2. Article

Pieteikuma iesniedzēji - A. Daugaviņš, J. Jakovina, R. Skrinda, M. Čerpinskis un J. Zuzāns (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēji) - uzskata, ka Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas otrais teikums un Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 26. punkts un pārejas noteikumu 22.2 punkts (turpmāk - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam vienlīdzības principam. Pieteikuma iesniedzēji esot maksātnespējas procesa administratori, kuri vienlaikus ieņemot arī citus amatus vai sniedzot citus profesionālos pakalpojumus, tostarp piedāvājot juridiskos pakalpojumus vai arī ieņemot zvērināta revidenta amatu. Pieteikuma iesniedzēji atrodoties vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos ar tiem maksātnespējas procesa administratoriem, kuri savu profesionālo darbību savieno ar advokāta amatu. Gan advokātiem, gan citu pakalpojumu sniedzējiem savā profesionālajā darbībā esot jāievēro konfidencialitāte. Tādējādi visi maksātnespējas procesa administratori atrodoties vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Apstrīdētās normas sākotnēji esot paredzējušas valsts amatpersonas statusu visiem maksātnespējas procesa administratoriem, tostarp arī advokātiem. Atšķirīgā attieksme šajās normās esot noteikta ar Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra spriedumu lietā Nr. 2015-03-01, tās atzīstot par spēkā neesošām nevis attiecībā uz visiem maksātnespējas procesa administratoriem, bet vienīgi attiecībā uz tiem administratoriem, kuri vienlaikus ir advokāti. Tikai tiem maksātnespējas procesa administratoriem, kuri nav advokāti, tiekot noteikts valsts amatpersonas statuss līdz ar viņiem saistošiem uz valsts amatpersonām attiecinātajiem pienākumiem un ierobežojumiem, kas pēc būtības neesot savienojami ar maksātnespējas procesa administratora amatu. Tādējādi apstrīdētās normas paredzot atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Arī Interešu konflikta novēršanas likuma pārejas noteikumu 22.2 punkts nosakot atšķirīgu attieksmi, jo maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, pirmās valsts amatpersonas deklarācijas iesniegšanas termiņš skaitāms no 2016. gada 1. septembra, savukārt pārējiem administratoriem, arī Pieteikuma iesniedzējiem, šis termiņš skaitāms no 2016. gada 1. janvāra. Uz valsts amatpersonām attiecināmie ierobežojumi neesot savienojami ar zvērināta revidenta vai kvalificēta jurista profesionālo darbību, neatkarību un pienākumu ievērot konfidencialitāti pret saviem klientiem. Valsts amatpersonas, arī maksātnespējas procesa administratori valsts amatpersonas statusā, esot pakļauti Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja administratīvajai kontrolei attiecībā uz Interešu konflikta novēršanas likumā noteikto ierobežojumu un pienākumu ievērošanu. Šis apstāklis nonākot pretrunā ar zvērināta revidenta un kvalificēta jurista neatkarības principu, kā arī varot būt nesavienojams ar citas privātās profesijas neatkarības prasībām. Apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā klienti izvēlēšoties kvalificētu juristu nevis pēc profesionalitātes kritērija, bet atkarībā no tā, vai viņiem tiek pienācīgi nodrošinātas tiesības uz jurista neatkarību un attiecību konfidencialitāti. Maksātnespējas procesa administratori savā amata darbībā esot pielīdzināti valsts amatpersonām tādēļ, lai būtu nodrošināta to darbības caurskatāmība, kā arī mazināts interešu konflikta un korupcijas risks. Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais regulējums esot vērsts uz to, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, proti, kreditoru un parādnieku tiesības un intereses maksātnespējas procesā. Maksātnespējas procesa efektīva un likumīga norise esot nozīmīga visas valsts ekonomikas kontekstā, tātad apstrīdētās normas kalpojot arī sabiedrības labklājības aizsardzībai. Interešu konflikta novēršanas likuma pārejas noteikumu 22.2 punkta mērķis esot saistīts ar Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 izpildi. Ar apstrīdētajās normās paredzētajiem līdzekļiem neesot iespējams sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Normatīvie akti jau pašlaik ietverot visai plašu maksātnespējas procesa administratoru darbības kontroles nodrošināšanai derīgu instrumentu klāstu, tomēr šie instrumenti netiekot efektīvi izmantoti. Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot atbilstošs leģitīmajam mērķim. Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Pēc Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 spēkā stāšanās par saudzējošāku līdzekli esot atzīstama vienota maksātnespējas procesa administratoru profesionālās darbības kontroles regulējuma izveide. Šajā regulējumā būtu paredzami izņēmumi no tiem Interešu konflikta novēršanas likumā valsts amatpersonai noteiktajiem aizliegumiem, kuri nav savienojami ar Pieteikuma iesniedzēju profesionālās darbības garantijām. Turklāt pašreizējās maksātnespējas procesa administratoru uzraudzības sistēmas trūkumi esot saistīti ar šajā sistēmā iesaistīto personu neefektīvu darbību. Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai. Sabiedrības ieguvums neesot lielāks par Pieteikuma iesniedzēju tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Neesot pieļaujama tāda situācija, ka maksātnespējas procesos atkarībā no tā, vai administrators ir arī advokāts vai nav advokāts, viņa tiesības, pienākumi un atbildība, kā arī valsts iestāžu iespējas viņu kontrolēt būtu atšķirīgas. Pat ja tiktu pieņemts, ka sabiedrībai no apstrīdēto normu piemērošanas būtu kāds labums, tas neesot samērīgs ar Pieteikuma iesniedzēju tiesību aizskārumu. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēji ir izteikuši lūgumu paplašināt lietas ietvaros izskatāmo jautājumu klāstu un izvērtēt arī Interešu konflikta novēršanas likuma 24. panta 1.1 daļas atbilstību Satversmei.