92. Article — uzliek valstij pozitīvu pienākumu, saskaņā ar kuru

tai ne vien jāizveido un jāsaglabā institucionālās infrastruktūras, kas nepieciešamas taisnīgas tiesas realizēšanai, bet arī jāpieņem un jāievieš tiesību normas, kas garantē, ka pati procedūra ir taisnīga un objektīva. Kopsakarā ar Satversmes 90. pantu šis pienākums nozīmē likumdevēja pienākumu tiesību normās nepārprotami paredzēt tādu procedūru, kas indivīdam radītu skaidru un drošu pārliecību par iespējām aizstāvēt savas pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2013. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-23-01 14.4. punktu). Tādējādi Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta. Tātad šai Satversmes normai ir gan materiāls, gan procesuāls raksturs. Tas nozīmē, ka ikvienam ir tiesības ne tikai uz taisnīgu tiesas procesu, bet arī uz pieeju tiesai (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2005. gada 17. oktobra sprieduma lietā Nr. 2005-07-01 6. punktu). Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu var ierobežot, tomēr tās nav absolūtas. Šīs tiesības var tikt ierobežotas tiktāl, ciktāl tās netiek atņemtas pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.1. punktu un 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 12. punktu). Līdz ar to tiesības uz taisnīgu tiesu var ierobežot. 28. Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piekto daļu un 13. panta trešo daļu, ciktāl šīs normas attiecībā uz lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu noteic, ka ģenerālprokurora lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Ja likuma 11. panta piektajā daļā nebūtu ietverti vārdi "kura lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams", tad ģenerālprokurora lēmumu persona varētu pārsūdzēt tiesā saskaņā ar spēkā esošo vispārējo procesuālo regulējumu, iepretim kuram likumā "Par valsts noslēpumu" ietvertais regulējums uzskatāms par speciālo regulējumu. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 92. pants negarantē personai tiesības jebkuru tai svarīgu jautājumu izlemt tiesā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 8. punktu). Tomēr valstij ir jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas. Personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana ir svarīgākais līdzeklis šā mērķa sasniegšanai, jo tieši no šo tiesību pienācīgas nodrošināšanas ir atkarīga arī citu personas pamattiesību aizsardzība (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01 9. punktu). Lietā nav strīda par to, ka pieeja valsts noslēpumam neietilpst jebkura cilvēka tiesībās un valstij ir plaša rīcības brīvība, izvēloties pasākumus valsts noslēpuma aizsardzībai. Tomēr tas nenozīmē, ka valsts noslēpuma aizsardzības procesā netiktu ierobežotas tādas personu subjektīvās tiesības un likumiskās intereses, kuras noteiktas Satversmes 92. pantā. Tāpēc Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētās normas - likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektā daļa un 13. panta trešā daļa - attiecas uz tādām Pieteikuma iesniedzēja tiesībām vai likumiskajām interesēm, kas ietilpst Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā. 29. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka no šā Satversmes panta izriet valsts pienākums ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu). 29.1. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 92. panta pirmais teikums visupirms interpretējams kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu. Konvencijas 6. panta pirmā daļa nosaka: "Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu [..] pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, ar likumu noteiktā tiesā." ECT ir atzinusi, ka tiesības uz pieeju tiesai kā viens no tiesību uz taisnīgu tiesu elementiem nozīmē personas iespēju uzsākt procesu savu civilo tiesību un pienākumu aizstāvībai institūcijā, kas uzskatāma par "tiesu" Konvencijas izpratnē (sk. ECT 1975. gada 21. februāra sprieduma lietā "Golder v. the United Kingdom", iesniegums Nr. 4451/70, 36. punktu). Tomēr Konvencijas 6. panta pirmajā daļā noteiktās tiesības uz pieeju tiesai nenozīmē to, ka personai vajadzētu būt nodrošinātai iespējai vērsties tiesā par jebkuru jautājumu. Proti, šajā normā lietotais jēdziens "civilo tiesību un pienākumu noteikšana" padara to piemērojamu tikai tajās lietās, kuru iznākums ir izšķirošs attiecībā uz personas civilajām tiesībām un pienākumiem (sk. ECT 1971. gada 16. jūlija sprieduma lietā "Ringeisen v. Austria", iesniegums Nr. 2614/65, 94. punktu). ECT arī atzinusi, ka personas tiesības uz pieeju tiesai lietās par nodarbinātību valsts dienestā var tikt ierobežotas, ievērojot starp valsti un ierēdni pastāvošās īpašās attiecības, ko raksturo lojalitātes un diskrētuma pienākums (sk. ECT 2014. gada 18. novembra lēmuma "Spūlis un Vaškevičs pret Latviju", pieteikumi Nr. 2631/10 un 12253/10, 41. un 42. punktu). Tomēr tad, ja tiek skartas personas civilās tiesības, valstij ir pienākums pierādīt, ka pastāv "objektīvi iemesli valsts interesēs" liegt personai pieeju tiesai (sk. ECT Lielās palātas 2007. gada 19. aprīļa sprieduma lietā "Vilho Eskelinen and others v. Finland", iesniegums Nr. 63235/00, 62. punktu). 