3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdētās normas, - Latvijas Republikas Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju paustajam viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Saeima esot grozījusi normatīvos tiesību aktus atbilstoši Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2015-03-01 un lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-04-01 norādītajiem apsvērumiem. Līdz ar to Saeima esot atbrīvojusi maksātnespējas procesa administratorus, kuri ir arī advokāti, no tiem valsts amatpersonas statusam piekritīgajiem ierobežojumiem, kas nav savienojami ar advokāta profesionālās darbības prasībām. Turklāt valsts amatpersonām noteiktie reklamēšanās ierobežojumi esot pilnībā izslēgti no Interešu konflikta novēršanas likuma 17. panta pirmās daļas. Saeima, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punktu, lūdz izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā attiecībā uz A. Daugaviņu, M. Čerpinski, R. Skrindu un J. Zuzānu. Minētie Pieteikuma iesniedzēji neesot iesnieguši dokumentus, kas apliecinātu viņu kā juristu vai zvērinātu revidentu profesionālo darbību. Tādējādi viņi neesot pierādījuši savu Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu. Savukārt J. Jakovina esot iesniegusi dokumentus, kas apliecina juriskonsulta, nevis jurista kvalifikācijas iegūšanu. Tā kā J. Jakovina nav kvalificēta juriste, neesot konstatējams viņai Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprināto tiesību aizskārums. Tādējādi Saeima uzskata, ka tiesvedība izskatāmajā lietā būtu izbeidzama. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju apgalvojumam, ka maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, nav noteikts valsts amatpersonas statuss. Apstrīdētās normas šādu izņēmumu attiecībā uz advokātiem neparedzot, un tāds neesot noteikts arī citviet normatīvajos aktos, kā arī neizrietot no Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2015-03-01. Tādējādi Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas otrais teikums un Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 26. punkts attiecoties uz visiem maksātnespējas procesa administratoriem un neradot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā paredzēto pamattiesību ierobežojumu. Interešu konflikta novēršanas likuma pārejas noteikumu 22.2 punkts nosakot, ka maksātnespējas procesa administratori, kuri vienlaikus ir arī advokāti, valsts amatpersonas deklarāciju iesniedz, sākot nevis ar 2016. gada 1. janvāri kā visi citi maksātnespējas procesa administratori, bet gan ar 2016. gada 1. septembri. Tomēr vajagot ņemt vērā, ka šī norma regulē nevis valsts amatpersonas statusa rašanās brīdi, bet gan brīdi, ar kuru rodas pienākums iesniegt sākotnējo valsts amatpersonas deklarāciju. Atšķirīga attieksme esot konstatējama vienīgi tajā apstāklī, ka maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, un tiem maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir zvērināti revidenti un kvalificēti juristi, noteikts atšķirīgs valsts amatpersonas deklarācijā norādāmo ziņu apjoms. Interešu konflikta novēršanas likuma 24. panta 1.1 daļa kalpojot leģitīma mērķa sasniegšanai, proti, advokāta profesionālās darbības neatkarības un konfidencialitātes pienākuma aizsardzībai. Šis regulējums esot izstrādāts, pamatojoties uz Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2015-03-01 norādīto nepieciešamību aizsargāt advokātu profesionālās darbības garantijas. Juridiskos pakalpojumus varot sniegt ne vien advokāti, bet arī citi juristi. Tomēr neesot pamata uzskatīt, ka profesionālās darbības neatkarības garantijas un konfidencialitātes pienākums būtu vienlīdz attiecināms gan uz advokātiem kā tiesu sistēmai piederīgām personām, gan arī uz kvalificētiem juristiem, kuru profesionālā darbība netiek īpaši regulēta ar likumu. Tādēļ neesot pamata uz šīm personu grupām attiecināt vienādus noteikumus par valsts amatpersonas deklarācijas sagatavošanu un iesniegšanu. Tādējādi Interešu konflikta novēršanas likuma 24. panta 1.1 daļā paredzētajai atšķirīgajai attieksmei pret advokātiem un citiem kvalificētiem juristiem esot objektīvs un saprātīgs pamats. Advokātiem paredzētās profesionālās darbības garantijas nevarot tikt salīdzinātas arī ar zvērinātu revidentu profesionālās darbības tiesisko regulējumu. Zvērināts revidents savas profesionālās darbības ietvaros no klienta iegūstot vienīgi finansiāla rakstura informāciju, kas pēc satura esot šaurāka nekā informācija, ko no klienta savā praksē iegūst advokāts. Kaut arī zvērinātiem revidentiem to profesionālajā darbībā ir jāievēro zināmas konfidencialitātes prasības, tās tomēr esot daudz šaurākas nekā advokātiem. Fakts, ka konkrētam klientam tiek sniegti revīzijas pakalpojumi, pats par sevi neesot neizpaužama, konfidenciāla informācija atšķirībā no juridiskās palīdzības sniegšanas fakta, kā tas ir advokāta gadījumā. Turklāt atšķirībā no advokātam noteiktā gandrīz vai absolūtā konfidencialitātes pienākuma zvērinātam revidentam esot ne tikai tiesības, bet pat pienākums noteiktos apstākļos par klientu iegūto informāciju sniegt citām institūcijām. Tādējādi atšķirīgajai attieksmei pret advokātiem, no vienas puses, un zvērinātiem revidentiem un kvalificētiem juristiem, no otras puses, esot objektīvs un saprātīgs pamats.