4. Article

Esošās situācijas raksturojums Pamatnostādnēs noteiktie nozares politikas virsmērķis un mērķi, kopš to pieņemšanas brīža, nav mainījušies, taču pēdējos gados ir notikuši svarīgi dažāda līmeņa politiski procesi, kuri ir atstājuši iespaidu arī uz Latvijas turpmāko integrācijas politikas attīstību un tādēļ prasa pastiprināt rīcību konkrētos virzienos, vienlaicīgi pievēršot vairāk uzmanības atsevišķām mērķa grupām. Sekojošajās apakšnodaļās ir aprakstīta esošā situācijā katrā no Pamatnostādņu rīcības virzieniem, ņemot vērā aktuālākos pētījumus sabiedrības integrācijas jomā. 4.1. Pilsoniskā sabiedrība un integrācija 4.1.1. Pilsoniskā līdzdalība Pilsoniskās līdzdalības rādītāji liecina par tendenci samazināties iedzīvotāju iesaistīšanās līmenim tradicionālajās pilsoniskās līdzdalības formās, piemēram, līdzdalības līmenis nacionālajās vēlēšanās kopumā stabilizējas (2010.gadā - 63,12%, 2014 - 58,8%), tomēr nesasniedz Pamatnostādnēs prognozētos vēlamos 65 %1. Eiropas Parlamenta vēlēšanās un tautas nobalsošanās ir novērojams, ka līdzdalības rādītājs ir zemāks nekā Saeimas vēlēšanās (2009.gadā - 53,69%, 2014.gadā - 30,24%). No pilsoniskās sabiedrības attīstības viedokļa pozitīvi vērtējams fakts, ka cilvēkiem ir pazīstamas un pieejamas dažādas demokrātijas formas un iedzīvotāji šo iespēju izmanto. Piemēram, aktīvi tiek izmantota virtuālās līdzdalības iespēja portālā ManaBalss.lv. Tā ir sabiedrības iniciatīvu platforma, kurā ikviens 16 gadu vecumu sasniedzis Latvijas pilsonis var ierosināt un parakstīt iniciatīvas labākas Latvijas veidošanai. Katra iniciatīva, ko paraksta vismaz 10 000 pilsoņu, nonāk Saeimā. ManaBalss.lv 2015.gadā savākts 91 891 paraksts, laika periodā no 2011.gada jūnija atbalstītas 9 iniciatīvas. Kā pozitīva tendence atzīmējams fakts, ka dažādu faktoru ietekmē ir palielinājusies Latvijas diasporas līdzdalība nacionālajās vēlēšanās (2010.gadā - 12 778, 2014.gadā - 23 116)2. Pētījumi, kas veikti, lai sagatavotu "Pārskatu par NVO sektoru Latvijā. 2015", liecina, ka biedrību un nodibinājumu skaits divu atskaites gadu laikā ir palielinājies par 2 498 jeb 12 % 3. Lai arī nevalstisko organizāciju skaits ir pieaudzis, saskaņā ar nodibinājuma "Baltic Institute of Social Sciences" 2015.gada pētījumu, tajā pašā laikā palielinās to iedzīvotāju īpatsvars, kas nav iesaistījies nevienas organizācijas darbībā: 2004.gadā - 61.9%, 2008.gadā - 65.8%, 2014.gadā - 71.1%.4 Jāņem vērā, ka datu izmaiņas dinamika sasaucas ar vispārēju neuzticības palielināšanos jebkādām institūcijām, tajā skaitā arī nevalstiskajām organizācijām. Līdz ar to, lai piesaistītu un apvienotu biedrus, kā vienam no galvenajiem nosacījumiem jābūt ticībai, ka organizācija var ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Tāpat samazinās iedzīvotāju iesaistīšanās brīvprātīgajā darbā - tikai nedaudz mazāk kā viena trešā daļa iedzīvotāju vismaz vienu reizi gadā veic brīvprātīgo darbu. Augstāka brīvprātīgā darba aktivitāte ir jauniešu vidū - apmēram puse Latvijas jauniešu vismaz reizi gadā veic brīvprātīgo darbu. Jauniešu vidū ir vērojama pozitīva tendence attiecībā uz viņu sociālo un sabiedrisko aktivitāti, savukārt politiskās aktivitātes līmenis saglabājas nemainīgs - aktīva ir aptuveni trešā daļa Latvijas jauniešu5. Galvenais iemesls, kāpēc iedzīvotāji neiesaistās brīvprātīgajā darbā, ir tas, ka cilvēkiem ir darbs un neatliek laiks brīvprātīgā darba aktivitātēm. Lielāka Latvijas iedzīvotāju aktivitāte ir novērojama, iesaistoties dažādās tiešās demokrātijas formās - referendumos, parakstu vākšanās, tautas iniciatīvās, sabiedriskajās apspriešanās u.tml. Līdzdalības rādītājs ir atkarīgs no tā, cik lielai sabiedrības daļai konkrēta problēma liekas aktuāla. Piemēram, ja jautājums attieksies tikai uz vienu konkrētu sabiedrības grupu, līdzdalības aktivitāte būs zemāka. Tas liecina par to, ka līdzdalības līmeni