5. Article

Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu, Satversmes tiesai visupirms nepieciešams noskaidrot, kas izskatāmajā lietā uzskatāms par īpašuma tiesību objektu un vai apstrīdētā norma šīs tiesības ierobežo. 5.1. Atbalstu Pasākuma ietvaros saimniecības atdevēji saņem saskaņā ar līgumu par atbalsta piešķiršanu, kas noslēgts, citstarp pamatojoties uz Regulas Nr. 1257/1999 un Noteikumu Nr. 1002 normām. Lauku attīstības plāna 12.3.2. apakšnodaļas sadaļas "Priekšlaicīgā pensionēšanās" "a" apakšpunkts līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim paredzēja, ka gadījumā, ja atbalsta saņēmējs mirst periodā, kurā ir spēkā noslēgtais līgums par priekšlaicīgās pensijas saņemšanu, viņa ikmēneša pensiju par atlikušo periodu turpina izmaksāt personai, kurai saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem ir apstiprinātas mantojuma tiesības. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. panta tvērumā ietilpst tiesības uz normatīvajā aktā noteiktu valsts tiešo atbalstu konkrētas naudas summas veidā, ja ir izpildītas noteiktas normatīvo aktu prasības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 8.-10. punktu). Saimniecības atdevēja tiesības saņemt atbalstu Pasākuma ietvaros atbilstoši līgumiem, kurus viņš noslēdzis ar Lauku atbalsta dienestu, ir īpašuma tiesību objekts. Savukārt līdz apstrīdētās normas pieņemšanai Lauku attīstības plāna 12.3.2. apakšnodaļas sadaļas "Priekšlaicīgā pensionēšanās" "a" apakšpunkts tiešā veidā noteica, ka tiesības saņemt atbalstu Pasākuma ietvaros ir iespējams mantot. Lietas materiālos atrodas arī mantojuma apliecība, kurā kā pieņemtā mantojuma sastāvā ietilpstošs norādīts arī priekšlaicīgās pensijas kapitāls - noteikta naudas summa - Pasākuma ietvaros (sk. lietas materiālu 1. sēj. 17. lpp.). Tāpat no lietas materiāliem izriet, ka saimniecības atdevējam Pasākuma ietvaros piešķirto atbalstu turpināja izmaksāt viņa mantiniekiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 12. un 21. lpp.). Tas nozīmē, ka saimniecības atdevēja mantinieki saskaņā ar nacionālajām tiesību normām faktiski saņēma mantojumā Pasākuma ietvaros piešķirto atbalstu. 5.2. Atbilstoši Lauku attīstības plāna 9.3. apakšnodaļā minētajam Pasākuma juridiskais pamats ir Regulas Nr. 1257/1999 IV sadaļa (10.-12. pants) un Regulas Nr. 817/2004 4. nodaļa (7.-10. pants). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Latvijai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir pienākums pildīt saistības, kas tai izriet no līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Proti, līdz ar šā līguma ratifikāciju Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību sastāvdaļu. Saskaņā ar šo līgumu Latvijai ir saistoši arī Eiropas Savienības institūciju pieņemtie tiesību akti. Eiropas Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk arī - EST) judikatūrā nostiprinātā to interpretācija ir jāņem vērā, piemērojot nacionālos normatīvos aktus, lai novērstu iespējamās pretrunas starp Latvijas un Eiropas Savienības tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2004-01-06 7. punktu un 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 24.2. punktu). Eiropas Komisija, 2004. gada 30. jūnijā apstiprinot Lauku attīstības plānu, kurā bija paredzēta Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanas iespēja, atzina šo plānu par atbilstošu Regulai Nr. 1257/1999. Savukārt Eiropas Komisijas Lauku attīstības komitejas 2011. gada 19. oktobra sanāksmē tika secināts, ka priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošana neatbilst Regulas Nr. 1698/2005 noteikumiem (sk. protokola 10. punktu lietas materiālu 1. sēj. 94. lpp.). Ministru kabinets uzskatīja, ka tādējādi Lauksaimniecības garantiju fonda finansējums nav attiecināms uz Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanu (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 79. un 80. lpp.). Jau pēc apstrīdētās normas pieņemšanas, 2015. gada 11. maijā, Eiropas Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāts nosūtīja Ministru kabinetam vēstuli, atkārtoti apstiprinot Eiropas Komisijas Lauku attīstības komitejas 2011. gada 19. oktobra sanāksmē pausto nostāju un norādot, ka atbalsts Pasākuma ietvaros nav attiecināms uz saimniecības atdevēja mantiniekiem un ka pēc 2011. gada 19. oktobra jaunas saistības nav paredzētas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 98. un 99. lpp.). EST ir atzinusi, ka Eiropas Savienības tiesiskajam regulējumam neatbilstoša dalībvalsts prakse nevar radīt tiesisko paļāvību privātpersonai, kas gūst labumu no šīs situācijas. No tā izriet, ka par Eiropas Savienības tiesību piemērošanu atbildīgās valsts iestādes rīcība, kas ir pretrunā ar Eiropas Savienības tiesībām, nevar privātpersonai radīt tiesisko paļāvību uz turpmāku labuma gūšanu no Eiropas Savienības tiesībām neatbilstošas attieksmes (sk. EST 2012. gada 14. jūnija sprieduma lietā C-606/10 ANAFE, ECLI:EU:C:2012:348, 57.-83. punktu). Izskatāmajā lietā ir būtiski noskaidrot, vai personas (gan saimniecības atdevējs, gan arī viņa mantinieki) varēja paļauties uz Pasākuma ietvaros saņemamā atbalsta pāreju saimniecības atdevēja mantiniekiem. Šajā sakarā Satversmes tiesai ir jāvērtē Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanas juridiskā daba kopsakarā ar Eiropas Savienības tiesību aktos ietverto regulējumu, proti, jānoskaidro, vai Regula Nr. 1257/1999 aizliedza Noteikumos Nr. 1002 ietvert regulējumu par Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanu. Ja Regula Nr. 1257/1999 aizliedza dalībvalstij paredzēt Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanas iespēju, tad saimniecības atdevēja mantinieku tiesības saņemt atbalstu Pasākuma ietvaros nebūtu uzskatāmas par īpašuma tiesību objektu un līdz ar to apstrīdētā norma nevarētu radīt pamattiesību ierobežojumu.