6. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētās normas nerada Satversmes 91. panta pirmajā teikumā noteikto pamattiesību ierobežojumu. Tiesībsargs norāda, ka, ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2015-03-01 paustās atziņas, valsts amatpersonas statuss ir noteikts visiem maksātnespējas procesa administratoriem un šajā aspektā neesot saskatāms Satversmes 91. panta pirmajā teikumā paredzēto tiesību ierobežojums. Pēc Tiesībsarga ieskata, Interešu konflikta novēršanas likuma pārejas noteikumu 22.2 punkta atbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam izskatāmajā lietā neesot vērtējama, jo šajā normā paredzētais izņēmums noteikts, lai novērstu Satversmes tiesas lietā Nr. 2015-03-01 konstatētās nepilnības attiecībā uz iespējamiem advokātu neatkarības un konfidencialitātes pienākuma pārkāpumiem. Maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, pretstatā citiem administratoriem, kuri šo amatu savieno ar citu nodarbošanos, esot noteikti izņēmumi attiecībā uz iesniedzamās valsts amatpersonas deklarācijas saturu. Interešu konflikta novēršanas likumā izdarītie grozījumi palīdzot sasniegt leģitīmu mērķi, nodrošinot advokātu profesionālās darbības garantijas kontekstā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu, un tādējādi atbilstot arī Satversmes 116. pantā noteiktajam leģitīmajam mērķim - citu cilvēku tiesību aizsardzībai. Advokātu neatkarībai un konfidencialitātes pienākumam esot būtiska nozīme, lai tiktu nodrošinātas ar Satversmes 92. pantu aizsargātās personu tiesības uz taisnīgu tiesu. Advokātu sniegtās juridiskās palīdzības efektivitāti un kvalitāti garantējot piederība tiesu sistēmai, kas tiem piešķirot plašākas pilnvaras un iespējas aizstāvēt klienta intereses, un tāpat atšķirīgs esot arī pienākumu un atbildības apjoms. Uz kvalificētiem juristiem neattiecoties tādas pašas ar likumu noteiktas prasības, neatkarības garantijas un citas privilēģijas, kādas paredzētas advokātiem. Turklāt kvalificētu juristu darbības pamatprincipi, kā arī neatkarības un konfidencialitātes prasības neesot noteiktas normatīvajos tiesību aktos. Kvalificētiem juristiem neesot noteikta arī īpaša materiālā un disciplinārā atbildība par savu rīcību. Tā kā likumdevējs kvalificētiem juristiem nav paredzējis īpašus pienākumus un atbildību, tiem arī neesot piešķiramas īpašas neatkarības garantijas vai citas privilēģijas un pienākumi. Savukārt attiecībā uz zvērinātiem revidentiem vajagot ņemt vērā: fakts, ka klientam tiek sniegti revīzijas pakalpojumi, pats par sevi neesot konfidenciāla informācija atšķirībā no fakta, ka konkrēts advokāts sniedz juridisko palīdzību konkrētam klientam. Turklāt zvērināti revidenti neesot tiesu sistēmai piederīgas personas, un caur to neatkarības un konfidencialitātes aizsardzības prizmu netiekot nodrošinātas Satversmes 92. pantā noteiktās citu personu tiesības uz taisnīgu tiesu. Ņemot vērā minēto, Tiesībsargs secina, ka advokāti, kvalificēti juristi un zvērināti revidenti neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tādēļ neesot arī nepieciešamības vērtēt, vai atšķirīgai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats. Apstrīdētās normas atbilstot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam.