15. Article

Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka tās apstrīdētās normas, kuras nosaka valsts amatpersonas statusu maksātnespējas procesa administratoriem (Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas otrais teikums un Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 26. punkts), neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, jo paredz atšķirīgu attieksmi pret maksātnespējas procesa administratoriem atkarībā no viņu piederības advokāta profesijai. Valsts amatpersonas statuss esot attiecināts vienīgi uz tiem maksātnespējas procesa administratoriem, kuri nav advokāti. Atšķirīgā attieksme šajās normās esot ietverta kopš brīža, kad Satversmes tiesa ar spriedumu lietā Nr. 2015-03-01 tās atzinusi par spēkā neesošām vienīgi attiecībā uz tiem maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ieņem arī advokāta amatu (sk. pieteikumu lietas materiālu 15.-20. lpp.). Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas otrā teikuma un Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 26. punkta atbilstība Satversmei jau ir vērtēta Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra spriedumā lietā Nr. 2015-03-01, kā arī 2016. gada 22. februāra lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-04-01. Tādējādi tas, vai minētās normas aizskar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā noteiktās pamattiesības, ir vērtējams kopsakarā ar Satversmes tiesas iepriekš paustajiem apsvērumiem. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka Satversme neliedz likumdevējam noteikt, kuras personas Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē ir valsts amatpersonas. Tātad likumdevējs bija tiesīgs noteikt, ka ikviens maksātnespējas procesa administrators amata darbībā ir pielīdzināts valsts amatpersonām. Vienlaikus Satversmes tiesa uzsvēra, ka likumdevējam, nosakot valsts amatpersonām saistošus ierobežojumus, aizliegumus un pienākumus, ir jāizvērtē, vai netiek nesamērīgi ierobežotas personas pamattiesības, tostarp Satversmes 106. pantā noteiktās tiesības (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 16. un 27. punktu, kā arī 2016. gada 22. februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-04-01 15. punktu). Kaut arī ar Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2015-03-01 Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas otrais teikums un Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 26. punkts tika atzīti par Satversmei neatbilstošiem, tomēr spriedumā ir īpaši norādīts, ka šī neatbilstība konstatēta vienīgi tiktāl, ciktāl šīs normas nenodrošina maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, profesionālās darbības garantijas izvēlētās nodarbošanās saglabāšanai (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 nolēmumu daļu). Tādējādi Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2015-03-01 ir atzinusi, ka Satversme likumdevējam neliedz attiecināt valsts amatpersonas statusu uz visiem maksātnespējas procesa administratoriem, tostarp arī tiem, kuri vienlaikus ieņem advokāta amatu. Pieteikuma iesniedzēji ir nepareizi sapratuši no Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 izrietošās tiesiskās sekas. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas otro teikumu un Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 26. punktu ikviens maksātnespējas procesa administrators, arī tāds, kas vienlaikus ieņem advokāta amatu, ir valsts amatpersona. Turklāt, ņemot vērā minētajā Satversmes tiesas spriedumā ietvertās atziņas, nav pamatoti arī Pieteikuma iesniedzēju apsvērumi par to, ka maksātnespējas procesa administratora profesionālā darbība pēc būtības neesot savienojama ar valsts amatpersonas statusu un no tā izrietošajām tiesiskajām sekām. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja tiesvedības turpināšana nav iespējama. Tā kā Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas otrais teikums un Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 26. punkts noteic valsts amatpersonas statusu ikvienam maksātnespējas procesa administratoram, vērtēt šo normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam vienlīdzības principam nav iespējams. Šīs normas neaizskar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātās Pieteikuma iesniedzēju pamattiesības, un tādējādi tiesvedības turpināšana šajā prasījuma daļā nav iespējama. Līdz ar to prasījuma daļā par Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas otrā teikuma un Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 26. punkta atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam tiesvedība ir izbeidzama.