92. Article — uzliek valstij pozitīvu pienākumu, saskaņā ar kuru tai

ne vien jāizveido un jāsaglabā institucionālās infrastruktūras, kas nepieciešamas taisnīgas tiesas realizēšanai, bet arī jāpieņem un jāievieš tiesību normas, kas garantē, ka pati procedūra ir taisnīga un objektīva. Kopsakarā ar Satversmes 90. pantu šis pienākums nozīmē likumdevēja pienākumu tiesību normās nepārprotami paredzēt tādu procedūru, kas indivīdam radītu skaidru un drošu pārliecību par iespējām aizstāvēt savas pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2013. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-23-01 14.4. punktu). Tādējādi Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process nozīmē valsts pienākumu paredzēt tiesiskās garantijas tiesiskuma un taisnīguma principu ievērošanai lietu izspriešanā un aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības, citastarp arī pušu līdztiesības un sacīkstes principus (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu, 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3. punktu un 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 19. punktu). Tiesiskas valsts princips prasa, lai lietas tiktu izskatītas tādā kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 6. punktu). Tātad šai Satversmes normai ir gan materiāls, gan procesuāls raksturs. Tas nozīmē, ka ikvienam ir tiesības ne tikai uz taisnīgu tiesas procesu, bet arī uz pieeju tiesai (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2005. gada 17. oktobra sprieduma lietā Nr. 2005-07-01 6. punktu). Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu var ierobežot, tomēr tās nav absolūtas. Šīs tiesības var tikt ierobežotas tiktāl, ciktāl tās netiek atņemtas pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 27. punktu). Līdz ar to personai tiesības uz taisnīgu tiesu nevar liegt vai atņemt pēc būtības. 13. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 92. pants negarantē personai tiesības jebkuru tai svarīgu jautājumu izlemt tiesā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 8. punktu). Tomēr valstij ir jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas. Personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana ir svarīgākais līdzeklis šā mērķa sasniegšanai, jo tieši no šo tiesību pienācīgas nodrošināšanas ir atkarīga arī citu personas pamattiesību aizsardzība (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01 9. punktu). Arī procesā par noziedzīgi iegūtu mantu valstij ir pozitīvs pienākums nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu tā, lai tiktu paredzēta efektīva tiesību aizsardzība. Tas vienlaikus nozīmē valsts pienākumu nodrošināt personai arī procesuālās garantijas aizstāvēt to īpašuma tiesības, lai sevišķajā procesā lieta pēc būtības tiktu izlemta, ievērojot personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētajā normā ietvertā kārtība, kādā tiek vērtētas Kriminālprocesa likuma 628. pantā minēto ar mantu saistīto personu tiesības iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu materiāliem, nodrošina šīm personām tiesības uz taisnīgu tiesu. Visupirms Satversmes tiesa izvērtēs, vai personai ir nodrošināta pieeja "tiesai" šā vārda institucionālajā nozīmē. Satversmes 92. panta pirmais teikums neprasa, lai persona visu savu aizskarto tiesību un likumisko interešu aizstāvībai varētu vērsties tikai Satversmes 82. pantā minētajās tiesu varas institūcijās. Pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi saistībā ar Konvencijas 13. pantu, var secināt, ka efektīvs tiesību aizsardzības nodrošinājums ir atkarīgs ne tikai no iespējas vērsties tiesā, bet gan no visa kopējā uzraudzības mehānisma un tā darbības (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. maija sprieduma lietā Nr. 2010-55-0106 20.1. punktu). Ja ar mantu saistītā persona nepiekrīt procesa virzītāja lēmumam, kas pieņemts, pamatojoties uz apstrīdēto normu, tā var šo lēmumu pārsūdzēt Kriminālprocesa likuma 24. nodaļā noteiktajā kārtībā tikai prokuratūras ietvaros. Normatīvais regulējums neparedz tiesas kompetenci pārskatīt šo procesa virzītāja lēmumu. Turklāt jāņem vērā, ka process par noziedzīgi iegūtu mantu ir precīzi reglamentēts termiņos, lai savlaicīgi un efektīvi tiktu atrisināti mantiskie jautājumi. Piemēram, Kriminālprocesa likuma 629. panta otrā daļa noteic, ka tiesas sēdei jānotiek 10 dienu laikā pēc procesa virzītāja lēmuma saņemšanas tiesā. Savukārt saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 339. panta otro daļu izmeklētāja vai prokurora (procesa virzītāja) lēmumu ar mantu saistītā persona var pārsūdzēt 10 dienu laikā no paziņojuma par pieņemto lēmumu saņemšanas dienas. Atbilstoši šā likuma 343. pantā noteiktajai kārtībai šādas sūdzības tiek izskatītas 10 dienu laikā, ar iespēju šo termiņu pagarināt līdz 30 dienām. Tādējādi tiesas sēde procesā par noziedzīgi iegūtu mantu var notikt agrāk, nekā ar mantu saistītā persona ir paspējusi procesa virzītāja lēmumu pārsūdzēt Kriminālprocesa likuma 24. nodaļā noteiktajā kārtībā. Tāpēc šāda lēmuma pārsūdzība prokuratūras ietvaros nevar tikt uzskatīta par efektīvu personas pamattiesību aizsardzībai. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka prokuratūru noteiktās jomās Latvijā var uzskatīt par efektīvu un pieejamu tiesību aizsardzības līdzekli, jo prokurora statuss un loma likumības uzraudzībā nodrošina sūdzību neatkarīgu un objektīvu izskatīšanu atbilstoši Konvencijas 13. pantam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 31.2.1. punktu). Tomēr vienlaikus Satversmes tiesa atzinusi: tiesas objektīvā neitralitāte nozīmē, ka ir jābūt izslēgtām jebkādām pamatotām lietas dalībnieku vai sabiedrības šaubām par tiesas objektivitāti. Turklāt nozīme var būt pat šķietamībai, tāpēc ir nepieciešams novērst pat šķietamu neobjektivitāti. Minētās atziņas par tiesas neitralitāti vienlīdz ir attiecināmas arī uz prokuratūru kā tiesu varas institūciju (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 13.2. un 14.2.3. punktu un 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 16.1. punktu). Pieteikuma iesniedzēja un Tiesībsargs norāda, ka prokurors, vērtējot personu tiesības iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošajiem materiāliem, nevar sniegt objektīvu un neatkarīgu izvērtējumu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 11.-12. lp. un 72. lp.). Savukārt Saeima un vairākas lietā pieaicinātās personas norāda, ka lēmumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu pēc būtības pieņem tiesa, tāpēc nepastāv apstākļi, kuru dēļ varētu tikt apšaubīta prokurora objektivitāte (sk. lietas materiālu 1. sēj. 143. lp. un 2. sēj. 18. lp.). Procesa virzītājs, kas pieņēmis lēmumu uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, ir tas, kurš vislabāk pārzina kriminālprocesa lietas materiālus, tāpēc likumdevējs tieši viņam uzticējis pieņemt šādu lēmumu un lemt par personas tiesībām iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošajiem materiāliem. Tomēr vienlaikus procesa virzītājs procesā par noziedzīgi iegūtu mantu darbojas kā viens no lietas dalībniekiem, tāpēc var rasties pamatotas šaubas par viņa pieņemtā lēmuma objektivitāti un neatkarību. Tā kā lēmums par atļauju iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem skar personas pamattiesības, ir jānovērš visi ar šā lēmuma pamatotību saistītie riski un jebkuras šaubas par galīgā lēmuma pieņēmēja neatkarību un objektivitāti. Satversmes tiesa atzīst, ka prokurors nevar tikt uzskatīts par neatkarīgu tiesu varas institūciju, kas atbilstu apzīmējumam "tiesa", ja viņš vienlaikus ir viens no lietas dalībniekiem un galīgā lēmuma pieņēmējs jautājumā par to, kādā apjomā personai tiek nodrošinātas tiesības iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem. Līdz ar to lēmumu par Kriminālprocesa likuma 628. pantā minēto personu iepazīšanos ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem nepieņem "tiesa" šā vārda institucionālajā nozīmē. 14. Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai apstrīdētajā normā noteiktajā lēmuma par iepazīšanos ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem pieņemšanas procesā personai tiek efektīvi nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas procesuālās tiesības. 14.1. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma pārkāpj Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošo pušu līdzvērtīgu iespēju principu. Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu personām tiekot nepamatoti ierobežotas tiesības iepazīties ar lietas materiāliem un izteikties par tiem, tādējādi tām neesot iespējams arī vienlīdzīgi un efektīvi ietekmēt lēmumu par noziedzīgi iegūtu mantu pēc būtības (sk. lietas materiālu 1. sēj. 5. - 7. lp. un 13. lp.). Savukārt Saeima un lietā pieaicinātās personas uzsver, ka tieši procesa virzītājs ir tas, kurš var pieņemt lēmumu un vērtēt personu tiesības iepazīties ar lietas materiāliem. Proti, procesa virzītājam šajā procesā esot tiesības pieņemt dažādus ar kriminālprocesa norisi saistītus lēmumus. Turklāt procesa virzītājs esot informēts par visiem pamata kriminālprocesa aspektiem, tāpēc tieši viņš varot vislabāk izlemt arī to, kā konkrētās intereses būtu līdzsvarojamas (sk. Saeimas papildu paskaidrojumus 2. sēj. 64. lp., Ģenerālprokuratūras viedokli 2. sēj. 13. lp. un Tieslietu ministrijas viedokli 2. sēj. 18. lp.). Izskatāmajā lietā ir būtiski izšķirt nevis to, ciktāl procesa virzītājam saskaņā ar apstrīdēto normu ir piešķirta rīcības brīvība vērtēt personas tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, bet gan to, vai procesa virzītājs, veicot interešu līdzsvarošanas izvērtējumu, var īstenot tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas, ja viņa pieņemtie lēmumi netiek pārvērtēti tiesā. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 27. pantu procesa virzītājs vada kriminālprocesu: organizē kriminālprocesa norisi un lietvedību tajā, pieņem lēmumus par kriminālprocesa virzību, pats vai iesaistot citas amatpersonas īsteno valsts pilnvaras kriminālprocesa attiecīgajā stadijā vai posmā, pieprasa, lai ikviena persona izpilda kriminālprocesuālo pienākumu un ievēro procesuālo kārtību, nodrošina iespēju kriminālprocesā iesaistītajām personām īstenot likumā noteiktās tiesības. Savukārt procesā par noziedzīgi iegūtu mantu šis procesa virzītājs pirmstiesas kriminālprocesā ir tas, kurš pieņem lēmumu uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Proti, pastāvot Kriminālprocesa likuma 626. pantā minētajiem nosacījumiem, nolemj izdalīt no krimināllietas materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu. Vienlaikus šis pats procesa virzītājs ir tas, kurš procesā par noziedzīgi iegūtu mantu lemj par Kriminālprocesa likuma 628. pantā minēto ar mantu saistīto personu tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem. Tāpat saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 629. pantu viņš ir viena no personām, kas kā lietas dalībnieki piedalās tiesas sēdē. Līdz ar to Kriminālprocesa likums piešķir procesa virzītājam plašas un daudzveidīgas pilnvaras gan kriminālprocesā, gan procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. No taisnīgas tiesas jēdziena izrietošais pušu līdzvērtīgu iespēju princips noteic, ka lietas izskatīšanas gaitā procesa dalībnieku tiesībām jābūt taisnīgi līdzsvarotām, proti, katram procesa dalībniekam jābūt nodrošinātām adekvātām iespējām izmantot procesuālos līdzekļus un neviens procesa dalībnieks nedrīkst tikt nepamatoti nostādīts nelabvēlīgākā situācijā kā citi procesa dalībnieki (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 20.1. punktu). Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 92. pantu, ir uzsvērusi, ka pušu līdzvērtīgu iespēju princips kriminālprocesā, no vienas puses, paredz visām procesā iesaistītajām pusēm iespēju izklāstīt lietas apstākļus un, no otras puses, liedz kādai no pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu (sal. sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir atzinusi, ka pušu līdztiesības princips ir "taisnīgas tiesas procesa neatņemams elements" (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 16. februāra sprieduma lietā "Rowe and Davis v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 28901/95, 60. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir konsekventi atkārtojusi: pušu līdztiesība nozīmē to, ka "katrai tiesvedības pusei jānodrošina saprātīga iespēja izklāstīt savus argumentus [..] tādos apstākļos, kas to nenostāda būtiski sliktākā stāvoklī salīdzinājumā ar otru tiesvedības pusi" (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1993. gada 27. oktobra sprieduma lietā "Dombo Beeher BV v. the Netherlands", pieteikums Nr. 14448/88, 33. punktu). Tiesības uz pušu līdztiesību krimināllietās nozīmē, ka katrai pusei jābūt iespējai iepazīties ar otras puses iesniegtajiem komentāriem un pierādījumiem un sniegt savus paskaidrojumus par tiem. Tomēr neatkarīgi no izvēlētās metodes, kā šīs prasības izpildi nodrošina nacionālajā tiesību sistēmā, tai jānodrošina, ka otra puse uzzina par iesniegtajiem paskaidrojumiem un ka šai pusei tiek dota reāla iespēja par tiem iesniegt savus paskaidrojumus (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1991. gada 28. augusta sprieduma lietā "Brandstetter v. Austria", pieteikumi Nr. 11170/84, Nr. 12876/87 un Nr. 13468/87, 67. punktu). Kriminālprocesa likuma 18. pantā noteikts procesuālo pilnvaru līdzvērtības princips. Pieaicinātā persona S. Kaija uzsver, ka šis princips uzliek pienākumu attiecīgajam procesa dalībniekam nodrošināt personām līdzvērtīgas tiesības un iespējas tās īstenot. Satversmes tiesa piekrīt, ka procesuālo pilnvaru līdzvērtības princips ir viens no kriminālprocesa pamatprincipiem, kas darbojas visā kriminālprocesā, proti, gan pirmstiesas, gan tiesas procesa laikā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 45. lp.). Sevišķajā kriminālprocesā par noziedzīgi iegūtu mantu demokrātiskā tiesiskā valstī ir jānodrošina pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošana, kas citstarp ir saistīta ar personas tiesībām iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem. 14.2. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka kriminālprocesā savākto pierādījumu apjoms laikā, kad parasti tiek uzsākts process par noziedzīgi iegūtu mantu, ir tāds, kas pēc būtības izslēdz risku, ka iepazīšanās ar lietas materiāliem varētu traucēt kriminālprocesa efektīvu norisi. Turklāt procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošo materiālu aizsardzība vienlīdz labi varot tikt nodrošināta, ar mantu saistītās personas rakstveidā brīdinot par aizliegumu izpaust pirmstiesas kriminālprocesā iegūtās ziņas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 16. lp. un 18.-19. lp.). Savukārt Saeima uzsver, ka procesa virzītājam ir jāņem vērā, ka izdalītie materiāli var saturēt tādu informāciju, kas var aizskart citu personu tiesības vai apdraudēt turpmāko kriminālprocesa norisi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 143. lp.). Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir jānodrošina sabiedrības interese uz efektīva kriminālprocesa norisi un nepieciešamība aizsargāt citu personu tiesības. Tas saskan ar Kriminālprocesa likuma 1. pantā nostiprināto kriminālprocesa mērķi. Tāpēc, vērtējot personas tiesības iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošajiem materiāliem, ir būtiski ņemt vērā nepieciešamību aizsargāt izmeklēšanas noslēpumu. Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāli var tikt izdalīti no kriminālprocesa materiāliem tā pirmstiesas stadijā. Kriminālprocess joprojām turpinās, un materiālu satura atklāšana var negatīvi ietekmēt kriminālprocesa gaitu, tāpēc arī procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāli ir atzīstami par izmeklēšanas noslēpumu. Kaut arī procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiek lemts par mantiskiem jautājumiem, pierādījumu izsniegšana pilnā apjomā laikā, kad kriminālprocess vēl nav pabeigts, var apdraudēt sabiedrības interesi atklāt noziedzīgo nodarījumu un noskaidrot vainīgo personu, kā arī aizskart iesaistīto personu drošību un intereses. Satversmes tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, jau iepriekš norādījusi, ka nepieciešamība nodrošināt efektīvu kriminālprocesa norisi var būt pamats tam, lai paturētu slepenībā kādu daļu no kriminālprocesa laikā savāktās informācijas. Tādējādi tiktu novērsta iespējamība, ka persona, pret kuru kriminālprocess uzsākts, var slēpt citus pierādījumus vai traucēt izmeklēšanai (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01 13. punktu). Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, interpretējot Kriminālprocesa likuma 375. panta pirmajā daļā minēto izmeklēšanas noslēpuma jēdzienu, ir norādījis, ka tas saprotams nevis kā vispārējs aizliegums pirmstiesas procesā izsniegt krimināllietas materiālus šajā normā neminētām personām, bet gan ir vērsts uz kriminālprocesa mērķa sasniegšanu. Tomēr šādu materiālu neizsniegšana kriminālprocesā nevar būt pašmērķis (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008. gada 6. novembra spriedumu Nr. SKA-705/2008). Procesa virzītājam katrā gadījumā rūpīgi jāizvērtē ar mantu saistītās personas tiesības iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem un savs lēmums ir jāpamato, samērojot to ar konkrētā kriminālprocesa interesēm un tā sekmīgu virzību. Procesa virzītājam ir jāizvērtē personas lūgums un jāpieņem pamatots un argumentēts lēmums - vispārīga izmeklēšanas noslēpuma pieminēšana nav uzskatāma par pietiekamu. Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāli satur tos materiālus, kas atrodas arī pamata krimināllietas materiālos. Tātad procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošie materiāli ietver pierādījumus un pirmstiesas kriminālprocesā iegūtās ziņas (sk. Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 16. lp.). Satversmes tiesa piekrīt, ka pirmstiesas kriminālprocesa efektīvas norises intereses prasa, lai materiāli, kas satur šādu informāciju, nebūtu pilnībā pieejami visām kriminālprocesā iesaistītajām personām. Pāragra pierādījumu uzrādīšana varētu apdraudēt citu personu tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanu, kā arī kriminālprocesā iesaistīto personu tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību, jo pierādījumi tiktu izplatīti, pirms tos izvērtējusi tiesa (sk., piemēram, Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 141. lp., Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 16. lp.). Arī pieaicinātā persona J. Stukāns uzsver, ka, lai arī ar mantu saistītajām personām vairs nav iespējams šos pierādījumus ietekmēt, tomēr to uzrādīšana pirms kriminālprocesa pabeigšanas var apdraudēt citu kriminālprocesā iesaistīto personu un sabiedrības intereses. Attiecīgo materiālu satura atklāšana var apgrūtināt vainīgo personu atklāšanu, turpmāku pierādījumu iegūšanu un saglabāšanu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 40. lp.). Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošo materiālu atklāšana un uzrādīšana bez iepriekšējas izvērtēšanas būtu pretrunā ar citu personu tiesībām uz taisnīgu tiesu un varētu apdraudēt pirmstiesas kriminālprocesa sekmīgu norisi. Procesa virzītājam izmeklēšanas noslēpuma aizsardzība ir jānodrošina ne tikai lemjot par personu tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem, bet arī tad, kad šāda atļauja tiek dota, brīdinot personas, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 396. panta pirmo daļu, par kriminālatbildību saskaņā ar šā likuma 304. pantu par ziņu izpaušanu. Tādējādi, lai nodrošinātu kriminālprocesa mērķi, procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir jānodrošina izmeklēšanas noslēpuma aizsardzība. Tas nepieciešams, lai neapdraudētu kriminālprocesa norisi un nodrošinātu citām personām efektīvu pamattiesību īstenošanu. 15. Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir jānodrošina tāda procesa dalībnieku tiesību un interešu līdzsvarošana, kas sasniegtu kriminālprocesa mērķi. Vērtējot personu tiesības iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem, ir jālīdzsvaro personu interese uz pušu līdzvērtīgu iespēju principa nodrošināšanu un izmeklēšanas noslēpuma aizsardzību, kas ir sabiedrības interese uz efektīvu kriminālprocesa norisi. 15.1. Saeima norāda, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiekot samērīgi līdzsvarotas dažādas intereses. Šāds līdzsvars, kas vienlaikus nodrošinot gan pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošanu, gan arī efektīvu kriminālprocesa norisi, tiekot panākts, izsniedzot personām lēmumu uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Turklāt personām procesā joprojām tiekot nodrošinātas vienādas iespējas realizēt savas tiesības atbilstoši Kriminālprocesa likuma 629. panta ceturtajai daļai (sk. lietas materiālu 1. sēj. 143. lp.). Savukārt Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka lēmums uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu ne vienmēr atspoguļo visus lietā būtiskos apstākļus, jo ir vienīgi procesa virzītāja interpretācija par konkrētā kriminālprocesa materiāliem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 8. lp.). Kriminālprocesa likuma 628. pants expressis verbis nosaka procesa virzītāja pienākumu izsniegt ar mantu saistītajām personām lēmuma kopiju, kurā pamatota izvēle uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Procesa virzītāja lēmums uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu satur ne tikai izdalīto materiālu uzskaitījumu, bet arī šajos materiālos ietverto ziņu detalizētu aprakstu un argumentāciju, kas ir pamats pieņēmumam, ka attiecīgās mantas izcelsme ir noziedzīga vai tā ir saistīta ar noziedzīgu nodarījumu. Kriminālprocesa likums detalizēti un precīzi nosaka lēmuma uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu saturu. Ir būtiski arī tas, ka šāds lēmums ietver izdalīto lietas materiālu uzskaitījumu. Tomēr procesa virzītāja lēmums uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu ne vienmēr var tikt uzskatīts par pietiekamu, lai persona īstenotu savas Kriminālprocesa likuma 629. panta ceturtajā daļā paredzētās vienādās tiesības tiesas sēdē. 15.2. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma neparedz skaidru kārtību, kādā procesa virzītājs izvērtē, vai un cik lielā apjomā ar mantu saistītās personas drīkst iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem. Apstrīdētā norma neparedzot nekādus kritērijus, tāpēc lēmuma pieņemšana esot atkarīga tikai no procesa virzītāja subjektīvā vērtējuma un līdz ar to procesa virzītājam rodoties nepamatotas priekšrocības (sk. lietas materiālu 1. sēj. 8. - 9. lp.). Savukārt Saeima un Tieslietu ministrija uzsver, ka atsevišķu kritēriju noteikšana šāda lēmuma pieņemšanai neesot nepieciešama, jo procesa virzītājs katru lietu izvērtējot individuāli un principi, kas viņam jāievēro, jau šobrīd izrietot no Kriminālprocesa likuma un tiesību sistēmas kopumā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 142. lp un 2. sēj. 18. lp.). Satversmes tiesa norāda, ka kritēriji, kas procesa virzītājam jāņem vērā, lemjot par personas tiesībām iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem, jau šobrīd pastāv tiesību sistēmā un, sistēmiski interpretējot tiesību normas, ir tieši piemērojami, tāpēc tos atkārtoti ietvert normatīvajā regulējumā nav nepieciešams. No Kriminālprocesa likuma 1. panta izriet, ka procesa virzītājam ir pienākums nodrošināt efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē. Minētais jāņem vērā arī lemjot par atļauju iepazīties, kā arī vērtējot tieši to, kādā apjomā ļaut iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošajiem materiāliem. Kriminālprocesa likuma 12. pantā ir nostiprināts viens no kriminālprocesa pamatprincipiem, proti, cilvēktiesību garantēšanas princips. No šā principa izriet procesa virzītāja pienākums pieņemt tādu lēmumu, lai procesā tiktu nodrošinātas cilvēktiesības. Tātad procesa virzītājam jau šobrīd, lemjot par personas tiesībām iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošajiem materiāliem, ir jāņem vērā gan tiesību sistēmā spēkā esošie vispārējie tiesību principi, gan likumdevēja noteiktais normatīvais regulējums. 15.3. Lemjot par iepazīšanos ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem, katrā konkrētajā gadījumā ir jāsamēro lietā iesaistīto personu intereses, ņemot vērā kriminālprocesa mērķi. Tomēr apstrīdētajā normā paredzētais izmeklēšanas noslēpums vai nepieciešamība aizsargāt citu personu tiesības nevar kalpot par pamatu tam, lai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu netiktu nodrošināts pušu līdzvērtīgu iespēju princips, proti, tiesības pienācīgi sagatavoties lietas izskatīšanai un tiesības tikt uzklausītam. Satversmes tiesa atzīst, ka tieši procesa virzītājs ir tas subjekts, kas nodrošina sevišķā kriminālprocesa savlaicīgu un efektīvu norisi. Ņemot vērā procesa virzītāja kompetenci, viņam ir piešķirta plaša rīcības brīvība katrā lietā individuāli izvērtēt to, vai attiecīgie materiāli būtu uzrādāmi personai, un vienlaikus ņemt vērā arī nepieciešamību aizsargāt izmeklēšanas noslēpumu. Bez tam, tā kā šāds procesa virzītāja lēmums skar lietas dalībnieka pamattiesības, procesa virzītājam savs lēmums ir arī īpaši jāpamato. Tomēr procesa virzītājs, kas vienlaikus ir viena no procesa par noziedzīgi iegūtu mantu pusēm, kas turklāt joprojām turpina izmeklēt noziedzīgo nodarījumu, pieņemot lēmumu par iepazīšanos ar noziedzīgi iegūtas mantas lietas materiāliem, rada pamatotas šaubas par šā lēmuma objektivitāti un neatkarību, ja saskaņā ar taisnīgas tiesas principu šāds lēmums netiek pārvērtēts tiesā. Tikai tādā procesā, kurā tiek nodrošināts pušu līdzvērtīgu iespēju princips, var nonākt līdz taisnīgam tiesas nolēmumam pēc būtības. Savukārt Kriminālprocesa likuma 17. pantā ir ietverts procesuālo funkciju nodalīšanas princips, kas vienlaikus uzliek pienākumu katrai no kriminālprocesā iesaistītajām amatpersonām attiecīgajā procesa stadijā veikt cilvēka tiesību ierobežojumu kontroles funkciju. Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu lēmumu pēc būtības pieņem tiesa, tātad arī tiesai, spriežot lietu pēc būtības, ir jānodrošina cilvēka tiesību ierobežojuma kontroles funkcija. Tas vienlaikus nozīmē, ka tiesai ir jālemj arī par to, vai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir samērīgi līdzsvarotas personu intereses, ievērojot personu pamattiesības. Šo secinājumu pamato arī sistēmiskā interpretācija, proti, apstrīdētās normas interpretācija kopsakarā ar Kriminālprocesa likuma 629. panta nosaukumu: "Tiesas process par noziedzīgi iegūtu mantu" un procesa par noziedzīgi iegūtu mantu nozīmi Kriminālprocesa likuma sistēmā. Jāņem vērā, ka tiesai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, izskatot jautājumu pēc būtības, rūpīgi jāpārbauda arī tas, vai process par noziedzīgi iegūtu mantu ir uzsākts atbilstoši Kriminālprocesa likuma prasībām (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2008. gada 6. marta lēmumu lietā Nr. SKK - 93/2008 un 2009. gada 19. februāra lēmumu lietā Nr. SKK-2/2009). Likumdevējam būtu jāparedz tāda kārtība, kas nodrošinātu pušu līdzvērtīgu iespēju principu šajās lietās, paredzot tiesai iespēju pārbaudīt procesa virzītāja lēmuma par personas tiesībām iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem tiesiskumu un pamatotību, tādējādi nodrošinot personai efektīvu īpašuma tiesību aizsardzību. Tieši tiesa ir tas subjekts, kam, izskatot jautājumu pēc būtības, vienlaikus būtu jāveic kontroles funkcija pār ar mantu saistīto personu pamattiesību ievērošanu. Turklāt tiesa, izskatot lietu pēc būtības, jebkurā gadījumā iepazīstas ar visiem procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem. Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā nenodrošina pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošanu, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. 16. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Minētā Satversmes tiesas likuma norma Satversmes tiesai piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāapsver, no kura brīža apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu. 16.1. Pieteikuma iesniedzēja lūdz atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam no 2015. gada 19. maija, proti, no brīža pagātnē - kad procesa virzītājs pieņēma lēmumu uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Satversmes tiesa ņem vērā arī to apstākli, ka izskatāmā lieta ir ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības. Satversmes tiesas uzdevums ir pēc iespējas novērst personas pamattiesību aizskārumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Ar Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurora 2015. gada 13. jūlija lēmumu procesa virzītāja lēmums, ar kuru bija noraidīts Pieteikuma iesniedzējas lūgums iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem, atzīts par tiesisku un pamatotu. Ja Pieteikuma iesniedzējai nebūtu iespēju īstenot savu tiesību aizsardzību, tad konkrētajā gadījumā netiktu novērstas šaubas par tā procesa virzītāja objektivitāti un neatkarību, kurš pieņēma lēmumu par personas tiesībām iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem. Lai nodrošinātu sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Cell Finance" tiesību aizsardzību un dotu tai iespēju iesniegt pieteikumu vispārējās jurisdikcijas tiesā sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, Kriminālprocesa likuma 629. panta piektā daļa, ciktāl tiesa nevar pārvērtēt procesa virzītāja lēmuma par personas tiesībām iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem tiesiskumu un pamatotību, nodrošinot personai efektīvu īpašuma tiesību aizsardzību, atzīstama par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. 16.2. Satversmes tiesai, izmantojot tai Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma tiek atzīta par spēkā neesošu, līdz brīdim, kad likumdevējs tās vietā pieņems jaunu normu, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2013. gada 31. janvāra sprieduma lietā Nr. 2012-09-01 16.1. punktu). Apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu nedrīkst radīt jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 17. punktu). Satversmes tiesa norāda, ka process par noziedzīgi iegūtu mantu ir vērsts uz mantisko jautājumu savlaicīgu un efektīvu atrisinājumu kriminālprocesā. Kriminālprocesā ir nepieciešams aizsargāt to personu pamattiesības, kuras procesā par noziedzīgi iegūtu mantu vēlas iepazīties ar lietas materiāliem, līdz brīdim, kad likumdevējs pieņems Satversmei atbilstošu tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram šīs Kriminālprocesa likuma 628. pantā minētās ar mantu saistītās personas varētu izmantot tiesības iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem. Satversmes tiesa secinājusi: ja ir aizskartas personai Satversmē noteiktās pamattiesības, šī persona ir tiesīga vērsties tiesā, atsaucoties tieši uz attiecīgo Satversmes normu (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļu). Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka līdz jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanai Kriminālprocesa likuma 628. pantā minētās ar mantu saistītās personas tiesības lūgt tiesu pārvērtēt procesa virzītāja lēmumu par tās iepazīšanos ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem, nodrošināmas, tieši piemērojot Satversmes 92. pantu un šā sprieduma atziņas. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Atzīt Kriminālprocesa likuma 629. panta piekto daļu, ciktāl tiesa nevar pārvērtēt procesa virzītāja lēmuma par personas tiesībām iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem tiesiskumu un pamatotību, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. 2. Atzīt Kriminālprocesa likuma 629. panta piekto daļu, ciktāl tiesa nevar pārvērtēt procesa virzītāja lēmuma par personas tiesībām iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem tiesiskumu un pamatotību, attiecībā uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību "Cell Finance" par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš