts, ka izpētes atļaujas izsniegšanai nepieciešami divi priekšnoteikumi: 1) ir jābūt pamatotam iemeslam uzskatīt, ka attiecīgajā vietā varētu tikt uzieti koncesijas derīgie izrakteņi; un 2) nedrīkst rasties šaubas, ka pieteicējam acīmredzami pietrūkst spēju un patiesas vēlmes veikt plānoto izpēti. Attiecībā uz koncesijas turētāju attiecībām ar zemes īpašniekiem Derīgo izrakteņu likumā norādīts vien tas, ka derīgo izrakteņu ieguvei izmantojama tikai tik liela zemes platība, cik objektīvi nepieciešams. Savukārt zemes īpašniekiem atlīdzināmi zaudējumi, kas radušies derīgo izrakteņu ieguves dēļ, bet gadījumos, kad zemes gabala izmantošana rada īpašu apgrūtinājumu, koncesijas turētāja pienākums ir attiecīgo zemes gabalu no tā īpašnieka atpirkt, ja pēdējais to pieprasa. Zemes gabala īpašniekiem kopš 2005.gada tiek maksātas derīgo izrakteņu kompensācijas - koncesijas turētāji maksā apmēram 1,5% no vidējās iegūto derīgo izrakteņu vērtības. Vēl 0,5% tiek maksāti valstij, kura šos līdzekļus novirza ar kalnrūpniecību saistītiem projektiem (jaunu atradņu izpēte, ilgtspējība u.tml.). Grenlandes piemērs tiek apskatīts tādēļ, ka šīs valsts (autonomijas Dānijas Karalistes sastāvā) Derīgo izrakteņu un ar derīgajiem izrakteņiem saistīto darbību likums37 ir viens no jaunākajiem šīs jomas likumiem. Turklāt šī likuma grozīšana 2012. un 2014.gadā liecina par tā uzlabošanu salīdzinājumā ar sākotnējo versiju. Tādējādi jāpieņem, ka Grenlandes likums atbilst pastāvošajai industrijas praksei. Jānorāda, ka Grenlandes likums uz citu valstu līdzīgu likumu fona izceļ tādus licencējamus zemes dzīļu izmantošanas veidus, kā pazemes enerģijas izmantošana, pazemes cauruļvadu ierīkošana un uzglabāšana zemes dzīlēs. Grenlandē visi zemes dzīlēs atrodamie derīgie izrakteņi uzskatāmi par valsts īpašumu. To ieguve ir licencējama, un licenču izsniegšana un termiņš atkarīgs no licencējamās darbības mērķa (no pieciem gadiem derīgo izrakteņu izpētei līdz piecdesmit vai vairāk gadiem uzglabāšanai). Jānorāda, ka, piemēram, izpētes licence nav ekskluzīva - izpēti vienā un tai pašā vietā var veikt vairākas licencētas personas. Izpētes licence tiek izsniegta uz laiku līdz pieciem gadiem. Grenlandes likums nosaka, ka izpētes licences turētājam vai tā norādītai personai ir tiesības uz derīgo izrakteņu ieguvi atradnēs, kuras atklājis licences turētājs. Taču priekšrocības (patstāvīgi vai ar trešās personas starpniecību) iegūt derīgos izrakteņus atklātajās atradnēs tiek garantētas trīsdesmit gadu laikā no ieguves licences izsniegšanas dienas. Gan izpētes, gan ieguves licence tiek anulēta, ja tajās norādītie darbi netiek veikti, vai arī tiek pārtraukti uz laiku, ilgāku par diviem gadiem. Polija. Valstij pieder derīgie izrakteņi, ko iegūst ar šahtu vai urbumu metodi, bet privātpersonām pieder derīgie izrakteni, ko iegūst ar karjeru metodi. Polijas Civillikuma38 46.pantā noteikts, ka nekustamo īpašumu veido "zemes virsma […] un pastāvīgi ar to saistītās būves […]". Jāsecina, ka zemes dzīles neietilpst nekustamā īpašuma sastāvā. Derīgo izrakteņu piederību, izpētes un ieguves kārtību regulē Ģeoloģijas un kalnrūpniecības likums39. Minētais likums ievieš kalnrūpniecības īpašuma jēdzienu, kas ietver sevī visus likumā uzskaitītos derīgos izrakteņus (tostarp arī termālos ūdeņus), un ir noteikts, ka valsts ir vienīgais kalnrūpniecības īpašuma īpašnieks neatkarīgi no tā, kur - zem valstij vai privātpersonai piederošas zemes - šis īpašums atrodas (skatīt likuma 10.pantu). Līdzīgi kā Zviedrijā, arī Polijā darbojas koncesijas princips - valsts piešķir atļauju privātpersonām veikt derīgo izrakteņu izpēti vai ieguvi. Ģeoloģijas un kalnrūpniecības likuma 18.panta pirmajā daļā noteikts - ja nekustamais īpašums (zemes gabals) vai tā daļa nepieciešama derīgo izrakteņu izpētei vai ieguvei, tad attiecīgo tiesību (koncesijas) turētājs var pieprasīt no zemes gabala īpašnieka tiesības šo īpašumu vai noteiktu tā daļu lietot attiecīgajam mērķim pret atlīdzību. Zemes gabala īpašniekam ir tiesības pieprasīt, lai pārmērīga apgrūtinājuma gadījumā (t.i., kad īpašums vairs nav izmantojams tā mērķiem derīgo izrakteņu izpētes vai ieguves dēļ) koncesijas turētājs atpērk attiecīgo nekustamo īpašumu. Jebkuras nesaskaņas koncesijas turētāja un zemes īpašnieka starpā risina tiesa (Ģeoloģijas un kalnrūpniecības likuma 18.panta ceturtā daļa). Vācija. Saskaņā ar Vācijas Civillikuma (Bundesgesetzbuch)40 905.pantu zemes gabala īpašniekam pieder zemes dzīles zem tā. Taču panta otrajā daļā izdarīta nozīmīga atruna, ka "īpašnieks nedrīkst aizliegt darbības, kas tiek veiktas tādā […] dziļumā, ka nepastāv īpašnieka intereses tās nepieļaut". Derīgo izrakteņu piederību un izpētes un ieguves kārtību regulē Federālais kalnrūpniecības likums (Bundesberggesetz)41. Tā pamatā ir derīgo izrakteņu iedalījums "brīvajos" (Bergfreie Bodenschatze) un "zemes īpašnieku" (Grundeigene Bodenschatze). Pēdējie pieder zemes gabala, zem kura tie atrodas, īpašniekiem. Savukārt "brīvie" derīgie izrakteņi nav attiecīgo zemes gabalu īpašnieku īpašums, un to ieguvei nepieciešama valsts atļauja. "Brīvo" derīgo izrakteņu uzskaitījums sniegts Federālā kalnrūpniecības likuma 3. pantā, un tajā neiekļautie izrakteņi uzskatāmi par "zemes īpašnieku" derīgajiem izrakteņiem. Federālais kalnrūpniecības likums paredz, ka derīgo izrakteņu pētniekiem vai ieguvējiem pirms darbu uzsākšanas jāsaņem zemes gabala īpašnieka piekrišana šādu darbu veikšanai (likums 39.panta pirmā daļa). Taču turpat ir sniegta piebilde, ka šis noteikums nekādi neietekmē Vācijas Civillikuma 905.panta piemērošanu. Tātad zemes īpašnieks nedrīkst nepamatoti atteikt savu piekrišanu zemes dzīļu izpētei un derīgo izrakteņu ieguvei. Austrijā valsts īpašumā ir akmens sāls, ogļūdeņraži un ieži, kas satur urānu un toriju. Tiek izdalīti "brīvie minerāli", piem., metālu rūdas, ģipsis, kaļķakmens, kvarcs, māli utt., kas nepieder zemes īpašniekam. Zemes īpašniekam pieder "pārējie minerāli", tas ir, smilts, grants u.tml. Luksemburgā valstij pieder visi derīgie izrakteņi, kas atrodas dziļāk par 6 metriem, līdz 6 metru dziļumam derīgie izrakteņi pieder privātpersonām. Nīderlande. Saskaņā ar Nīderlandes Civillikumu42 zemes īpašniekam pieder ne vien zemes gabals, bet arī zem tā atrodošies pazemes slāņi (5:20 panta pirmā daļa). Tajā pašā laikā 5:21 panta otrā daļa nosaka, ka trešās personas var lietot attiecīgajam zemes gabala īpašniekam piederošās zemes dzīles, ja vien tas tiek darīts tādā dziļumā, ka "īpašniekam nav intereses pret to iebilst". Nīderlandes kalnrūpniecības likuma43 3.pants vispārīgi nosaka, ka derīgie izrakteņi ir valsts īpašums. Par derīgajiem izrakteņiem šī likuma izpratnē uzskatāmas visas organiskas izcelsmes vielas cietā, šķidrā vai gāzveida stāvoklī, izņemot metānu, kaļķakmeni, granti, smiltis, mālu, gliemežvākus un to maisījumus. Norvēģijā ar derīgo izrakteņu izpēti un ieguvi saistītos jautājumus regulē Derīgo izrakteņu likums.44 Tas definē, kuri derīgie izrakteņi ir valsts īpašums, un nosaka, ka pārējie derīgie izrakteņi, izņemot naftu, ir zemes īpašnieka īpašums (skatīt likuma 7.pantu). Norvēģijā attiecībā uz valstij piederošajiem derīgajiem izrakteņiem darbojas koncesiju sistēma, kas ir līdzīga Zviedrijā esošajai. Tajā pašā laikā jānorāda, ka Derīgo izrakteņu likuma mērķis ir nodrošināt ilgtspējīgas attīstības principa ievērošanu derīgo izrakteņu ieguvē (skatīt likuma 1.pantu). Šādā kontekstā, iespējams, vērtējami uz likuma pamata izdotie noteikumi, ar kuru palīdzību var panākt, ka pretēji zemes īpašnieka gribai var tikt veikta arī zemes īpašniekam piederošo derīgo izrakteņu izpēte un ieguve, ja pastāv pamats uzskatīt, ka šo derīgo izrakteņu veidam un koncentrācijai attiecīgajā atradnē ir (vai nākotnē varētu būt) komerciāls potenciāls. Šveices Civillikuma 667.pantā noteikts, ka zemes īpašniekam pieder zemes dzīles zem tam piederošā zemes gabala, taču tikai tiktāl, ciktāl sniedzas zemes īpašnieka "leģitīma interese izlietot savas tiesības uz īpašumu".45 Katram Šveices kantonam ir savs derīgo izrakteņu likums (Bergregalgesetz), šie likumi ir savā starpā līdzīgi. Pamatā tie balstās uz sistēmu, kas ir līdzīga Zviedrijas koncesiju sistēmai. Interesanti, ka Bernes kantona attiecīgais likums paredz - derīgo izrakteņu izpēti un ieguvi licencējošā iestāde var noteikt licenciātam, vai un kādā apmērā tam jākompensē zemes īpašniekam ar derīgo izrakteņu izpētes vai ieguves darbiem nodarītie zaudējumi46. Kanādā pārsvarā zemes dzīles pieder valstij, bet nelielā daļā valsts teritorijas zemes dzīles pieder zemes īpašniekam. Piemēram, Saskačevanas provincē privātā īpašumā ir 20% zemes dzīļu. Kvebekas provincē pirms divdesmit gadiem zemes dzīles piederēja zemes īpašniekiem. Izstrādājot un attīstot kalnrūpniecību reglamentējošos normatīvos aktus, īpašumtiesības pakāpeniski, nosakot pārejas posmu un noteikumus, tika atgrieztas valstij, ieviešot jēdzienu "tiesības uz minerāliem". Spēkā ir nosacījums, ka trīs gadu laikā izpētē jāiegulda noteikts finansējums. Ģeoloģiskā informācija jānodod valstij. Izpētes kompānija pēc tam "projektu" (izpētes rezultātus, kas garantē tiesības veikt ieguvi) pārdod ieguves kompānijām vai investoriem. Minerālresursu meklēšana, izpēte un ieguve ilgstošs process, tāpēc meklēšanas un izpētes uzņēmumiem, veiksmīga izpētes rezultāta gadījumā, pieder tiesības pārdot izpētes rezultātus (faktiski - ieguves tiesības) konkrētam ieguves uzņēmumam. Vērtējot Kanādas pieredzi derīgo izrakteņu tiesiskā regulējuma jomā, jāņem vērā, ka šis regulējums var atšķirties no provinces uz provinci. Tomēr šīs koncepcijas kontekstā vērā ņemami sekojoši Kanādas pieredzes aspekti. Pirmkārt, 19., 20.gadsimta mijā notika pāreja no regulējuma, kas paredzēja zemes īpašnieka tiesības uz dzīlēs esošajiem derīgajiem izrakteņiem, uz