1. Article

Valsts politikas vispārējie mērķi un principi radioaktīvo atkritumu pārvaldībai Radioaktīvo atkritumu pārvaldības mērķis (politika) ir nodrošināt videi un iedzīvotājiem drošu radioaktīvo atkritumu pārvaldības sistēmas attīstību valstī. Latvijā nav darbojošos kodoliekārtu un citu jonizējošā starojuma avotu, kas rada liela apjoma vai augstas aktivitātes radioaktīvos atkritumus. Attiecīgi valsts sistēma radioaktīvo atkritumu pārvaldībai veidota atbilstoši esošajiem radioaktīvo atkritumu apjomiem. Valsts sistēma radioaktīvo atkritumu pārvaldībai nosaka pienākumus un sadarbību starp kompetentajām institūcijām un nepieciešamības gadījumā var tikt uzlabota, ievērojot gūto pieredzi lēmumu pieņemšanas procesā un atbilstošu tehnoloģiju un pētniecības attīstību. Radioaktīvo atkritumu pārvaldības programma (turpmāk - programma) izstrādāta balstoties uz principiem, kuri izriet no Latvijas un starptautiskajiem dokumentiem, tai skaitā: 1) Kopējās lietotās kodoldegvielas un radioaktīvo atkritumu drošas pārvaldības konvencijas; 2) Padomes Direktīvas 2011/70/Euratom (2011. gada 19. jūlijs), ar ko izveido Kopienas sistēmu lietotās kodoldegvielas un radioaktīvo atkritumu atbildīgai un drošai apsaimniekošanai (turpmāk - Direktīva 2011/70/Euratom). Vispārīgie principi, lai nodrošinātu, ka indivīdi, sabiedrība un vide tiek pietiekami aizsargāta no jonizējošā starojuma visos radioaktīvo atkritumu pārvaldības posmos: - radioaktīvos atkritumus radīt pēc iespējas mazāk, cik tas ir saprātīgi praktiski iespējams (gan radioaktivitātes līmeņa, gan to apjoma ziņā); - ņemt vērā radioaktīvo atkritumu rašanās un pārvaldības visu posmu savstarpējo saistību; - nodrošināt indivīdu, sabiedrības un vides efektīvu aizsardzību, izvēloties piemērotas aizsardzības metodes, kuras saskaņotas ar Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centru (turpmāk - VVD RDC) un ņemot vērā starptautiskos kritērijus un standartus; - izvairīties no pārmērīgu apgrūtinājumu uzlikšanas un nodošanas nākamajām paaudzēm; - radioaktīvos atkritumus apsaimniekot droši, tai skaitā ilgtermiņā ar pasīvās drošības elementiem; - ievērot diferencētu pieeju īstenojot radioaktīvo atkritumu labas prakses pārvaldības pasākumus; - radioaktīvo atkritumu radītājam jāsedz atkritumu apsaimniekošanas izdevumi. Ar Saeimā 2000. gadā pieņemto likumu "Par radiācijas drošību un kodoldrošību" (turpmāk - Likums) izveidota normatīvo aktu bāze radiācijas drošības un kodoldrošības jomā. Likumā ir ietverti radioaktīvo atkritumu pārvaldības politikas nosacījumi, ievērojot radioaktīvo atkritumu pārvaldības principus. Uz Likuma pamata izdoti Ministru kabineta noteikumi, veidojot vispārēju normatīvo aktu un institucionālo sistēmu radiācijas drošības un kodoldrošības jomā, tai skaitā arī radioaktīvo atkritumu pārvaldībā. Prasības attiecībā uz radiācijas drošību un kodoldrošību iekļautas vairākos vispārējos normatīvajos aktos, kuri regulē valsts iestāžu darbību, vides aizsardzību, būvniecību un citas jomas. Ministru kabineta 2002. gada 19. marta noteikumi Nr. 129 "Prasības darbībām ar radioaktīvajiem atkritumiem un ar tiem saistītajiem materiāliem" (turpmāk - MK noteikumi Nr. 