būtiski ietekmē motivācija un pārliecība par iespēju ietekmēt situāciju vai lēmumu pieņemšanu6. Ir nepieciešams turpināt stiprināt pilsonisko līdzdalību, par prioritāti izvirzot NVO darbības stiprināšanu, jo, ja ir lielāks darbinieku, biedru un brīvprātīgo skaits, jo biežāka un daudzveidīgāka ir sadarbības prakse. Palielinoties biedru skaitam organizācijā un organizācijas vecumam ir vērojams tās darbības intensitātes pieaugums.7 Nevalstiskās organizācijas ir tās, kuras spēj un var ietekmēt valsts pārvaldi un lēmējvaru par labu iedzīvotāju vajadzībām un interesēm, tādējādi veidojot dzīvi labāku un pārticīgāku visiem valsts iedzīvotājiem mazinot sociālo nevienlīdzību un aizstāvot iedzīvotāju grupu intereses. Ja netiek stiprināta pilsoniskā līdzdalība, kā prioritāti izvirzot NVO darbības stiprināšanu, pastāv risks, ka pat lielo organizāciju darbība gulstas uz viena cilvēka pleciem, jo nav iespējams nodrošināt atalgojumu speciālistiem un koordinatoriem, kas varētu mērķtiecīgi un nevilcinoties attīstīt un īstenot organizācijas idejas. 4.1.2. Naturalizācija Nepilsoņu procentuālais skaits (2016.gada 11.jūlija dati) ir samazinājies līdz 11,6% (247 104)8, salīdzinot ar 29 % (aptuveni 730 000) 1995.gadā, kad tika uzsākts naturalizācijas process.9 Pēc 2013.gada 1.oktobrī veiktajiem grozījumiem Pilsonības likumā, kas paredz automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņu bērniem, ja viens no vecākiem to piesaka, 88 % no jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem ir reģistrēti kā Latvijas pilsoņi, tas liecina arī par vecāku attieksmes maiņu pret pilsonības institūtu. Salīdzinājumam - 2011.gadā tikai 34 % nepilsoņu bērni tika reģistrēti kā pilsoņi. Tomēr kopumā pēdējo piecu gadu laikā novērojama nepilsoņu intereses mazināšanās iegūt Latvijas pilsonību. Kopš 2011.gada iesniegto naturalizācijas pieteikumu skaits sarucis vairāk nekā uz pusi10. Galvenais iemesls nenaturalizēties ir nepilsoņu šaubas par pašu spējām nokārtot naturalizācijas eksāmenus, cerība sagaidīt atvieglojumus naturalizācijas procesā, kā arī ir pieaudzis to personu skaits, kas ir apmierinātas ar savu nepilsoņa statusu.11 Ņemot vērā to, ka pilsonības iegūšana ir apliecinājums lojalitātei pret valsti, ir nepieciešams darbs pie naturalizācijas procesa kvalitatīvas pilnveides. 4.1.3. Diskriminācijas mazināšana un novēršana Saskaņā ar 2015.gadā veiktā Eirobarometra pētījuma datiem, 57% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju nezina savas tiesības diskriminācijas gadījumā, 48% iedzīvotāju uzskata, ka valsts pretdiskriminācijas politika ir bijusi efektīva vai gandrīz efektīva un 55% uzskata, ka pretdiskriminācijas pasākumi valstiskā līmenī ir nepieciešami12. Nemainīgi liela saglabājas tā iedzīvotāju daļa (apmēram viena ceturtā daļa no visiem), kas uzskata, ka zina savas tiesības diskriminācijas gadījumā. 4.1.4. Romu sociālā iekļaušanās un integrācija sabiedrībā Romi jeb čigāni ir viena no senākajām mazākumtautībām Latvijā, jau no 16.gs. viņi ir neatņemama Latvijas kultūras dažādības sastāvdaļa. Pēdējos gados Eiropas un citās valstīs, arī Latvijā, ir novērojama tendence apzīmēt kopienu ar endonīmu "Romá" (latviskā versijā "romi"), kas, kopš Pirmā Pasaules Romu kongresa 1971.gadā, kļuvis par visu romu tautību universālo nosaukumu. Saskaņā ar 2011.gada tautas skaitīšanas rezultātiem, Latvijā dzīvoja 6 489 romi. 93,6% reģistrēto romu ir Latvijas pilsoņi, aptuveni 70% no viņiem prot latviešu valodu. Lielākā daļa romu par savu dzimto valodu uzskata romu valodu. Visvairāk romu dzīvo Kurzemes un Zemgales reģionu lielajās pilsētās - Jelgavā, Ventspilī, kā arī Rīgā. Saskaņā ar 2015.gadā veikto pētījumu "Romi Latvijā", romu situācija darba tirgū ir uzlabojusies, jo vismaz 32,4% romi atzīst sevi par ekonomiski aktīviem13. Romu izglītības līmenis citu etnisko grupu vidū joprojām paliek viszemākajā līmenī: 8,9% aptaujāto romu skolā nav gājuši vispār, 39,9% skolu ir pametuši dažādos pamatskolas izglītības ieguves posmos, savukārt augstāku par pamata izglītību ir norādījuši vien 17,2% aptaujāto romu tautības iedzīvotāju.14 Romu zemais izglītības līmenis vairāk nekā divas trešdaļas romu praktiski izslēdz no darba tirgus un arī ierobežo viņu piekļuvi nodarbinātības veicināšanas atbalsta pasākumiem. 15 Ir jāturpina jau iesāktā pozitīvā prakse romu integrācijas politikas jomā, ņemot vērā 2013.gada 9.decembra ES Padomes ieteikumu par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs un 2015.gada pētījuma "Romi Latvija" rekomendācijas, it īpaši, skolotāju palīgu-romu un moderatoru darbs izglītības iestādēs un pašvaldībās; motivācijas un atbalsta pasākumi romu bērniem un vecākiem, kā arī romu NVO; iecietības veicināšanas un starpkultūru dialoga aktivitātes, lai mazinātu aizspriedumus pret romiem; kā arī jāattīsta nacionālā romu integrācijas platforma, lai veicinātu visu iesaistīto pušu sadarbību, informācijas un pieredzes apmaiņu, efektīvākai politikas īstenošanai. 4.1.5. Imigrantu iekļaušanās sabiedrībā Šobrīd Latvijā dzīvo aptuveni 70 tūkstoši trešo valstu pilsoņu, kas veido 3% no Latvijas kopējā iedzīvotāju skaita. Galvenie imigrantu ierašanās iemesli ir darbs, ģimenes apvienošana un studijas. Galvenās izcelsmes valstis: Krievija (75%), Ukraina (9%), Baltkrievija (4%), Uzbekistāna (2%), Ķīna (2%), pārējie 8%16 Latvijā ieceļojušo trešo valstu pilsoņu nāk no 85 izcelsmes valstīm. Dažādu iemeslu izraisīta cilvēku mobilitāte ir raksturīga parādība 21.gadsimtā gan Eiropas, gan visas pasaules mērogā, tāpēc nepieciešamas labi plānotas un pārdomātas aktivitātes imigrantu sociālekonomiskai iekļaušanai. Lai imigranti varētu dzīvot un iesaistīties Latvijas sabiedrībā, ir būtiski saprast un pieņemt ES un Latvijas valsts pamatvērtības un apgūt latviešu valodu. Integrācijas procesā iesaistītas vairākas valsts pārvaldes institūcijas, nevalstiskās organizācijas, pašvaldības, mediji. Būtiska ir cieša partnerība starp dažādu sabiedrības līmeņu pārstāvjiem - darba devējiem, arodbiedrībās, reliģiskajām organizācijām, plašsaziņas līdzekļiem un nevalstiskajām organizācijām. Lai iekļautos vietējā sabiedrībā, nepieciešamas ir valsts valodas zināšanas. Valodas prasme paver iespējas sekmīgi izmantot izglītības un vietējā darba tirgus piedāvātās iespējas, līdzdarboties dažādās sabiedrības struktūrās un iestādēs, iekļauties Latvijas informācijas un kultūras telpā. Lai nodrošinātu ātrāku saiknes veidošanu, nepieciešams imigrantiem nodrošināt iespējas apgūt latviešu valodas pamatzināšanas. Viens no svarīgākajiem sociālekonomiskās iekļaušanas aspektiem ir cilvēka pamattiesību nodrošinājums - tiesības uz nodarbinātību, mājokli, izglītību, veselību un sociālo aizsardzību. Lai nodrošinātu augstākminētās tiesības imigrantiem un viņi būtu informēti par saviem pienākumiem, mērķa grupai nepieciešama pieeja informācijai. Personai, kura vēlas apmesties uz dzīvi Latvijā, jābūt iespējai iegūt nepieciešamo informāciju par dzīvi Latvijā un uzturēšanās nosacījumiem, un tas kalpotu par atbalsta punktu, uzsākot dzīvi Latvijā. Papildus jānodrošina nepieciešamā informācija par Latviju un ikdienas dzīvi mūsu valstī. It īpaši nozīmīgi tas ir mazaizsargātām trešo valstu pilsoņu grupām (sievietes, pensijas vecuma cilvēki, bērni) un personām, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība. 2015.gada rudenī Latvijas valdība nolēma, ka valsts divu gadu laikā uzņems 776 patvēruma meklētājus no citām ES dalībvalstīm un bēgļu nometnēm. 2015.gada 2.decembrī Ministru kabinets pieņēma rīkojumu Nr.759 "Rīcības plāns personu, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārvietošanai un uzņemšanai Latvijā". Tā īstenošanā ir iesaistījušās LM, IZM, KM, VARAM, TM, VK, IeM un EM. Pamatnostādņu rīcības plānā ietvertie pasākumi iezīmē KM kompetenču loku kopējā trešo valstu pilsoņu uzņemšanas sistēmā. To pamatā veido informācijas par Latviju nodrošināšana, pasākumi, kas veicina iekļaušanos kultūrvidē un sabiedrībā, tai skaitā imigrantu līdzdalību veicinoši pasākumi. 4.1.6. Informācijas telpa un uzticēšanās medijiem Plašsaziņas līdzekļu attīstība dažādajās platformās (virszemes, satelīta, drukātie mediji, interneta u.c.) un tehnoloģiju radītās iespējas ļauj saņemt daudzveidīgāku saturu un saņemt to tajā laikā, kad skatītājs, klausītājs vai lasītājs to izvēlas. Tagad mediju uzņēmumu ražotais saturs konkurē arī ar sociālajos medijos pieejamo mediju lietotāju pašu izveidoto saturu. Tādējādi, ņemot vērā augošo konkurenci, tas ietekmē arī to, ka Latvijas iedzīvotāju skatīšanās laika daļa, kura tiek veltīta latviski raidošajiem LTV kanāliem (LTV1, LTV7, LNT, TV3, Kanāls2, Re:TV, Rīga TV24), ir samazinājusies: 2011.gadā tie bija 41,7%, 2013.gadā - 40,4%, 2015.gadā - 37,0% no kopīgā skatīšanās laika. Tagad pieejamās mērīšanas tehnoloģijas ļauj nomērīt, kurus televīzijas kanālus iedzīvotāji skatās arī interaktīvajā televīzijā - iepriekš tas nebija izdarāms. Jāņem vērā, ka tehnoloģiju attīstības procesu radītās izmaiņas plašsaziņas līdzekļu lietošanas paradumos ir ievērojami nozīmīgākas, nekā integrācijas politikas īstenošanas rezultātā radušās iespējamās pozitīvās skatīšanās ieradumu izmaiņas. 2016.gadā tika slēgts televīzijas kanāls TV5, tādēļ ir samazinājies uz vietas, Latvijā, radītā satura apjoms. TV5 kanāla slēgšana tomēr nav radījusi Krievijas Federācijas izcelsmes kanālu skatīšanās laika daļas pieaugumu. Krieviski raidošo TV kanālu popularitāte 2016.gadā TV skatīšanās laika daļas (share %) I II III IV V VI VII VIII IX X PBMK 0.2 0.2 0.3 0.3 0.2 0.2 0.3 0.2 0.2 0.2 3+ 3.1 3.2 3.4 3.1 3.7 2.8 3.0 2.6 3.0 2.6 CTC Baltija 0.8 0.8 0.7 0.7 0.7 0.7 0.8 0.7 0.7 0.7 NTV Mir 7.3 7.5 6.5 8.7 8.3 8.0 9.8 9.6 8.5 7.0 PBK 9.1 8.4 8.4 9.4 8.9 9.2 10.2 9.8 11.4 9.7 REN TV 3.4 2.9 3.3 3.6 3.7 3.4 3.2 3.3 2.7 2.6 RTR 8.1 7.1 6.4 2.4 2.8 TV5 3.5 3.5 4.7 KF izcelsmes kopā 32.0 30.1 29.0 28.2 25.5 24.3 27.3 26.2 26.5 25.6 Avots: Kantar TNS Pētnieki norāda, ka ir krities iedzīvotāju uzticēšanās līmenis visām mediju grupām - sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem, privātajiem medijiem, ārvalstu (kā Krievijas, tā Rietumu) televīziju kanāliem. Pastāv atšķirības starp medijiem, kuriem uzticas latvieši un krieviski runājošie - latvieši pamatā uzticas Latvijas sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem, bet krieviski runājošie - Krievijas televīzijas kanāliem17. Tāpēc ir jāstrādā pie vienojošu un sabiedrībai kopīgu tēmu un satura attīstīšanas Latvijas informācijas telpā - nepieciešams stiprināt tieši Latvijas nacionālo mediju satura veidošanu, lai tas būtu aktuāls un saistošs pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai. Pētījumi rāda, ka visu sabiedrību interesē sociāli ekonomiskie jautājumi (piemēram, veselības aprūpe, nodarbinātība, sociālā drošība, izglītība u.tml.), kā arī tēmas, kas skar ģeogrāfiski tuvāko apkaimi un novadam vai pilsētai svarīgus tematus. Rīcības plānā paredzami risinājumi, kas palielinātu Latvijas mediju konkurētspēju ar pārrobežu saturu un attīstītu tādu saturu valsts valodā, kas mērķtiecīgi piesaistītu cittautiešu auditorijas. Mediju politikas nodaļas izstrādātās Latvijas mediju politikas pamatnostādnes 2016.-2020.gadam, kuras tika pieņemtas (MK 2016.gada 8.novembra rīkojums Nr.667), un to rīcības virzieni (mediju vides daudzveidība, mediju vides kvalitāte un atbildīgums, nozares profesionāļu izglītība, medijpratība un mediju vides drošumspēja) sasaucas ar NIPSIPP 1.4.rīcības virzienu, kura mērķis ir stiprināt kvalitatīvu, demokrātisku informācijas telpu un palielināt plašsaziņas līdzekļu lomu integrācijā. 