29.2. Konvencijas 53. pants nosaka: "Nekas šajā Konvencijā nav iztulkojams kā ierobežojums vai atkāpšanās no jebkurām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, kas ir atzītas saskaņā ar jebkuras Augstās Līgumslēdzējas Puses likumiem vai jebkuru citu līgumu." Tātad, ja no Konvencijas normām un to interpretācijas ECT praksē izriet, ka noteiktas Konvencijā nostiprinātas cilvēktiesības aptver konkrēto situāciju, tad tā parasti ietilpst arī Satversmē nostiprināto attiecīgo pamattiesību tvērumā. Savukārt tad, ja Konvencijā nostiprinātās cilvēktiesības konkrēto situāciju neaptver, tas vēl nenozīmē, ka šī situācija neietilptu attiecīgo Satversmē nostiprināto pamattiesību tvērumā. Šādā gadījumā Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai nepastāv apstākļi, kas norāda uz to, ka Satversmē ir paredzēts augstāks pamattiesību aizsardzības līmenis (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu un 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 12.1. punktu). Tādējādi Konvencija paredz cilvēka tiesību un pamatbrīvību minimālo standartu, taču valsts var garantēt plašāku šo tiesību tvērumu un augstāku aizsardzības standartu savos likumos, visupirms - valsts konstitūcijā. Satversmes tiesai, interpretējot Satversmes normas, ir jāņem vērā Konvencija un ECT judikatūra, tomēr tas neliedz Satversmes tiesai nonākt pie secinājuma, ka Satversme paredz augstāku pamattiesību aizsardzības līmeni nekā Konvencija. 30. Satversmes tiesa jau secināja, ka speciālās atļaujas anulēšanas rezultātā tiek ierobežotas Satversmes 106. panta pirmajā teikumā personai noteiktās pamattiesības brīvi izvēlēties un saglabāt darbavietu (sk. šā sprieduma 20.2. punktu). Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 2009. gada 24. martā secinājis, ka ģenerālprokurora lēmumam par speciālās atļaujas anulēšanu nav visu administratīvā akta pazīmju, tomēr tā ietekme uz personas tiesībām, tostarp uz tiesībām saglabāt amatu, pēc būtības var būt izšķiroša. Tāpēc, ņemot vērā vispārējo regulējumu, kas noteic kārtību administratīvo aktu pārsūdzēšanai tiesā, šādi lēmumi būtu kontrolējami tiesā administratīvā procesa kārtībā. Tomēr speciālās tiesību normas, proti, likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektā daļa un 13. panta trešā daļa, šādu kārtību neparedz (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 24. marta lēmuma lietā Nr. A7027708/18 SKA - 278/2009 10. punktu). Savukārt ECT konstatējusi, ka speciālās atļaujas anulēšana izšķiroši ietekmēja iesniedzēja personisko situāciju - bez nepieciešamās pielaides viņš nevarēja turpināt darbu, kuru bija veicis septiņus gadus, - un radīja viņam nenoliedzamas finansiālās sekas. Saistība starp lēmumu nepiešķirt iesniedzējam pielaidi valsts noslēpumam un viņa ienākumu zaudēšanu nebija maznozīmīga vai pastarpināta (sk., piemēram, ECT 2014. gada 29. aprīļa sprieduma lietā "Ternovskis pret Latviju", pieteikums Nr. 33637/02, 44. punktu). Personai, kura speciālās atļaujas anulēšanas dēļ pārcelta citā darbā vai ar kuru izbeigtas darba (dienesta) attiecības, ir tiesības vērsties tiesā sakarā ar šo darba tiesisko attiecību jautājumu. Taču, tiesai izskatot strīdu, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, tās kompetencē neietilpst jautājums, vai speciālā atļauja personai anulēta likumīgi un līdz ar to personas pārcelšana citā amatā vai atlaišana no darba (dienesta) bijusi pamatota. Arī ECT spriedumā lietā "Ternovskis pret Latviju" atzinusi, ka tiesneši, kas izskatīja iesniedzēja pieteikumu par strīdu saistībā ar darba tiesiskajām attiecībām, nevarēja iepazīties ar būtiskiem pierādījumiem, piemēram, pārbaudes lietas materiāliem par iesniedzēja pielaidi valsts noslēpumam, un faktiski tikai atbildētājam konkrētajā lietā bija pieejami visi attiecīgie dokumenti (sk. ECT 2014. gada 29. aprīļa sprieduma lietā "Ternovskis pret Latviju", pieteikums Nr. 33637/02, 71. punktu). Satversmes tiesa secina, ka speciālās atļaujas anulēšanas gadījumā personas pamattiesību un likumisko interešu ierobežojums izpaužas tieši sekās, kādas attiecīgais lēmums atstāj uz darba tiesiskajām attiecībām. Šīs sekas, pretēji Saeimas viedoklim, ir jāņem vērā, vērtējot to, vai apstrīdētās normas ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē. Tādējādi tiesiskajā realitātē speciālās atļaujas anulēšana var ierobežot personas pamattiesības. Pēc Satversmes tiesas ieskata, personai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteikto pamattiesību ierobežojuma gadījumā ir jābūt iespējai aizstāvēt savas tiesības Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošā veidā. Līdz ar to apstrīdētajās normās - likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektajā daļā un 13. panta trešajā daļā - ietvertais regulējums attiecībā uz kārtību, kādā pārsūdzami lēmumi par speciālās atļaujas anulēšanu, ir vērtējams Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā saistībā ar Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteikto pamattiesību ierobežojumu. 31. Satversmes tiesai jāizvērtē, vai apstrīdētajās normās ietvertā kārtība, kādā pārsūdzami lēmumi par speciālo atļauju anulēšanu, nodrošina personai tiesības uz taisnīgu tiesu. Visupirms ir jāizvērtē, vai personai ir nodrošināta pieeja "tiesai" šā vārda institucionālajā nozīmē. 31.1. Spriedumā lietā Nr. 2002-20-0103 Satversmes tiesa secināja, ka šajā lietā izvērtētā norma - likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektā daļa - ierobežo Satversmes 92. pantā noteiktās pamattiesības, jo SAB direktoru un ģenerālprokuroru nevar uzskatīt par tādu institūciju, kas atbilstu apzīmējumam "tiesa", proti, par neatkarīgu tiesu varas institūciju, kas izskata lietu (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 5. punktu). Arī no ECT judikatūras izriet, ka ģenerālprokuroru, kurš pieņem galīgo lēmumu attiecībā uz speciālās atļaujas anulēšanu, nevar uzskatīt par "tiesu" pat visplašākajā šā vārda nozīmē (sk. ECT 2014. gada 29. aprīļa sprieduma lietā "Ternovskis pret Latviju", pieteikums Nr. 33637/02, 72. un 73. punktu). 31.2. Tomēr Satversmes 92. panta pirmais teikums neprasa, lai persona visu savu aizskarto tiesību un likumisko interešu aizstāvībai varētu vērsties tikai Satversmes 82. pantā minētajās tiesu varas institūcijās. Pamatojoties uz ECT praksi saistībā ar Konvencijas 13. pantu, var secināt, ka efektīvs tiesību aizsardzības nodrošinājums ir atkarīgs ne tikai no iespējas vērsties tiesā, bet gan no visa kopējā uzraudzības mehānisma un tā darbības (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. maija sprieduma lietā Nr. 2010-55-0106 20.1. punktu). 31.2.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ģenerālprokurors, izskatot personas sūdzību par SAB direktora lēmumu, nevar būt pilnīgi neatkarīgs un objektīvs. Saeima un pieaicinātās personas - Tieslietu ministrija, Iekšlietu ministrija, Ģenerālprokuratūra, SAB - tam nepiekrīt (sk. lietas materiālu 1. sēj. 8., 9., 80., 123., 124.,135. un 142. lp.; 2. sēj. 3. lp.). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka prokuratūru noteiktās jomās Latvijā var uzskatīt par efektīvu un pieejamu tiesību aizsardzības līdzekli, jo prokurora statuss un loma likumības uzraudzībā nodrošina sūdzību neatkarīgu un objektīvu izskatīšanu atbilstoši Konvencijas 13. pantam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-06-01 19. punktu). 31.2.2. No Satversmes 1. pantā ietvertā demokrātiskas republikas jēdziena izrietošais varas dalīšanas princips nodrošina demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatvērtību īstenošanu un aizsardzību. Šis princips nav jāuztver dogmatiski un formāli, bet jāsamēro ar tā mērķi novērst varas centralizāciju vienas institūcijas vai amatpersonas rokās. Tādējādi šis princips garantē institūciju savstarpēju kontroli un līdzsvaru, lai novērstu varas uzurpācijas tendences un sekmētu varas mērenību [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra sprieduma lietā Nr. 03-05 (99) 1. punktu un 2013. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-06-01 11. punktu]. Satversmes tiesa ir secinājusi: "Prokuratūras statuss un vieta valsts konstitucionālajā sistēmā jānosaka atbilstoši valsts varas dalīšanas principam. Nav iespējams analizēt valsts varas īstenošanas kārtību, kādas valsts varas institūcijas statusu vai kompetenci, apejot jautājumu par varas dalīšanu" (Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 6. punkts). Satversmes tiesa ir secinājusi: tiesas objektīvā neitralitāte nozīmē, ka jābūt izslēgtām jebkādām pamatotām lietas dalībnieku vai sabiedrības šaubām par tiesas objektivitāti. Turklāt nozīme var būt pat šķietamībai un ir nepieciešams novērst pat šķietamu neobjektivitāti. Minētās atziņas par tiesas neitralitāti vienlīdz ir attiecināmas arī uz prokuratūru kā tiesu varas institūciju (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 13.2. un 14.2.3. punktu un 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 16.1. punktu). 31.2.3. Satversmes tiesa secina, ka valsts noslēpuma aizsardzības jomā ģenerālprokurors, pirmkārt, ir lēmumu pieņēmējs. Piemēram, saskaņā ar Operatīvās darbības likuma 3. panta otro daļu un 8. panta otro daļu ģenerālprokurors akceptē valsts institūciju, kurām ir ar likumu noteiktas tiesības veikt operatīvo darbību, izdotos iekšējos normatīvos aktus par šīs darbības organizāciju, metodēm, taktiku, līdzekļiem un uzskaiti. Otrkārt, saskaņā ar Valsts drošības iestāžu likuma 26. panta pirmo daļu ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori veic uzraudzību pār valsts drošības iestāžu operatīvās darbības, izlūkošanas un pretizlūkošanas procesiem un valsts noslēpuma aizsardzības sistēmu. Treškārt, saskaņā ar apstrīdētajām normām ģenerālprokurors noteiktos gadījumos pieņem galīgo lēmumu attiecībā uz speciālajām atļaujām. Tādējādi šajā jomā ģenerālprokuroram ir plašas un daudzveidīgas pilnvaras. Tā kā lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu ierobežo personas pamattiesības, būtu jānovērš visi ar lēmuma pamatotību saistītie riski un jebkuras šaubas par galīgā lēmuma pieņēmēja neatkarību un objektivitāti. Satversmes tiesa secina: lai gan ģenerālprokurors ir tiesu sistēmai piederīga amatpersona, tomēr valsts noslēpuma aizsardzības jomā to nevar uzskatīt par tādu institūciju, kas atbilstu apzīmējumam "tiesa". Līdz ar to apstrīdētajās normās - likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektajā daļā un 13. panta trešajā daļā - noteiktajā lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu pārsūdzības procesā personai nav pieejama "tiesa" šā vārda institucionālajā nozīmē. 32. Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai apstrīdētajās normās noteiktajā lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu pārsūdzības procesā personai tiek efektīvi nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas procesuālās tiesības. Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības. Tajā ietilpst, piemēram, pušu līdztiesības un sacīkstes princips, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz motivētu spriedumu, tiesības uz pārsūdzību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3. punktu). Lai gan izskatāmās lietas ietvaros tiek vērtēts regulējums, saskaņā ar kuru ģenerālprokurora lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams, jāņem vērā tas, kādā veidā tiek nodrošinātas personas procesuālās tiesības visā speciālās atļaujas anulēšanas procesā. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto tiesību piemērošanas robežas var tikt sašaurinātas lietās, kas attiecas uz valsts drošību, tomēr arī šādās lietās ir jāpastāv noteiktām tiesību aizsardzības garantijām (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 10. punktu). Tiesiskas valsts princips prasa, lai lietas tiktu izskatītas tādā kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 6. punktu). Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2002-20-0103 jau atzina, ka personas procesuālās tiesības speciālo atļauju izsniegšanas procesā var ierobežot, bet vienlaikus norādīja, ka likumā nav noteikta kārtība, kādā tiek pieņemts lēmums attiecībā uz speciālo atļauju, tostarp nav noteiktas arī procesuālās garantijas pārbaudāmajai personai (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 3. un 5. punktu). Pēc Satversmes tiesas ieskata, svarīga ir ECT spriedumā lietā "Ternovskis pret Latviju" ietvertā norāde uz lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu pārsūdzības kārtību. Lai gan ECT šajā lietā tieši nevērtēja šo procedūru, tā secināja, ka process, kurā ģenerālprokurors pieņēma lēmumu attiecībā uz iesniedzēja speciālo atļauju, nebija atbilstošs sacīkstes un vienlīdzības principiem. Tāpat ECT secināja, ka iesniedzējam nebija iespējas atbildēt uz pierādījumiem, kas liecināja pret viņu, un tādējādi viņš bija nevienlīdzīgā stāvoklī salīdzinājumā ar otru pusi (sk. ECT 2014. gada 29. aprīļa sprieduma lietā "Ternovskis pret Latviju", pieteikums Nr. 33637/02, 72. punktu). Satversmes tiesa secina, ka, ievērojot valsts drošības intereses, speciālās atļaujas anulēšanas procesā personai procesuālās tiesības var tikt nodrošinātas ierobežotā veidā, tomēr neatņemot tās pēc būtības. Satversmes tiesa uzskata, ka šā procesa kontekstā ir svarīgi izvērtēt vairākus personas procesuālo tiesību nodrošināšanas aspektus. 33. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka taisnīgas tiesas jēdziens citstarp aptver līdzvērtīgu iespēju principu. Tas prasa, lai visām procesā iesaistītajām pusēm būtu līdzvērtīga iespēja izklāstīt lietas apstākļus, un liedz kādai no pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 7. punktu). No vienas puses, iesaistot personu procesā, tiek cerēts uz pieņemtā lēmuma faktisko un tiesisko pareizību, bet, no otras puses, tiesībās uz taisnīgu procesu rod izpausmi cilvēka cieņa (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 11. punktu). Arī spriedumā lietā Nr. 2002-20-0103 Satversmes tiesa atzina, ka taisnīguma princips ietver prasības, kas nepieciešamas taisnīgai lietu izskatīšanas procedūrai, un viena no šādām prasībām ir personas uzklausīšana. Tas nozīmē, ka abām procesa pusēm ir tiesības izklāstīt savu viedokli attiecīgajā jautājumā (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 5. punktu). 