regulējumu, saskaņā ar kuru šobrīd vairāk nekā 90% teritorijas valdība ir vienīgais derīgo izrakteņu īpašnieks. Otrkārt, jāņem vērā arī tas, ka Kanādā zeme lielākoties ir valsts īpašums, un tikai aptuveni 10% zemes ir privātīpašums.47 Šādā ziņā valstij ir lielāka rīcības brīvība noteikt tiesības trešajām personām piekļūt zemes gabaliem, zem kuriem ir potenciāli vai esoši atradņu krājumi. Ņemot vērā atšķirīgo tiesību sistēmu, kā arī atšķirīgo situāciju zemes īpašumtiesību sadalījumā,48 Kanādas tiesiskais regulējums derīgo izrakteņu jomā nevarētu tikt tiešā veidā pārnests Latvijas tiesību sistēmā. Jāņem vērā, ka Kanāda ir viena no vadošajām pasaules valstīm derīgo izrakteņu ieguvē un investīciju piesaistē šai nozarei, tādēļ tās pieredzi lietderīgi ņemt vērā , modernizējot derīgo izrakteņu ieguves nozari Latvijā. Amerikas Savienoto valstu (ASV) Austrumu daļā tiesības uz minerāliem saistītas ar tiesībām uz zemes virsu, bet Rietumu daļā tiesības uz minerāliem rezervētas valdībai49. Šajā situācijā zeme var piederēt vienai personai, bet zemes dzīles zem attiecīgā zemesgabala - valstij vai citai personai. Eiropas Savienības un Eiropas ekonomiskās zonas valstīs, kā arī Kanādā un ASV, derīgo izrakteņu meklēšanai, izpētei un ieguvei jāsaņem licences vai atļaujas, ko noteiktā kārtībā izsniedz kompetentās valsts vai pašvaldību iestādes. Tiek noteikti meklēšanas un izpētes licences laukumi (claims), kuros izpētes kompānijai ir tiesības veikt izpēti. Veiksmīga izpētes procesa rezultātā izpētes kompānijai vienlaikus pieder tiesības arī uz atklātajiem minerālresursiem. Valsts privātās izpētes kompānijas un citus interesentus nodrošina ar ģeoloģisko informāciju (kartes u.c.), izsniedz izpētes un meklēšanas licences, noteiktā kārtībā saņemot informāciju par izpētes rezultātiem un samaksu par izpētes un meklēšanas licenci uz noteiktu laika posmu. 7. Problēmas zemes dzīļu izpētē un izmantošanā Latvijā Nozares attīstību veicinošie faktori valstīs, kurās ir attīstīta derīgo izrakteņu ieguves industrija, ir šādi: 1) valdība ar tiesiskā regulējuma palīdzību radījusi pamatu funkcionējošam derīgo izrakteņu ieguves tirgum; 2) ar likumu nodibinātas valsts īpašumtiesības uz derīgajiem izrakteņiem neatkarīgi no to atrašanās vietas. Tādējādi valsts izslēdz iespēju, ka zemes īpašnieks, kuram nav ne iespēju, ne intereses apgūt zemes dzīlēs esošos derīgos izrakteņus, varētu aizkavēt šo procesu; 3) saprotami un skaidri kompensācijas mehānismi zemes īpašniekiem par tiem piederošo zemes gabalu izmantošanu derīgo izrakteņu ieguvē. Tādējādi tiek izslēgtas zemes īpašnieku nepamatoti augstas prasības, savukārt potenciālajiem investoriem ir pilnīgs priekšstats par attiecīgo izdevumu pozīciju, plānojot katra atsevišķa investīciju projekta budžetu. Pētījumā par Kanādas un Amerikas Savienoto Valstu minerāltiesību atšķirībām skaitliskā izteiksmē parādīts, ka skaidrais īpašumtiesību un nodokļu regulējums, kāds ir Kanādā, pretstatā ASV, ir daudz labvēlīgāks investīcijām un kalnrūpniecības nozares attīstībai50. 7.1. Zemes dzīļu īpašumtiesības Latvijas Civillikuma regulējums laika gaitā nav attīstīts un pielāgots mūsdienu tendencēm. Civillikuma pieeja īpašuma fiziskās vienotības jautājumā, kā arī nepietiekamais likuma "Par zemes dzīlēm" regulējums, kuru ietekmē arī Civillikuma pieeja zemes dzīļu jautājumam, ir būtisks šķērslis investīciju piesaistīšanai derīgo izrakteņu izpētei un ieguvei. Tādēļ normatīvais regulējums šajā ziņā būtu pilnveidojams, lai nodrošinātu iespējas mūsdienīgai un ekonomiski efektīvai kalnrūpniecības nozares attīstībai. Satversmes 105.pants ietver aizliegumu īpašniekam izmantot īpašumu pretēji sabiedrības interesēm. Satversmes tiesa atzinusi sabiedrības labklājību par leģitīmu interesi,51 tādējādi rīcība, kas ir vērsta pret to, nepelna aizsardzību. Pašreiz spēkā esošais zemes īpašuma un derīgo izrakteņu izmantošanas tiesiskais regulējums neveicina investoru interesi par derīgo izrakteņu izpēti un iegūšanu Latvijā. Investoram jāvienojas ar zemes īpašnieku par derīgo izrakteņu izpētes vai ieguves darbu veikšanu vēl pirms atļaujas saņemšanas šādu darbu veikšanai. Katras šādas vienošanās saturs tādējādi var atšķirties, un katrs zemes īpašnieks var izvirzīt būtiski atšķirīgas prasības līdzīgos apstākļos. Šāda pieeja ir izdevīga katram atsevišķam zemes īpašniekam, taču tā neveicina sabiedrības interešu īstenošanu. Turklāt nav efektīva tiesiska mehānisma, kā panākt, ka zemes dzīles patiešām tiek izmantotas atbilstoši sabiedrības interesēm gadījumos, kad zemes īpašnieka principiāla nostāja kavē derīgo izrakteņu izpēti vai ieguvi. Latvijā nav jēdziena "tiesības uz minerāliem" (mineral rights), tiesības uz zemes virsmu (surface rights), maksājumi par minerālo labumu iegūšanu (royalties), nav definēti meklēšanas un izpētes laukumi (claim area), nav noteikta ekonomiski pamatota un laikā ierobežota maksa par zemes dzīļu izpētes procesu, nav paredzēts normatīvais regulējums līdzekļu uzkrāšanai, lai nodrošinātu iespējamās ieguves vietas slēgšanu un rekultivāciju, nav noteikti kvalitatīvie kritēriji meklēšanas, izpētes un ieguves kompāniju piesaistei utt. Svarīgs ir aspekts, ka derīgo izrakteņu meklēšanas un izpētes process parasti ir nodalīts no iegūšanas procesa, ievērojot uzņēmēju individuālās specializācijas un kapitāla koncentrācijas līmeni. Reti ir sastopami gadījumi, kad meklēšanas un izpētes darbus finansē zemes īpašnieks, jo viņam nav pārliecības par konkrēto resursu klātesamību, vai ieguves uzņēmējs, kuram nav pierādījumu par iespējamo minerālo resursu ieguves ekonomisko pamatotību un lietderību. Tāpēc tiesības meklēt un pētīt, kas ir saistīta ar būtisku resursu ieguldījumu ar neskaidru gala rezultātu, ir jāpapildina ar tiesībām pārdot tālāk meklēšanas un izpētes procesā iegūtos rezultātus (t.sk. ar īpašumu saistītu minerālo resursu) ieguves uzņēmumam. Normatīvais regulējums nepieļauj derīgo izrakteņu meklēšanā un ģeoloģiskajā izpētē izmantot pieeju - "kas pirmais nāk, tas pirmais pēta", izņemot ogļūdeņražu meklēšanu un izpēti. Zemes īpašniekiem vairumā gadījumu nav ne zināšanu, ne finansiālo iespēju, ne arī motivācijas veikt pašam vai pasūtīt ģeoloģisko izpēti lielā dziļumā. Valsts līmenī zemes dzīļu izmantošanu šobrīd var plānot, galvenokārt, attiecībā uz valsts un pašvaldību zemi, tas ir, aptuveni 33,3% valsts teritorijas (neskaitot šelfa un ekonomiskās zonas platības). Rezultātā ir problemātiski no valsts puses attīstīt un mērķtiecīgi plānot vai veicināt derīgo izrakteņu izpēti un ieguvi. 7.2. Ekonomiskie instrumenti Latvijā šobrīd netiek iegūtas metālu rūdas un metāli. Attīstot zemes dzīļu izpēti Latvijā un, uzsākot attiecīgas aktivitātes, iespējams piesaistīt ievērojamas investīcijas un izpētes darbiem var tikt izveidotas jaunas darbavietas, kas sākuma stadijā ietekmēs saistītās transporta nozari un apkalpojošās nozares, radot jaunas darbavietas. Papildus būtisks ieguvums no šādu izpētes darbu īstenošanas, ir zināšanu pārnese no pasaules vadošajām valstīm ieguves rūpniecības jomā. Pozitīvu izpētes rezultātu gadījumā attīstīsies saistītās nozares - transports un loģistika, mašīnbūve un metālapstrāde, produktu ražošana, kā arī ievērojami pieaugs Latvijas eksporta apjomi, vienlaikus nodrošinot ar vietējiem resursiem esošos uzņēmumus un attīstot jaunus ar konkrēto iegūto resursu tālāku apstrādi un izmantošanu saistītos uzņēmumus. Konkrētus aprēķinus par šo jomu pašlaik izdarīt nav iespējams, jo nav pietiekami apzināti zemes dzīlēs potenciāli esošo rūdu un dimantu apjomi. Nepieciešams izvērtēt un aktualizēt dabas resursu nodokļa likmju efektivitāti, ka arī, ņemot vērā starptautisko praksi, noteikt nodokļa likmes resursiem, kam tās vēl nav noteiktas - mazizplatītiem un problemātiskiem resursiem, t.sk. metālu rūdām. Šobrīd Latvijā nav pieredzes arī ieguvumu un labumu pārdalei (royalty) zemes īpašniekiem par iespējām iegūt to zemes dzīlēs piederošos derīgos izrakteņus. Šādas kompleksas (meklēšana, izpēte un iegūšana) atbalsta sistēmas trūkums, neveicina īpašnieku interesi atbalstīt meklēšanas un izpētes procesu, savukārt minerālu resursu ieguves ekonomisko efektivitāti nevar aprēķināt, ja nav noteiktas (normatīvi apstiprinātas) visas iespējamās izmaksu pozīcijas. Atbilstoši Vides politikas pamatnostādnēs 2014.-2020.gadam noteiktajam, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija risinās šajā sadaļā minētos jautājumus. 8. Tiesiskā regulējuma pilnveidošanas juridiskie aspekti Ievērojot, ka nepieciešams reformēt zemes dzīļu tiesisko regulējumu ir svarīgi noskaidrot kā šāda reforma varētu ietekmēt zemes īpašnieku īpašuma tiesību apjomu. Atkarībā no izvēlētā risinājuma reforma būtiski ietekmēs zemes gabalu īpašnieku īpašuma tiesību apjomu, tādēļ nepieciešams izvērtēt īpašuma tiesību aprobežojumus. Personas tiesības uz īpašumu aizsargā Latvijas Republikas Satversmes 105. pants. Minētā norma vienlaikus nodrošina īpašuma kā tiesību institūta pastāvēšanu un īpašuma kā personai piemītošu subjektīvu tiesību pastāvēšanu.52 Šādā kontekstā Civillikums definē, kas ir īpašuma priekšmets (929.pants - īpašuma priekšmets ir tas, kas nav izņemts no vispārējās apgrozības; 1042.pants - zeme kā īpašums ietver sevī arī zemes dzīles zem tās un derīgos izrakteņus tajās), kā arī nosaka personai piemītošo subjektīvo tiesību saturu (927.pants - īpašums kā pilnīgas varas tiesība pār lietu; 1043.pants - zemes īpašnieka tiesības rīkoties ar zemi un zemes dzīlēm pēc sava ieskata). Zemes īpašuma vertikālās robežas Civillikuma izpratnē nav ierobežotas. Civillikums derīgos izrakteņus kvalificē kā zemes gabala (zemes dzīļu) sastāvdaļu, un līdz to atdalīšanai no zemes dzīlēm derīgie izrakteņi netiek uzskatīti par patstāvīgu īpašuma priekšmetu. Tāpat par atsevišķu īpašuma tiesību priekšmetu nav uzskatāmas pazemes ģeoloģiskās struktūras, kuru specifiskās īpašības var tikt izmantotas saimnieciskiem nolūkiem.53 Doktrīnā tiek norādīts, ka zemes gabala vertikālā robeža zemes dzīlēs sniedzas tiktāl, ciktāl pastāv īpašnieka "pamatota un aizsargājama interese".54 Intereses kritērijs esot vērtējams katrā atsevišķā gadījumā, par pamatu ņemot zemes gabala dabīgās īpašības un izmantošanas mērķi (iespējas).55 Latvijas Republikas Satversmes 105.panta pirmais teikums paredz, ka ir nepieļaujama īpašuma izmantošana pretēji sabiedrības interesēm, savukārt otrais teikums noteic, ka īpašuma tiesības ierobežojamas tikai un vienīgi uz likuma pamata. Latvijas Republikas Satversmes 105.panta komentāros izdarīts secinājums, ka minētais Latvijas Republikas Satversmes pants aizliedz īpašniekam izmantot savu īpašumu prettiesiski, t.i., pretēji likumam.56 Atbilstoši šādai interpretācijai, īpašums tiek izmantots pretēji sabiedrības interesēm tikai tad, ja īpašnieks pārkāpj likumu jeb dara to, kas ir aizliegts.57 Taču šāda interpretācija nepamatoti sašaurina Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā ietvertā aizlieguma saturu. Hipotētiski ir iespējamas situācijas, kad īpašnieka darbība (vai bezdarbība) nav ar likumu aizliegta, taču ir pretēja skaidri saskatāmām sabiedrības interesēm. Piemēram, likuma kontekstā par šādu darbību (vai bezdarbību) varētu būt runa gadījumos, kad zemes īpašnieks nepamatoti liedz valstij (vai tās pilnvarotai personai) piekļuvi valsts nozīmes zemes dzīļu nogabalam. Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam ar likumu iespējams noteikt īpašuma tiesību ierobežošanu. Šāda tiesību ierobežošana attaisnojama ar Latvijas Republikas Satversmes 116.pantā noteiktā leģitīmā mērķa sasniegšanu.58 Piemēram, saskaņā ar likuma "Par zemes dzīlēm" noteikumiem un nosacījumiem zemes dzīļu izmantošana iespējama tikai uz atļaujas pamata, jo saskaņā ar šī likuma 6.panta pirmo daļu zemes dzīles izmantojamas ne vien zemes īpašnieka, bet arī sabiedrības interesēs. Līdzīgi arī Enerģētikas likuma 20.pantā noteikts, ka valsts īpašumā saglabājamas pazemes dabasgāzes krātuvju pazemes daļas.59 Tātad Civillikums tā pašreizējā redakcijā jau ierobežo zemes īpašniekam Civillikuma 1042. un 1043.pantā piešķirtās tiesības. Šāds ierobežojums ir noteikts ar ārēju normatīvo aktu, tādēļ zemes īpašniekiem nav tiesiska pamata pret to iebilst. Pat ar likumu noteikts īpašumtiesību ierobežojums var būt Latvijas Republikas Satversmei neatbilstošs. Lai pārliecinātos, ka tā nav, ir jāvērtē attiecīgā ierobežojuma samērīgums jeb piemērotība leģitīmā mērķa sasniegšanai. Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes tiesas judikatūrai samērīgums nosakāms, secīgi pārbaudot trīs kritērijus60: 1) jānoskaidro, vai ierobežojošais līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai (sabiedrības vajadzību nodrošināšanai); 2) jāizvērtē, vai šo mērķi nevar sasniegt citādi, t.i., izmantojot saudzējošākus ierobežojumus; un 3) jāpārliecinās, ka labums, ko sabiedrība iegūs no tiesību uz īpašumu ierobežošanas, būs lielāks par attiecīgai privātpersonai nodarīto zaudējumu. "Sabiedrības vajadzības" tiek tulkotas kā sabiedrības kopējās intereses. Viens no avotiem, kas definē sabiedrības vajadzības, ir Latvijas Republikas Satversmes