4.2. Nacionālā identitāte: valoda un kultūrtelpa 4.2.1. Latviešu valodas prasme un lietošana Attieksme pret latviešu valodas lietošanu mazākumtautību vidū visbiežāk ir pozitīva vai neitrāla: 36% labprāt runā latviski; 45% norāda, ka viņu attieksme pret latviešu valodu ir neitrāla; ja nepieciešams, runā latviski, bet bez īpašas patikas 7%, bet tādu, kas ļoti nelabprāt runā latviski, ir 5% mazākumtautību pārstāvju. Valodu lietošanas paradumi tomēr liecina, ka liela daļa aptaujāto pārsvarā krieviski runā ne tikai mājās un ar draugiem, bet arī publiskajā telpā un darbā.18 Kā pozitīvs sasniegums ilgākā laika periodā minams fakts, ka būtiski uzlabojušās Latvijā dzīvojošo mazākumtautību iedzīvotāju latviešu valodas zināšanas (ja 2000.gadā 53% prata latviešu valodu, tad 2014.gadā latviešu valodas pratēju īpatsvars pieaudzis līdz 94%). 2011.gada tautas skaitīšanas rezultāti liecina, ka mājās pārsvarā lietotā valoda Latvijas iedzīvotāju vidū ir latviešu valoda. Salīdzinot Latvijas reģionus, redzams, ka Vidzemē latviešu valodā runā 85,4%, Kurzemē - 72,2%, Zemgalē - 70,1% un Pierīgā - 67,2% iedzīvotāju. Savukārt Latgalē (54, %) un Rīgā (49,6%) mājās galvenokārt runā krievu valodā19. Latviešu valodas lietošanas publiskajā telpā analīzes rezultāti ļauj identificēt divas nozīmīgas tendences. Pirmkārt, pieaug to iedzīvotāju ar dzimto latviešu valodu īpatsvars, kas darba vietā pamatā lieto latviešu valodu. Otrkārt, ir palielinājusies latviešu valodas lietošanas intensitāte uz ielas un darba vietā to iedzīvotāju vidū, kuru dzimtā valoda nav latviešu. Neraugoties uz to, 39% iedzīvotāju ar citu dzimto valodu uz ielas lieto galvenokārt vai tikai krievu valodu, kas liecina par joprojām augsto krievu valodas pašpietiekamības līmeni neformālajā publiskajā telpā. Kā secināts LVA veiktajā valodas situācijas pētījumā "Valodas situācija Latvijā: 2010-2015"20 (Rīga: LVA, 2016, 270.lpp.), latviešu valodas lietojuma pieaugumu ietekmē izglītības sistēma un ikviena latviešu valodas runātāja lingvistiskie paradumi. Pašlaik tieši izglītības sistēma (70 % respondentu latviešu valodu ir apguvuši skolā; 85 % respondentu, kuri savu latviešu valodas prasmi vērtē kā ļoti labu un labu, ir apguvuši valodu tieši skolā) ir nodrošinājusi augsto latviešu valodas pratēju skaitu, taču iedzīvotāju valodas lietojuma ikdienas paradumi nereti kavē latviešu valodas lietojuma pieaugumu. Paši aptaujātie mazākumtautību pārstāvji aptaujā norādīja, ka visbiežāk viņi runā latviski tad, ja viņus uzrunā latviski (71%), kā arī, nosaucot veidus, kā var veicināt latviešu valodas pieaugumu, visbiežāk viņi norādīja tieši uz šiem diviem faktoriem - jāmācās latviešu valoda jau no agras bērnības un jārunā latviski jebkurā dzīves situācijā un jebkurā vietā. Līdz ar to, pasākumi, kas veicina latviešu valodas lietošanas paradumu nostiprināšanos un veicināšanu publiskajā telpā joprojām ir aktuāli. 4.2.2. Mazākumtautību identitāte un iekļaušanās latviskajā kultūrtelpā Mazākumtautību identitātes uzturēšanā Latvijā kopš 1988.gada aktīvu lomu ieņem mazākumtautību kultūras biedrības. Itas Kozakevičas vārdā nosauktā Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācija apvieno vairāk par 20 Latvijā dzīvojošu dažādu tautību kultūras biedrības un apvienības. LNKBA palīdz mazākumtautību pārstāvjiem pilnīgāk apzināties savas etniskās saknes, izzināt savu kultūru un valodu, reliģiskās tradīcijas. LNKBA un tās biedrības bieži organizē izstādes, koncertus un tikšanās ar kultūras pārstāvjiem. Tāpat LNKBA sniedz atbalstu dažādu pašdarbības, tai skaitā - bērnu, pulciņu attīstībai.. Kopš 2003.gada, katru gadu novembra beigās un decembra sākumā, LNKBA organizē plaša mēroga mazākumtautību mākslas festivālu "Vienoti dažādībā"21. Aktīvi darbojas arī mazākumtautību kultūras biedrības ārpus Rīgas. Piemēram, Jelgavas nacionālo kultūras biedrību asociācija, kurā darbojas septiņas nacionālās kultūras biedrības, organizē mazākumtautību