33.1. Tiesiskā valstī tiesībām tikt uzklausītam citstarp ir būtiska nozīme tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanā, proti, pilnvērtīgā tiesību aizstāvībā un iesaistīto pušu interešu līdzsvarošanā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-01-01 11.3. punktu). Tiesības tikt uzklausītam tiek īstenotas vairākos veidos, piemēram, kā tiesības saņemt pilnīgu informāciju par pretējās puses izteikto viedokli, savāktajiem pierādījumiem un faktiem, kā arī tiesības sagaidīt, ka tiesas nolēmums, ievērojot pušu izteikto viedokli, tiks argumentēts. Turklāt tiesības tikt uzklausītam ietver arī personas tiesības izteikties par faktiem un tiesību jautājumiem. Šo tiesību īstenošana jānodrošina vismaz rakstveidā (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6.1. punktu). Tiesības tikt uzklausītam nozīmē ne tikai formālu iespēju izteikties. Tās saistāmas ar pienākumu izteiktos iebildumus izvērtēt un iespēju robežās ņemt vērā vai arī noraidīt ar pienācīgu pamatojumu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-01-01 11.3. punktu). Arī ECT atzinusi, ka Konvencijas mērķis ir garantēt nevis teorētiskas vai iluzoras, bet gan praktiskas un efektīvas tiesības, tāpēc tiesības tikt uzklausītam ir uzskatāmas par efektīvām tikai tādā gadījumā, ja persona tiek faktiski "uzklausīta", proti, tās apsvērumi tiek pienācīgi izvērtēti (sk. ECT 2014. gada 29. aprīļa sprieduma lietā "Ternovskis pret Latviju", pieteikums Nr. 33637/02, 66. punktu). Šīs ir vienas no procesuālajām tiesībām, kurām, lai gan ierobežotā veidā, tomēr jābūt personai nodrošinātām arī speciālās atļaujas anulēšanas procesā. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka pārbaudāmajai personai iespēju robežās nodrošināmas tiesības izteikt savu viedokli un tikt uzklausītai, pirms tiek pieņemts lēmums par pielaidi valsts noslēpumam (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 5. punktu). 33.2. Neviens publiski pieejams normatīvais akts neregulē kārtību, kādā uzklausāmas personas, kurām speciālā atļauja tiek anulēta. Pieaicinātās personas - SAB, Drošības policija - norāda, ka speciālās atļaujas anulēšanas gadījumā pārrunas notiek saskaņā ar Noteikumu Nr. 21 11.1 punktu, kas noteic, ka valsts drošības iestāde pārbaudes ietvaros veic pārrunas ar personām, kuras pretendē uz pirmās kategorijas speciālo atļauju. Savukārt citos gadījumos pārrunas var tikt veiktas, ja ir jāprecizē atbildes uz aptaujas lapā minētajiem jautājumiem vai jāizvērtē pārbaudes laikā atklāta svarīga informācija (sk. lietas materiālu 136., 137. un 147. lp.). Tāpat Drošības policija norāda, ka pirms speciālās atļaujas anulēšanas tiekot rīkotas pārrunas, kuru laikā personu informējot par anulēšanas iemesliem un noskaidrotajiem faktiem tādā apjomā, lai netiktu izpausts valsts noslēpums un netiktu apdraudētas pretizlūkošanas intereses. Savukārt SAB direktors tiesas sēdē paskaidroja, ka saskaņā ar ģenerālprokurora norādījumiem lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu pieņemšanas procesā persona vienmēr tiek uzaicināta uz pārrunām valsts drošības iestādē (sk. lietas materiālu 1. sēj. 148. lp.; 4. sēj. 59. un 60. lp.). Ģenerālprokuratūra savā rakstveida viedoklī un ģenerālprokurors tiesas sēdē sniedza atšķirīgus viedokļus par uzklausīšanas pienākuma īstenošanu. Rakstveida viedoklī minēts, ka kopš sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 pieņemšanas, izņemot dažus gadījumus, personas vienmēr, kad tiek vērtēts SAB direktora lēmums, tiek uzaicinātas sniegt paskaidrojumus. Savukārt ģenerālprokurors tiesas sēdē norādīja, ka persona tiek uzaicināta uz pārrunām vienīgi tad, ja tā savā sūdzībā ir nepārprotami izteikusi šādu lūgumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 124. lp.; 4. sēj. 42. un 43. lp.). Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka viņš aicināts uz pārrunām Drošības policijā un pie SAB direktora, taču ne pie ģenerālprokurora, lai gan savā sūdzībā esot to netieši lūdzis (sk. lietas materiālu 1. sēj. 3., 4. un 46. lp.; 4. sēj. 43. lp.). 33.3. Personas tiesības tikt uzklausītai ir saistītas ar tiesībām tikt informētai par apstākļiem, kas ir lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu pamatā. Spriedumā lietā Nr. 2002-20-0103 Satversmes tiesa secināja: pieļaujot, ka pārbaudāmā persona iepazīstas ar pārbaudes materiāliem pilnībā, var tikt nodarīts būtisks kaitējums valsts drošības interesēm, piemēram, operatīvo darbinieku konfidencialitātei. Šādā gadījumā valsts interesēm kopumā nodarītais kaitējums būtu daudz lielāks nekā atsevišķu personu tiesību ierobežojums (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 5. punktu). Spriedumā izskatāmajā lietā Satversmes tiesa jau atsaucās uz ECT judikatūru, saskaņā ar kuru personai iegūt informāciju par sevi, kura ir valsts drošības iestāžu rīcībā, var tikt liegts, lai aizsargātu šīs informācijas konfidencialitāti vai citu personu tiesības, tomēr personai ir jābūt iespējai sakarā ar šādu atteikumu vērsties neatkarīgā iestādē (sk. šā sprieduma 18.1. punktu). Saeima atbildes rakstā norāda, ka pārbaudes lietā ietvertās informācijas satura vai īpaši aizsargājamo avotu atklāšana var apdraudēt valsts drošību. Šādi riski neesot iepriekš paredzami un katrā konkrētā gadījumā varot būt atšķirīgi, tādēļ tie jānosaka individuāli. Šādā gadījumā īpaša nozīme esot apstrīdēto normu piemērotāja veiktajam izvērtējumam, jo tieši valsts drošības iestāžu un ģenerālprokurora rīcībā esot visi attiecīgās personas pārbaudes lietas materiāli. Pēc Saeimas ieskata, valsts drošības iestāžu pienākums atklāt personai informāciju, kuras izpaušana neapdraud valsts drošību, izriet ne tikai no sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103, bet arī no tiesību sistēmas - Satversmes, Informācijas atklātības likuma, Administratīvā procesa likuma utt. - kopumā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 81.