8. Article

Apstrīdētās normas nosaka valsts amatpersonas statusu maksātnespējas procesa administratoriem, kā arī valsts amatpersonas deklarācijas, kuru iesniedz, stājoties amatā, iesniegšanas termiņu tiem maksātnespējas administratoriem, kuri vienlaikus ieņem arī advokāta amatu. Izskatāmajā lietā ir vērtējams tas, vai apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi pret maksātnespējas procesa administratoriem atkarībā no viņu piederības advokāta profesijai un vai tādējādi rodas Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātā vienlīdzības principa pārkāpums. Saeima lūdz izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā attiecībā uz A. Daugaviņu, M. Čerpinski, R. Skrindu un J. Zuzānu, jo minētie Pieteikuma iesniedzēji neesot iesnieguši dokumentus, kas apliecinātu viņu profesionālo kvalifikāciju, un tādējādi neesot pierādījuši savu Satversmes 91. panta pirmajā teikumā noteikto pamattiesību aizskārumu. Savukārt Pieteikuma iesniedzēja J. Jakovina esot iesniegusi dokumentus, kas apliecina juriskonsulta, nevis jurista kvalifikācijas iegūšanu, un tādēļ viņa neatrodoties salīdzināmos apstākļos ar maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ieņem arī advokāta amatu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 113. un 117. lpp.). Tiesvedības izbeigšanu reglamentē Satversmes tiesas likuma 29. pants. Šā panta pirmajā daļā ir noteikti gadījumi, kad ar Satversmes tiesas lēmumu līdz sprieduma pasludināšanai var izbeigt tiesvedību lietā. Tomēr šī norma paredz Satversmes tiesai tiesības izbeigt lietu, bet ne pienākumu to darīt. Ja pastāv kāds no Satversmes tiesas likumā minētajiem apstākļiem, kas pieļauj tiesvedības izbeigšanu, tas vēl nenozīmē, ka tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama vai nepieciešama (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 2013-18-01 9. punktu). Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka procesuāla rakstura jautājumi par tiesvedības izbeigšanu parasti apskatāmi pirms tiesību normas konstitucionalitātes izvērtēšanas, ciktāl nav nepieciešams izvērtēt atsevišķus lietas aspektus pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu vai 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103 10. punktu). Ja lietā ir vērtējami argumenti, kas varētu būt pamats tiesvedības izbeigšanai, Satversmes tiesai tie jāizvērtē visupirms (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu vai 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 12. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms izvērtēs lietā paustos argumentus par nepieciešamību tiesvedību izbeigt vai turpināt.