kultūras dienas, Latvijas Republikas dibināšanas gadadienai veltītu pasākumu "Caur trejdeviņiem gaismas lokiem..." un citus pasākumus integrētas sabiedrības veidošanas veicināšanai. Savukārt Ventspils Nacionālo kultūras biedrību asociācija, kas apvieno piecas biedrības, organizē starptautisko nacionālo kultūru festivālu "Ventspils vainags" un dažādus mazākumtautībām nozīmīgus svētkus ("Masļeņņica", "Svjatki" un citus). Uz 2015.gada 1.jūniju, no 423 biedrībām un nodibinājumiem, kuru statūti liecina par darbu ar mazākumtautībām, 306 ir uzskatāmas par mazākumtautību biedrībām, savukārt 117 - par saistītajām biedrībām (to vidū valodu mācību centri, dažādu tautu deju studijas, sadarbības organizācijas starp Latviju un citām pasaules valstīm, sadraudzības biedrības starp latviešiem un citu tautību pārstāvjiem u.tml.). Vairāk nekā puse mazākumtautību biedrību ir reģistrētas Rīgā (59% jeb 180), 13 % mazākumtautību biedrību un nodibinājumu ir reģistrēti Latgales reģionā (41), 12% - Kurzemes reģionā (36), 8% - Zemgales reģionā (24) un 7% - Pierīgas reģionā (20). Vismazāk mazākumtautību biedrību ir reģistrēts Vidzemes reģionā - tikai 2% jeb piecas biedrības22. Cieši vai ļoti cieši saistīti ar Latviju jūtas 67% Latvijas mazākumtautību pārstāvju. Augstāks šis rādītājs ir vecākās paaudzes mazākumtautību pārstāvju vidū - 81%, 18-24 gadus vecu jauniešu grupā tādi ir - 53%. 2010.gada aptaujā šis rādītājs jauniešu grupā bija 58%23. Jāsecina, ka pēdējo piecu gadu laikā piederības sajūta Latvijai mazākumtautību jauniešu vidū nedaudz samazinās. Lai veicinu mazākumtautību līdzdalību un piederības sajūtu Latvijai, KM, ciešā sadarbībā ar KM Mazākumtautību nevalstisko organizāciju pārstāvju konsultatīvo komiteju, no 2014.gada īsteno virkni pasākumu, t.sk. NVO atbalsta programmu Latvijas reģionos, kuras ietvaros 2014.gadā tika īstenoti 77 projekti (t.sk. 28 tieši mazākumtautību mērķa grupai), un 2015.gadā - 89 projekti (t.sk. 23 tieši mazākumtautību mērķa grupai). Paredzēts, ka NVO atbalsta programmu KM īstenos vismaz līdz 2018.gadam. No 2014.gada KM pulcē mazākumtautību pārstāvjus arī gadskārtējā mazākumtautību forumā, kurā tiek aktualizēti mazākumtautību kopienām aktuāli jautājumi, kas skar nevalstisko organizācijas darbības nodrošināšanu, jauniešu iesaisti pilsoniskās sabiedrības veidošanā u.c. jautājumi. Foruma ietvaros dzimusi arī ideja par Latvijas (mazākumtautību) kultūru festivālu, kurš 2016.gada 1.-3.jūlijā norisinājās Daugavpilī un visā Latgales reģionā. Sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru, Kultūras ministrija īsteno pasākumus mazākumtautību folkloras saglabāšanai un kultūras apmaiņai (radošās nometnes) un Latvijas kultūras vēstnieku programmu, kas vērsta uz pieredzes apmaiņu, sadarbības veicināšanu starp kultūras un tradīciju kopējiem, nevalstiskajām organizācijām, pārstāvot dažādas tautības un vecinot piederības sajūtu Latvijai un savai dzimtajai vietai (lokālpatriotisms). Par mazākumtautību iekļaušanos latviskajā kultūrtelpā, liecina arī mazākumtautību kolektīvu skaits, kas piedalās Dziesmu un deju svētku procesā, un šajā ziņā noteikti ir vērojama pozitīva tendence. Ja 2008.gadā Dziesmu un deju svētkos piedalījās 52 kolektīvi, tad 2013.gadā - jau 96; arī plānojot 2018.gada svētkus, jau tagad īpaša uzmanība ir pievērsta mazākumtautību kolektīvu iesaistīšanai svētku gatavošanā. LNKC nodrošina aktīvu sadarbība ar mazākumtautību kolektīviem arī Dziesmu un Deju svētku starplaikos, iesaistot mazākumtautību kolektīvus starptautiskajā folkloras festivālā "Baltica"24. 4.2.3. Starpkultūru dialogs Starpkultūru dialoga veicināšanai nepieciešams, lai sabiedrībā kopumā būtu savstarpēji draudzīga un atvērta attieksme. Puse mazākumtautību respondentu etniskās attiecības Latvijā vērtē kā apmierinošas (52%) pozitīvi tās vērtē 21% un 24% tās uzskata par sliktām. Novērtējot mazākumtautību iespējas attīstīt savu valodu un kultūru Latvijā, kopumā pozitīvu vērtējumu šajā jautājumā sniedz 24% aptaujāto, 37% uzskata, ka situācija ir apmierinoša, bet 35% sniedz negatīvu vērtējumu. Salīdzinoši biežāk pozitīvu vērtējumu sniedz mazākumtautību NVO biedri un aktīvisti. Viņu vidū mazākumtautību iespējas attīstīt savu valodu un kultūru Latvijā par labām uzskata 43%, par apmierinošām - 37%, bet par sliktām - 18%25. Ja 2008.gadā no tiem, kas par intervijas valodu izvēlējās latviešu valodu, 50 % piekrita apgalvojumam "Man patīk, ja apkārt ir dažādu tautību cilvēki un skan gan latviešu, gan krievu valoda", tad 2014.gadā - 54%. To, vidū, kuri kā intervijas valodu izvēlējās krievu valodu, 2008.gadā minētajam apgalvojumam piekrita 86%, bet 2014.gadā - 84%. Šo tendenci apstiprina arī daudzi citi jautājumi dažādās aptaujās. Kopumā var teikt, ka latviešiem joprojām raksturīga lielāka sociālā distance un zināma norobežošanās no citu tautību cilvēkiem, salīdzinot ar krieviem un citu tautību pārstāvjiem. 4.2.4. Piederības sajūta Latvijai un Eiropai Piederības sajūta Eiropai, salīdzinot 2010. un 2013.gada datus, ir pieaugusi visās etniskajās grupās. Saskaņā ar 2013.gada datiem vidēji visās etniskajās grupās ļoti cieši vai cieši saistīti ar Eiropu jutās viena piektā daļa iedzīvotāju. Kopumā gan latviešu, gan krievu jaunieši izjūt ciešākas saites ar Eiropu, nekā vecākās paaudzes cilvēki Latvijā26. Salīdzinot iedzīvotāju atbildes par saišu ciešumu ar Latviju 2010.gadā un 2013.gadā, jāsecina, ka būtiskas izmaiņas nav vērojamas. Attiecībā uz piederības sajūtu Latvijai mazākumtautību, tai skaitā, krievu, vidū, būtiski uzsvērt, ka ar Krieviju vai ES šīs grupas jūtas saistītas ievērojami mazākā mērā, bet viņu vidū ir ciešākas saites ar konkrēto dzīves vietu (vairāk kā četras piektdaļas jūtas ļoti cieši vai cieši saistīti ar pilsētu vai pagastu, kurā viņi dzīvo). Gan latviešu, gan krievu vidū piederību Latvijai biežāk izjūt gados vecāki cilvēki, nevis jaunieši27. Kultūras ministrija īsteno aktivitātes mazākumtautību aktivizēšanai un piederības sajūtas veicināšanai (skat. 4.2.2.punktu). Intensificējot darbu ar mazākumtautību jauniešiem (un jo īpaši skolēniem), Kultūras ministrija no 2014.gada īsteno projektu mazākumtautību skolēniem "Eiropas pēdas Latvijā". Projekta ietvaros, mūsdienīgā un interaktīvā veidā tiek veicināta mazākumtautību skolēnu savstarpējā sadarbība, palīdzot apzināties Latviju kā daļu no Eiropas un apzinot tagadējo Eiropas Savienības dalībvalstu pienesumu Latvijas kultūrtelpai (mākslā, arhitektūrā, mūzikā u.c.). Plānā ietvertie pasākumi ir papildinoši IZM īstenotajiem pasākumiem jaunatnes politikas jomā. 4.2.5. Diaspora Vairāk nekā 120 valstīs ārpus Latvijas, dzīvo ap 370 tūkst.28 Latvijas valstspiederīgo un latviešu izcelsmes personu. Izbraukšanas apjomi pēdējos gados sāk samazināties. Latvijas valsts sniegtais atbalsts nedēļas nogales skolu darbībai, atbalsts Dziesmu un Deju svētku tradīcijas uzturēšanai dažādās pasaules daļās, metodiskais atbalsts koriem un deju kopām, lai tie varētu piedalīties Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos Latvijā ir pasākumi, kuri atzīti par nozīmīgiem saiknes uzturēšanai ar Latviju. Ja 2008.gadā Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkos piedalījās 17 ārvalstu latviešu mākslinieciskie kolektīvi, tad 2013.gadā tie bija jau 48 kolektīvi. Kopš 2010.gada ir būtiski palielinājies ārpus Latvijas dzimušo bērnu skaits, kuriem reģistrēta Latvijas pilsonība. 