-83. lp.). Savukārt pieaicinātās personas - Ģenerālprokuratūra, valsts drošības iestādes - norāda, ka lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu parasti ir apjomīgs un motivēts, taču persona saņem vienīgi paziņojumu par šo lēmumu, kurā norādīts lēmuma pieņemšanas normatīvais pamats, bet ne faktiskie apstākļi, kas bijuši par pamatu lēmuma pieņemšanai. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 887 2.10.6. apakšpunktu šī informācija tiekot klasificēta kā konfidenciāla. SAB direktors tiesas sēdē norādīja, ka personai tiek atklāta tikai tāda informācija, kas neapdraud "avotus, slepeno sadarbību un metodiku". Tomēr minētās pieaicinātās personas apgalvo, ka persona gandrīz vienmēr uzzinot, kāda iemesla dēļ tai speciālā atļauja tiek anulēta, jo to varot izsecināt no pārrunu laikā uzdotajiem jautājumiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 124. lp.; 4. sēj. 49., 54., 70. un 144. lp.). Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka pārrunu laikā Drošības policijā esot informēts par to, ka viņam izsniegtā speciālā atļauja tiks anulēta, bet anulēšanas iemesli viņam neesot paskaidroti. Savukārt pēc tam Pieteikuma iesniedzējs aicināts uz pārrunām pie SAB direktora, kuram pārsūdzējis Drošības policijas lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu, taču speciālās atļaujas anulēšanas pamatojumu tā arī neesot uzzinājis (sk. lietas materiālu 1. sēj. 3. un 4. lp.). Pieteikuma iesniedzējs, tāpat kā Tiesībsargs, vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka dažkārt atklājamās informācijas apjoms nav pietiekams, lai persona varētu saprast, kāda iemesla dēļ tai speciālā atļauja anulēta (sk. lietas materiālu 1. sēj. 10. lp.; 2. sēj. 17. lp.; 3. sēj. 62. un 66. lp.; 4. sēj. 81. lp.). Visbiežāk šāda neskaidrība rodoties gadījumos, kad speciālā atļauja anulēta, pamatojoties uz likuma "Par valsts noslēpumu" 9. panta trešās daļas 6. punktu. Satversmes tiesa secina, ka ierobežojumi personas tiesībām tikt informētai ietekmē personas iespējas pārrunu gaitā izteikt savu viedokli par lietas apstākļiem. Turklāt, arī iesniedzot sūdzību par lēmumu anulēt speciālo atļauju, personai var nebūt pieejama nepieciešamā informācija par to, kādas valsts drošības iestāžu šaubas tai jāatspēko, lai īstenotu savas tiesības tikt uzklausītai. 33.4. Satversmes tiesa secina: ja valsts drošības iestāžu rīcībā ir fakti, kas ļauj apšaubīt personas piemērotību pieejai valsts noslēpumam, tad primāra ir valsts drošības interešu apdraudējuma novēršana, nevis personas procesuālo tiesību nodrošināšana. Arī Drošības policija norādījusi: ja speciālā atļauja tiktu saglabāta personai, par kuras uzticamību vai spēju saglabāt valsts noslēpumu ir pamatotas šaubas, kas balstītas uz valsts drošības iestādes rīcībā esošo informāciju, tad šī iestāde nepildītu vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem, proti, negarantētu valsts noslēpuma aizsardzību, un neattaisnotu mērķus, kuru dēļ tā ir izveidota un pastāv arī demokrātijas apstākļos (sk. lietas materiālu 1. sēj. 146. lpp.). Savukārt pēc tam, kad lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu jau ir pieņemts un valsts drošības interešu apdraudējums ir novērsts, personas uzklausīšanas un informēšanas ierobežojumiem jābūt pieejamiem un skaidriem tādā izpratnē, kādā Satversmes tiesa izvērtē to, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu (sal.: šā sprieduma 22. punkts). Tādējādi, ciktāl valsts drošības intereses to pieļauj, personas tiesības tikt uzklausītai ir nodrošināmas pirms tam, kad tiek pieņemts lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu. Taču personas uzklausīšana lēmuma pārsūdzības procesā ir imperatīva prasība. Šīm tiesībām jātiek nodrošinātām neatkarīgi no tā, vai persona pati ir vai nav skaidri un nepārprotami izteikusi šādu lūgumu savā sūdzībā. Turklāt normatīvajos aktos ietvertajam regulējumam šajā jautājumā jābūt tādam, lai persona varētu paļauties uz to, ka pārsūdzības procesa ietvaros tiks uzaicināta uz pārrunām un uzklausīta. Līdzīgi apsvērumi attiecināmi arī uz personas informēšanu par apstākļiem, kas ir pamatā lēmumam par speciālās atļaujas anulēšanu. Ciktāl valsts drošības intereses to pieļauj, persona par šiem apstākļiem informējama jau pirms tam, kad tiek pieņemts sākotnējais lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu. Savukārt pēc šā lēmuma pieņemšanas personas tiesības tikt informētai par lēmuma pamatā esošajiem apstākļiem, tāpat kā personas tiesības tikt uzklausītai, ir nodrošināmas tādā apjomā, lai persona varētu īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu. Piemēram, ECT ir secinājusi, ka valsts drošības interešu aizsardzības labad kompetentās valsts iestādes var aizklāt sensitīvo informāciju vai nodrošināt personu ar būtisko faktu kopsavilkumu (sal.: ECT Lielās palātas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā "Janowiec and others v. Russia", pieteikums Nr. 29520/09, 206. punkts). 33.5. Valsts drošības iestāžu darbību valsts noslēpuma aizsardzības jomā regulē vairāki normatīvie akti, tostarp likums "Par valsts noslēpumu", Operatīvās darbības likums, Noteikumi Nr. 21, turklāt vēl arī Ministru kabineta apstiprināta instrukcija, kurai noteikts klasificētas informācijas statuss un kura, kā norāda pieaicinātās personas - Ģenerālprokuratūra, valsts drošības iestādes -, citstarp nosaka personas pārbaudes veikšanas un speciālo atļauju piešķiršanas un anulēšanas kārtību. Drošības policijas pārstāvis tiesas sēdē šo instrukciju nosauca par valsts drošības iestāžu rokasgrāmatu. Ne pārbaudāmā persona, nedz arī plašāka sabiedrība par šo dokumentu nav informēta. Arī Tiesībsargam, sagatavojot atzinumus, un Satversmes tiesai lietas sagatavošanas laikā nav bijis iespējas ar šo instrukciju iepazīties (sk. lietas materiālu 1. sēj. 148. lp.; 4. sēj. 26., 49., 64., 65., 80. lp.). 2016. gada 2. jūnijā valsts sekretāru sanāksmē tika izskatīts Noteikumu Nr. 21 grozījumu projekts, ar ko plānots noteikt gadījumus, kad persona ir jāinformē par apstākļiem, kuru dēļ tai speciālā atļauja tiek anulēta, kā arī termiņus, kādos valsts drošības iestādēm jāveic personas pārbaude. Lai gan valsts drošības iestāžu pārstāvji un citas pieaicinātās personas tiesas sēdē norādīja, ka speciālo atļauju anulēšanas procesā jau šobrīd tiekot nodrošinātas personas procesuālās tiesības, tās uz minētajiem grozījumiem atsaucās kā uz tādiem, kas novērsīšot visas šaubas par attiecīgā procesa tiesiskumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 148. lp.; 4. sēj. 65. un 70. lp.). 33.6. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversme kā vienots dokuments prasa, lai personas pamattiesību ierobežojumi tiktu noteikti demokrātiskā valstī pieņemamā veidā, tas ir, ar likumu vai pamatojoties uz likumu, kas skaidri nosaka pamattiesību ierobežojuma apjomu un robežas. Pamattiesību patvaļīga ierobežošana nav pieļaujama (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu un 2016. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 15.2. punktu). Satversmes tiesa secina, ka speciālo atļauju anulēšanas procesā, atsaucoties uz valsts drošības interesēm, tiek būtiski ierobežotas personas procesuālās tiesības, turklāt daļa no šā procesa nav noregulēta ar tādiem vispārsaistošiem normatīvajiem aktiem, kas būtu publiski pieejami. Proti, persona nevar iepazīties ar regulējumu, kas nosaka tās tiesības un to ierobežojumus, jo daļai šā regulējuma noteikts klasificētas informācijas statuss. Vēl jo vairāk - lietas sagatavošanas gaitā un tiesas sēdes laikā Satversmes tiesa ir pārliecinājusies par to, ka speciālo atļauju anulēšanas un attiecīgo lēmumu pārsūdzības procesā iesaistītajām valsts iestādēm ir katrai sava izpratne par šajā procesā nodrošināmajām personas procesuālajām tiesībām un to apjomu. Ja personas procesuālās tiesības nav nostiprinātas normatīvajos aktos, tad šo tiesību nodrošināšana tiek atstāta tiesību normu piemērotāju ziņā un ir atkarīga no viņu izpratnes par procesuālo taisnīgumu. Tādējādi personai netiek nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās procesuālās tiesības. Līdz ar to apstrīdētajās normās - likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektajā daļā un 13. panta trešajā daļā - noteiktajā lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu pieņemšanas un pārsūdzības procesā personai netiek nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas procesuālās tiesības. 34. Satversmes tiesa jau secināja, ka apstrīdētajās normās noteiktajā lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu pārsūdzības procesā personai tiek liegta pieeja tiesai šā vārda institucionālajā nozīmē un netiek nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas procesuālās tiesības. Tādējādi personai tiesības uz taisnīgu tiesu tiek liegtas pēc būtības. Lai nodrošinātu personas tiesības uz taisnīgu tiesu atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, kā arī novērstu jebkuras šaubas par to, vai lēmumi par speciālo atļauju anulēšanu ir pamatoti, to kontrole būtu jānodod atbilstoši leģitimētai neatkarīgai institūcijai. Līdz ar to likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektā daļa un 13. panta trešā daļa, ciktāl šīs normas attiecībā uz lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu noteic, ka ģenerālprokurora lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. 35. Valsts varas pienākums ir savā darbībā ievērot tiesiskas valsts principus. Visupirms tas nozīmē, ka likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams. Turklāt tiesiskas valsts principi prasa, lai Satversmes tiesa atbilstoši tās kompetencei nodrošinātu tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk tiktu novērsts Satversmei vai citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām neatbilstošs tiesiskais regulējums (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 18.2. punktu). Spriedumā lietā Nr. 2002-20-0103 Satversmes tiesa secināja, ka likumā nav noteikta kārtība, kādā tiek pieņemti lēmumi par speciālajām atļaujām, kā arī nav nostiprinātas pārbaudāmās personas procesuālās tiesības un ka ir iespējams izstrādāt labāk pārdomātu šo lēmumu pārsūdzības mehānismu (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 5. punktu). Satversmes tiesa konstatē, ka Saeima četrpadsmit gadu laikā pēc sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 pieņemšanas speciālo atļauju piešķiršanas un anulēšanas procedūru un attiecīgo lēmumu pārsūdzības kārtību nav grozījusi. Likumā joprojām nav noteiktas procesuālās garantijas pārbaudāmajai personai. Tomēr, ņemot vērā likumdevēja plašo rīcības brīvību valsts noslēpuma aizsardzības jomā, Satversmes tiesa uzskata, ka Saeimai ir pašai jāpārvērtē pastāvošā speciālo atļauju anulēšanas un attiecīgo lēmumu pārsūdzēšanas kārtība un jāizvēlas piemērotākais risinājums, kas reāli un efektīvi nodrošinātu personas procesuālās tiesības, kā arī līdzsvarotu personas intereses un valsts drošības intereses. 36. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Minētā Satversmes tiesas likuma norma Satversmes tiesai piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Lemjot par brīdi, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā ne vien pieteikuma iesniedzēju, bet arī citu personu tiesības un intereses. Turklāt apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu nedrīkst radīt jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 17. punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa ņem vērā to, ka valsts drošības interešu aizsardzības labad nebūtu pieļaujama apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no kāda brīža pagātnē vai no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas. Pieteikuma iesniedzējs nav lūdzis atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām ar atpakaļejošu datumu. Satversmes tiesa secina, ka šajā gadījumā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošās normas vēl kādu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju likumdevējam pieņemt jaunu tiesisko regulējumu - izdarīt attiecīgus grozījumus likumā "Par valsts noslēpumu" un, ja nepieciešams, arī citos normatīvajos aktos. Ievērojot to, ka likumdevējam jaunā tiesiskā regulējuma pieņemšanai nepieciešams saprātīgs laika posms, apstrīdēto normu atcelšanai šajā gadījumā nevar noteikt vispārēju atpakaļvērstu spēku vai atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas (sal.: piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3. punkts un 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 17. punkts). Kamēr Saeima nebūs novērsusi šajā spriedumā minētos apstrīdētajās normās noteiktos pamattiesību ierobežojumus, speciālo atļauju anulēšanas procesā attiecībā uz personas procesuālajām tiesībām piemērojami šā sprieduma secinājumi, tostarp secinājums par personas uzklausīšanu un informēšanu par apstākļiem, kas ir lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu pamatā. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1) izbeigt tiesvedību lietā daļā par likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektās daļas, 13. panta trešās un ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam; 2) atzīt likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piekto daļu un 13. panta trešo daļu, ciktāl šīs normas attiecībā uz lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu noteic, ka ģenerālprokurora lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams, par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošām no 2018. gada 1. jūlija; 3) atzīt likuma "Par valsts noslēpumu" 13. panta ceturtās daļas otro teikumu, ciktāl tas noteic, ka persona pēc galīgā lēmuma pieņemšanas par speciālās atļaujas anulēšanu nekavējoties pārceļama darbā, kas nav saistīts ar valsts noslēpumu, vai ar to izbeidzamas darba (dienesta) attiecības, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam; 4) atzīt likuma "Par valsts noslēpumu" 13. panta ceturtās daļas otrā teikuma vārdus "un turpmāk tai ir liegts saņemt speciālo atļauju" par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošiem no 2018. gada 1. jūlija. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Laviņš