6. Article

Lai gan regulas kā Eiropas Savienības tiesību avoti ir vispārpiemērojamas - tās uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas visās dalībvalstīs (Līguma par Eiropas Savienības darbību 288. pants), tomēr dažu regulas noteikumu ieviešanai dalībvalstīm ir jāveic piemērošanas pasākumi (sk. EST 2011. gada 7. jūlija sprieduma lietā C-523/09 "Rakvere Piim un Maag Piimatööstus", ECLI:EU:C:2011:460, 18. punktu). Eiropas Savienības tiesību kontekstā piemērošanas pasākumu pieļaujamību vērtē pēc tā, vai regula ir atstājusi dalībvalstīm rīcības brīvību un vai tā prasa pieņemt piemērošanas pasākumus (sk. EST 2004. gada 24. jūnija sprieduma lietā C-278/02 "Handlbauer", ECLI:EU:C:2004:388, 27. punktu). Satversmes tiesa vērš uzmanību uz apstākļiem, kas liek šaubīties par Eiropas Savienības tiesību normu interpretāciju. 6.1. Pirmšķietami varētu uzskatīt, ka Regulas Nr. 1257/1999 10.-12. panta normas paredz skaidrus un precīzus pienākumus. Regulā Nr. 1257/1999 paredzētie nosacījumi atbalsta saņemšanai Pasākuma ietvaros varētu norādīt uz attiecīgo tiesību personisko raksturu, proti, uz to, ka tiesības šādu atbalstu saņemt piemīt tikai personai, kura pati nodevusi savu saimniecību citai personai. Vērtējot izskatāmajā lietā Regulas Nr. 1257/1999 10.-12. pantu un Regulas Nr. 817/2004 7.-10. pantu, varētu secināt, ka ir nepieciešams pieņemt regulas piemērošanas pasākumus, tomēr atbalsta maksājumu saņemšanas nosacījumu papildināšana nav paredzēta. Šie nosacījumi ir ietverti Regulas Nr. 1257/1999 11. pantā, atbilstoši kuram persona, kas var pretendēt uz minēto atbalstu, nav jaunāka par 55 gadiem un saimniecības nodošanas brīdī vēl nav sasniegusi parasto pensijas vecumu, vismaz desmit gadus pirms saimniecības nodošanas nodarbojusies ar lauksaimniecību un, nododot saimniecību, izbeidz jebkādu komerciālu lauksaimniecisko darbību. Izmaksājamā atbalsta personisko raksturu apstiprina arī Regulas Nr. 1257/1999 12. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru šo atbalstu, no kā atskaitīta dalībvalsts maksātā vecuma pensija, saimniecības atdevējs var saņemt maksimāli 15 gadus vai līdz savai 75. dzimšanas dienai. Regulas Nr. 817/2004 7. pants apstiprina, ka maksājamais pabalsts tiek saistīts ar vienu saimniecību un konkrētajiem tās īpašniekiem, kas tādi bijuši nodošanas brīdī. Savukārt saimniecības atdevēja mantinieki ir personas, kuras nav līguma par atbalsta piešķiršanu Pasākuma ietvaros puses, un attiecībā uz tām normatīvajos aktos nav paredzēti nekādi kritēriji vai prasības. Atbalsts Pasākuma ietvaros nebūtu pielīdzināms kompensācijai par īpašumu, kas pienāktos gan saimniecības atdevējam, gan arī viņa mantiniekiem. Uz to norāda arī lietas materiālos esošais pirkuma līgums, kurā minētā atdotā īpašuma pārdošanas summa ir nesalīdzināmi mazāka par Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta apmēru (sk. lietas materiālu 1. sēj. 29. lpp.). Būtībā atbalsts Pasākuma ietvaros saimniecības atdevējam tiek piešķirts par viņa paša personisko izšķiršanos pilnībā izbeigt komerciālo lauksaimniecisko darbību. Tādējādi naudas līdzekļi Pasākuma ietvaros saimniecības atdevējam tiek piešķirti par viņa atteikšanos no savas saimnieciskās darbības turpināšanas. 6.2. No otras puses, Regulas Nr. 1257/1999 23. apsvērumā ir uzsvērts, ka būtu jāveicina priekšlaicīga aiziešana pensijā, lai uzlabotu lauku saimniecību dzīvotspēju, ņemot vērā Padomes 1992. gada 30. jūnija regulas (EEK) Nr. 2079/92, ar ko izveido Kopienas atbalsta sistēmu tiem, kas priekšlaicīgi aizgājuši pensijā no darba lauksaimniecībā (turpmāk - Regula Nr. 2079/92) ieviešanas gaitā gūto pieredzi. Tādējādi izskatāmajā lietā ir jāņem vērā Regulā Nr. 2079/92 noteiktie Pasākuma pamatprincipi un mērķi. Lietā pieaicinātā persona Mg. sc. soc. Inguss Kalniņš uzskata, ka šajā regulā noteiktie mērķi ir samērā plaši interpretējami, jo tās primārais uzdevums bija nodrošināt ienākumus gados vecākiem lauksaimniekiem, kas nolemj izbeigt lauksaimniecisko darbību. Tikai nākamais mērķis esot bijis nomainīt šos vecāka gadagājuma lauksaimniekus ar tādiem lauksaimniekiem, kuri var uzlabot saimniecības dzīvotspēju. Atbilstoši Regulas Nr. 2079/92 7. pantam dalībvalstīm vajadzējis pieņemt visus nepieciešamos tiesību aktus, lai nodrošinātu to, ka šāda veida atbalsts ir pietiekami pievilcīgs salīdzinājumā ar jebkuru citu šajā jomā pastāvošu priekšlaicīgas pensionēšanās shēmu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 31. janvāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 65.-67. lpp.). Arī pieaicinātās personas Lauku atbalsta dienests un LL.M. Solvita Harbaceviča piekrīt, ka atbalsta mantošana varētu būt instruments (stimuls) tam, lai lauksaimnieki vispār iesaistītos Pasākumā (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 31. janvāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 73., 75., 100. un 101. lpp.). Savukārt pieaicinātā persona Tiesībsargs uzsver, ka bieži vien lauku saimniecībā ir nodarbināti vairāki ģimenes locekļi un tādējādi saimniecības atdevējam izvirzīto nosacījumu nenodarboties ar komerciālo lauksaimniecību netieši ievēro arī viņa mantinieki (sk. Tiesībsarga viedokli lietas materiālu 1. sēj. 135. lpp.). Līdz ar to varētu secināt, ka Regulas Nr. 1257/1999 normas par priekšlaicīgo pensionēšanos piešķir dalībvalstīm rīcības brīvību attiecībā uz tās piemērošanas pasākumiem un atbalsta mantošanas iespēja izriet no Regulas Nr. 1257/1999 mērķiem. Turklāt Regulas Nr. 1257/1999 noteikumos ietvertajā atbalsta piešķiršanas aizliegumu uzskaitījumā expressis verbis nav paredzēts atbalsta mantošanas aizliegums. Izskatāmajā tiesiskajā un faktiskajā jautājumā EST judikatūra vēl nav izveidojusies. Ņemot vērā minētos apstākļus, Regulas Nr. 1257/1999 normas varētu neuzskatīt par tādām, kas paredz skaidrus un precīzus pienākumus, kuri to izpildes vai seku ziņā nav atkarīgi no jebkāda turpmāka akta pieņemšanas. Tādējādi acte clair doktrīna konkrētajā gadījumā nebūtu piemērojama un pastāv šaubas par to, vai Regula Nr. 1257/1999 patiešām aizliedza dalībvalstīm iekļaut savos normatīvajos aktos atbalsta mantošanas institūtu.