2010.gadā šādi bērni bija 2326, 2012.gadā - 4125, 2013.gadā - 4438, 2014.gadā - 5154.29 Būtiski palielinājies latviešu nedēļas nogales skolu skaits ārpus Latvijas, kas liecina par arvien pieaugušo pieprasījumu pēc latviešu valodas un identitātes uzturēšanas aktivitātēm diasporā: ja 2010.gadā nedēļas nogales skolu skaits bija aptuveni 30, tad 2014. un 2015.gadā tas ir pieaudzis līdz 100. LVA organizē diasporas skolotāju metodiskos kursus, valodas apguves nometnes bērniem, izstrādā diasporai paredzētus latviešu valodas mācību un metodiskos līdzekļus, izstrādā diasporas latviešu valodas apguves programmas, sniedz tiešo atbalstu nedēļas nogales skolām (telpu īrei, bērnu apdrošināšanai, transporta izmaksu segšanai u.tml.). Ikgadējās diasporas konferencēs "Latvieši pasaulē - piederīgi Latvijai" pieņemtie lēmumi, kā arī reālie remigrācijas procesi, liek risināt jautājumus, kas ir saistīti ar informācijas nodrošināšanu tiem, kuri domā par atgriešanos, un specifisku atbalstu tiem, kuri ir atgriezušies - lai bērni varētu iekļauties Latvijas izglītības sistēmā un ģimenes locekļi, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, varētu to apgūt pēc iespējas ātrāk tādā līmenī, kas palīdzētu iekļauties sabiedrībā. Pašlaik vairāk nekā 120 valstīs ārpus Latvijas, dzīvo ap 370 tūkst30. Latvijas valstspiederīgo un latviešu izcelsmes personu. Lai arī emigrācijas tempi nepalielinās, diaspora kopš 2014.gada, kad tika piešķirts finansējums diasporas atbalsta projektiem Latvijas valsts budžetā, ir būtiski palielinājusies. Tā rezultātā diaspora turpina pašorganizēties, veidojot jaunas biedrības un nedēļas nogales skolas. Līdz ar to diasporas organizāciju un nedēļas nogales skolu, kā arī to projektu un pasākumu īstenošanas atbalstam ir nepieciešams papildu finansējums, lai stiprinātu diasporas latvisko identitāti, kultūru, piederību Latvijai. Diasporas atbalsta pasākumi pamatā tiek īstenoti ar valsts budžeta līdzekļu finansējumu - piemēram, sniedzot dažāda veida atbalstu diasporas organizācijām, gan pilsoniskajai līdzdalībai, gan tradīciju un kultūras saglabāšanai, gan profesionālās mākslas pieejamības nodrošināšanai. Šīs iestrādes paredzēts turpināt arī šajā Pamatnostādņu ieviešanas posmā. 4.3. Saliedēta sociālā atmiņa Atmiņu politikas jēdziens sakņojas kolektīvās atmiņas paradigmā, kas pagātnes atcerēšanos skaidro dažādu sociālo grupu un institūciju mijiedarbības gaismā.31 Atmiņu politikai var būt daudzveidīgi mērķi: 1) vēsturisku pretrunu risināšana un izlīguma veicināšana sabiedrībā; 2) taisnīguma nodrošināšana, atbalstot upurus, kas cietuši no agrākām pārestībām; 3) nacionālās identitātes nepārtrauktības stiprināšana.32 Latvijas iedzīvotājiem emocionālas attieksmes rada ne tikai vēstures notikumi, bet arī tajos piedalījušās personas, taču šajā ziņā Latvijas sabiedrībai daudz aktuālāki par 20.gadsimta vēstures personībām šķiet cilvēki, kas savu darbību izvērsuši pēcpadomju periodā. Starp ilgtermiņā stabilās un mainīgās Latvijas iedzīvotāju sociālās atmiņas izpausmēm un to ietekmējošajiem faktoriem, ir izceļamas vairākas būtiskas tendences - brīvvalsts laiks (1918-1940) Latvijas sabiedrībai kopumā jau ilgstoši kalpo par pozitīva paštēla avotu, taču šī vēstures posma pozitīvais vērtējums ir augsts un augošs pārsvarā latviski runājošo vidū; savukārt viens no tradicionāli Latvijas sabiedrību šķeļošākajiem vēstures posmiem - Otrā pasaules kara periods - turpina šādu statusu saglabāt, tomēr šķelšanās līnijas attiecībā uz kara notikumiem atrodas ne tikai uz etnolingvistisko grupu robežām - sašķelta izpratne valda arī to ietvaros.33 Dažādu aptauju datu salīdzinājums dinamikā iezīmē kopumā pozitīvu tendenci - pakāpeniski palielinās to cittautiešu īpatsvars, kas svin Latvijas Republikas Proklamēšanas dienu 18.novembrī34. Vienlaikus latviešu un cittautiešu vidū joprojām pastāv būtiskas atšķirības izpratnē par Latvijas okupāciju un padomju varas represijām. Tāpat joprojām nedaudz vairāk kā puse cittautiešu uzskata, ka 1940.gadā Latvija brīvprātīgi iestājās Padomju Savienībā. Šo rādītāju izvērtējums liecina, ka jāturpina izglītojoši informatīvi pasākumi, kas sniedz skaidrojumu jautājumiem par Latvijas okupāciju un citiem nozīmīgiem Latvijas valsts vēstures periodiem.