10. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektore un doktorante Mg. iur. Anita Kovaļevska - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam. Pieaicinātā persona sniegusi pārskatu par apstrīdētās normas ģenēzi, par invaliditātes noteikšanas kārtību attiecībā uz bērniem PSRS un Latvijas Republikā pēc neatkarības atjaunošanas, kā arī par apstrīdētās normas un tās iepriekšējo redakciju piemērošanas praksi. Apstrīdētā norma pieļaujot atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Šādos apstākļos atrodoties visas personas, kas vismaz astoņus gadus ir aprūpējušas bērnus, kuriem līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai bijušas vienas un tās pašas slimības vai patoloģiskie stāvokļi. Normatīvajos aktos ietverto invaliditātes noteikšanas kritēriju uzskaitījuma sašaurināšana vai paplašināšana zinātnes attīstības rezultātā tieši izskatāmajā lietā nevarot būt pamats atšķirīgai attieksmei. Konkrētajā gadījumā neesot runa par nebūtiskām invaliditātes noteikšanas kritēriju izmaiņām - tās esot bijušas ievērojamas, un līdz 1990. gadam Latvijas teritorijā neesot bijis adekvāta regulējuma par invaliditātes noteikšanu bērniem. Tas, ka joprojām tiek piemērots neadekvāts tiesiskais regulējums, nedodot sabiedrībai nekādu ievērojamu labumu, taču konkrētu privātpersonu tiesības tiekot būtiski ierobežotas. Esot jāņem vērā tas, ka Noteikumi Nr. 1209 paredzēja bērna veselības stāvokļa līdz 1979. gada 13. decembrim vērtēšanu atbilstoši PSRS 1956. gada Instrukcijai. Līdz ar to šī instrukcija bijusi piemērojama arī tādiem gadījumiem, kuriem tā sākotnēji nebija paredzēta. Tādējādi neesot izslēgta iespēja Noteikumos Nr. 805 paredzēt, ka Komisija sniedz atzinumu par personas līdz 18 gadu vecumam veselības stāvokļa laikā līdz 1990. gada 16. septembrim atbilstību, piemēram, Latvijas Republikas 1990. gada Pavēlē ietvertajiem invaliditātes noteikšanas kritērijiem. Latvijas Republikas 1990. gada Pavēles piemērošana tādas sabiedrības intereses kā tiesiskā stabilitāte un noteiktība ietekmētu nenozīmīgi. Šī pavēle esot pirmais normatīvais akts, kurā ietverts izvērsts regulējums par invaliditātes noteikšanu bērniem un tam laikam vistuvākā izpratne par invaliditāti. Piemērojot Latvijas Republikas 1990. gada Pavēli, nerastos Saeimas norādītās problēmas, ja bērna veselības stāvoklis tiktu vērtēts atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas ir spēkā vecuma pensijas pieprasīšanas brīdī vai bija spēkā brīdī, kad bērns sasniedza 18 gadu vecumu. Šādā gadījumā divu bērnu veselības stāvoklis vienā un tajā pašā laika posmā tiktu vērtēts atbilstoši vienam normatīvajam aktam. Ņemot vērā minēto, varot secināt, ka izskatāmajā gadījumā atšķirīgajai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata. Pensijas piešķiršana pirms likumā noteiktā pensionēšanās vecuma sasniegšanas sakarā ar to, ka ticis aprūpēts bērns ar invaliditāti, esot papildu garantija. Tomēr Satversmes 109. pantā noteikto tiesību aizskārumu varot radīt tas, ka nav ievēroti vispārējie tiesību principi. Tā kā ar apstrīdēto normu paredzētā atšķirīgā attieksme esot pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmo teikumu, tā neatbilstot arī Satversmes 109. pantam. Turklāt neesot pareizi izskatāmās lietas pamatā esošo gadījumu uzskatīt par netipisku.