129) nosaka pienākumus un atbildību par darbībām ar radiokatīvajiem atkritumiem un ar tiem saistītajiem materiāliem. Latvijā valsts politika balstās uz principa, kurš noteikts Likuma 27. panta pirmajā daļā, ka nav pieļaujama radioaktīvo atkritumu ievešana Latvijas Republikā no citām valstīm, izņemot gadījumus, kad: 1) tiek ievesti atpakaļ tie radioaktīvie atkritumi, kas radušies, ārvalstīs, pārstrādājot no Latvijas Republikas izvestos radioaktīvos atkritumus; 2) nav iespējams atdalīt tieši tos radioaktīvos atkritumus, kas pārstrādes procesā ārvalstīs radušies no radioaktīvajiem atkritumiem, kuri ievesti no Latvijas. Šajā gadījumā tiek ievests ekvivalents daudzums citu radioaktīvo atkritumu. Radioaktīvo atkritumu ekvivalences noteikšanas kritēriji un principi noteikti Ministru kabineta 2002. gada 16. aprīļa noteikumos Nr. 157 "Dažādu radioaktīvo atkritumu ekvivalences noteikšanas kritēriji un principi". Ievērojot, ka atbilstoši 2007. gadā noslēgtajam līgumam starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju par lietotās kodoldegvielas izvešanu uz Krievijas Federāciju, 2008. gadā no Salaspils kodolreaktora lietotā kodoldegviela tika izvesta uz Krievijas Federāciju, tad Latvijai nav jāievieš tiesību aktos prasības attiecībā uz kodoldegvielas apsaimniekošanu. Lai samazinātu apglabājamo radioaktīvo atkritumu apjomu valstī, noteikti vairāki nosacījumi jonizējošā starojuma avotu un radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanai: 1) ja Latvijā tiek ievestas radioaktīvās vielas, pēc kuru izmantošanas rodas radioaktīvie atkritumi, ko nepieciešams apglabāt Latvijā, par šo vielu ievešanu maksājams dabas resursu nodoklis saskaņā ar Dabas resursu nodokļa likumu; 2) ievedot slēgtos starojuma avotus, tiek slēgti līgumi par radioaktīvo atkritumu atpakaļizvešanu pēc starojuma avotu izmantošanas. Ievērojot, ka Latvijā netiek ražoti jonizējošā starojuma avoti, kuri rada radioaktīvos atkritumus, tad avoti netiek izvesti uz citām valstīm un rezultātā nav tādu radioaktīvo atkritumu, kurus būtu pēc avotu lietošanas jāved atpakaļ uz Latviju apglabāšanai; 3) radioaktīvo atkritumu radītājam ir pienākums glabāt vismaz vienu gadu (sabrukšanas glabāšana) tos atkritumus, kurus pēc viena gada var izkliedēt vidē; 4) radioaktīvo atkritumu radītājam ir pienākums izvēlēties tādus projektēšanas pasākumus, darbības un likvidēšanas metodes (tai skaitā materiālu atkārtota pārstrāde un izmantošana), lai nodrošinātu, ka radioaktīvo atkritumu apjoms un radioaktivitātes līmenis ir tik zems, cik vien tas praktiski iespējams. Eiropas Savienības (turpmāk - ES) tiesību akti pieļauj iespēju radioaktīvos atkritumus apglabāt citas valsts radioaktīvo atkritumu apglabāšanas objektā. Pašreiz Latvija nav noslēgusi vienošanos ar kādu no ES dalībvalstīm vai trešo valsti par radioaktīvo atkritumu apglabāšanas objekta izmantošanu šajā valstī. Šāda vienošanās var tikt noslēgta, ievērojot Likuma 27. pantā iekļautos nosacījumus. Lēmumu par radioaktīvo atkritumu apglabāšanu citas valsts radioaktīvo atkritumu apglabāšanas objektā pieņem Ministru kabinets pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (turpmāk - VARAM) ierosinājuma.