11. Article

Pieaicinātā persona - sociālās politikas eksperte Ināra Bite - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam. Izskatāmajā lietā esot jāņem vērā, ka PSRS normatīvajos aktos invaliditāte tika definēta kā "pastāvīgs vai ilgstošs darba spēju zaudējums". Pastāvot šādai definīcijai, neesot bijis iespējams noteikt invaliditāti bērniem. Tas kļuvis iespējams tikai 1979. gadā. Izstrādājot Latvijas Republikas normatīvos aktus, invaliditātes jēdziens esot paplašināts, to definējot kā ilgstošu vai nepārejošu ar vecuma izmaiņām cilvēka organismā nesaistītu fizisko vai psihisko spēju ierobežojumu, kas apgrūtina personas integrāciju sabiedrībā, pilnīgi atņem vai daļēji ierobežo tās spēju strādāt un sevi apkopt. Neraugoties uz tiesiskā regulējuma izmaiņām, invaliditātes jēdziens vienmēr bijis saistīts ar ierobežotu darbspēju vai pilnīgu darbnespēju. Tādējādi attiecībā uz pieaugušu personu ar invaliditāti un bērnu ar invaliditāti bijis nepieciešams noteikt dažādus veselības stāvokļa vērtēšanas kritērijus. Saeima pieņēmusi virkni tiesību normu, kas esot labvēlīgas vecākiem, kuru aprūpē ir vai ir bijis bērns ar invaliditāti. Pieaicinātā persona piekrīt Pieteikuma iesniedzējam, ka apstrīdētās normas piemērošana ir atkarīga no bērna dzimšanas laika un rada faktisku nevienlīdzību. Tomēr sociālās drošības jomā likumdevējs nespējot nodrošināt pilnīgu vienlīdzību. Tiesību normu piemērošanas prakse pierādot, ka līdzīgās situācijās, kad likums tiek piemērots korekti, tiesiskās sekas tomēr var būt atšķirīgas. Ar personu dzimšanas datumu esot saistīts tiesiskais regulējums arī daudzās citās jomās. Tādējādi dažādos laika posmos spēkā esošo tiesību normu piemērošanas praksē šādas robežsituācijas esot neizbēgamas. Apstrīdētā norma neietekmējot personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā, un Pieteikuma iesniedzēja piedāvātie alternatīvie risinājumi nenovērsīšot nevienlīdzību, jo esot iespējamas tādas situācijas, kad Pieteikuma iesniedzēja norādītajā brīdī spēkā esošie invaliditātes noteikšanas kritēriji kādam bērnam vai viņa vecākam būs mazāk labvēlīgi nekā citiem. Izskatāmajā situācijā vienlīdzību panākt esot iespējams, grozot Noteikumu Nr. 805 24.3. apakšpunktu un paredzot Komisijai tiesības atzīt personai invaliditāti no bērnības, pat ja tolaik invaliditātes noteikšanas kritēriji attiecībā uz bērniem vēl nebija spēkā vai bija atšķirīgi. Šādi grozījumi ar atpakaļvērstu spēku attiecīgajā jomā neesot izņēmums. Secinājumu daļa