7. Article

Izskatāmajā lietā jāņem vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 2. panta 1. un 2. punkts par Eiropas Savienības un dalībvalstu kompetenci noteiktās jomās. Atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 4. panta 2. punkta "d" apakšpunktam lauksaimniecības jomā Eiropas Savienības un dalībvalstu kompetence ir dalīta. Eiropas Savienības Padome, pieņemot Regulu Nr. 1257/1999, ir īstenojusi Eiropas Savienības kompetenci lauksaimniecības jomā. Tomēr izskatāmajā lietā pastāv šaubas par to, kāda nozīme Eiropas Savienības un dalībvalstu dalītās kompetences īstenošanas aspektā ir Eiropas Komisijas lēmumam, ar kuru tika apstiprināta Noteikumu Nr. 1002 norma par Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanu. 7.1. Attiecībā uz Regulas Nr. 1257/1999 piemērošanas pasākumiem tās 41. pants un tam sekojošie panti paredz nosacījumus, ar kādiem izstrādājami lauku attīstības plāni kā daļa no lauku attīstības programmēšanas, kas minēta regulas 40. panta 3. punktā. Savukārt Regulas Nr. 1257/1999 41. panta 1. punkts uzliek dalībvalstīm pienākumu iesniegt Eiropas Komisijai lauku attīstības plānus, kuru saturs ir noteikts šīs regulas 43. pantā un Regulas Nr. 817/2004 2. pielikumā. Saskaņā ar Regulas Nr. 1257/1999 44. panta 2. punktu Eiropas Komisija izvērtē pieteiktos plānus, lai noteiktu to atbilstību šai regulai. Pamatojoties uz šiem lauku attīstības plāniem, Eiropas Komisija apstiprina lauku attīstības programmēšanas dokumentus. 7.2. Īstenojot Regulas Nr. 1257/1999 piemērošanas pasākumus, Latvijas Republika iesniedza Lauku attīstības plānu apstiprināšanai Eiropas Komisijā. EST savā praksē ir norādījusi uz tiesiskajām sekām, ko rada nacionālā regulējuma apstiprināšana Eiropas Komisijā. Attiecīgā tiesiskā regulējuma projekts pēc apstiprināšanas Eiropas Komisijā ir uzskatāms par galīgu, un tādējādi attiecīgā dalībvalsts to var pieņemt (sk., piemēram, EST 2013. gada 3. oktobra sprieduma lietā C‑267/11 P "European Commission v. Republic of Latvia", ECLI:EU:C:2013:624, 45.-59. punktu). Eiropas Komisija 2004. gada 30. jūnijā pieņēma lēmumu "Par "Latvijas lauku attīstības programmēšanas dokumenta 2004.-2006. gada programmēšanas periodam" apstiprināšanu". Šis programmēšanas dokuments ir pamatots uz Lauku attīstības plānu tādā pašā redakcijā, kāda tika ieviesta ar Noteikumiem Nr. 1002 un ietvēra regulējumu par Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanu. Tādējādi Lauku attīstības plāna 12.3.2. apakšnodaļas sadaļas "Priekšlaicīgā pensionēšanās" "a" apakšpunkta noteikums "Ja atbalsta saņēmējs mirst periodā, kurā ir spēkā noslēgtais līgums par priekšlaicīgās pensijas saņemšanu, viņa ikmēneša pensiju par atlikušo periodu turpina izmaksāt personai, kurai saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem ir apstiprinātas mantojuma tiesības" tika pienācīgā kārtībā saskaņots ar Eiropas Komisiju, kas šo noteikumu kopā ar visu Lauku attīstības plānu atzina par atbilstošu Regulai Nr. 1257/1999. Ja Regulas Nr. 1257/1999 noteikumi tomēr aizliedza Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanu, tad būtu uzskatāms, ka Eiropas Komisijas 2004. gada 30. jūnija lēmums par attiecīgās kārtības apstiprināšanu ir pretrunā ar šīs regulas noteikumiem. 7.3. Lai gan Eiropas Komisija 2004. gada 30. jūnijā Lauku attīstības plānu, kurā bija noteikta Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanas iespēja, atzina par atbilstošu Regulai Nr. 1257/1999, tomēr Eiropas Komisijas Lauku attīstības komitejas 2011. gada 19. oktobra sanāksmē tika secināts, ka priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošana neatbilst Regulas Nr. 1698/2005 noteikumiem. Pieaicinātā persona Lauku atbalsta dienests šo secinājumu pēc analoģijas attiecina arī uz Regulu Nr. 1257/1999 (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 31. janvāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 73. un 79. lpp.). Līgumā par atbalsta piešķiršanu Pasākuma ietvaros ir iekļauts noteikums par valsts tiesībām mainīt atbalsta saņemšanas kārtību (sk. lietas materiālu 1. sēj. 15. un 16. lpp.). Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta, vērtējot un ievērojot Eiropas Komisijas Lauku attīstības komitejas 2011. gada 19. oktobra sanāksmē izdarītos secinājumus (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 31. janvāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 51. lpp.). Šaubas par Regulas Nr. 1257/1999 normu interpretāciju izriet arī no Eiropas Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāta 2015. gada 11. maija vēstules Ministru kabinetam, kura sagatavota jau pēc apstrīdētās normas pieņemšanas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 98. un 99. lpp.). Tajā norādīts, ka pat tad, ja Eiropas Komisijas apstiprinātajos lauku attīstības plānos būtu paredzēta priekšlaicīgas pensionēšanās atbalsta mantošanas iespēja un tādējādi radīta tiesiskā paļāvība, attiecīgie nosacījumi ar 2011. gada 19. oktobri ir mainījušies. No šā datuma visām dalībvalstīm vajagot būt skaidram, ka maksājumi no priekšlaicīgas pensionēšanās shēmas nav attiecināmi uz atbalsta saņēmēja mantiniekiem un turpmāk šajā ziņā nevar atsaukties uz tiesisko paļāvību. 2011. gada 19. oktobris esot uzskatāms par "robeždatumu jaunām saistībām" (jaunu saistību uzņemšanās šajā kontekstā esot jaunu atbalsta līgumu ar iespējamu mantojuma klauzulu parakstīšana). No minētā varētu izrietēt secinājums, ka Regulas Nr. 1257/1999 normas līdz 2011. gada 19. oktobrim paredzēja personām tiesības mantot Pasākuma ietvaros piešķirto atbalstu, bet pēc šā datuma Regulas Nr. 1257/1999 noteikumi minētās subjektīvās tiesības personām vairs neparedz. Līdzīgu viedokli sniedz arī pieaicinātā persona Dr. iur. Kristofs Johans Ulrihs Šēve (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 31. janvāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 55.-61. lpp.). Turpretim pieaicinātā persona M.Jur. (Oxon) Debora Pāvila citstarp vērsa uzmanību uz to, ka Eiropas Komisijas Lauku attīstības komiteja ir izveidota, lai uzraudzītu Regulas Nr. 1698/2005, nevis Regulas Nr. 1257/1999 noteikumu īstenošanu, tāpēc 2011. gada 19. oktobra sanāksmē izdarītie secinājumi attiecas uz Regulas Nr. 1698/2005 normu interpretāciju sakarā ar 2007.-2013. gada plānošanas periodu, nevis uz izskatāmo jautājumu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 31. janvāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 107.-111. lpp.). Tādējādi šajā sanāksmē izdarītie secinājumi var tikt interpretēti atšķirīgi, jo, lai arī tie attiecas tieši uz Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanu, pati sanāksme formāli nav attiekusies uz to plānošanas periodu, kurā šādu regulējumu būtu paredzējuši Latvijas Republikas normatīvie akti. Turklāt no Eiropas Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāta 2015. gada 11. maija vēstules Ministru kabinetam izriet, ka minētie secinājumi attiecas tikai uz jaunām saistībām. Jāņem vērā arī tas, ka šos secinājumus izdarījusi nevis Eiropas Komisija, bet gan tās struktūrvienība, proti, komiteja.