12. Article

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs, ietverot apstrīdētajā normā kritērijus priekšlaicīgas vecuma pensijas piešķiršanai, tiesības uz priekšlaicīgu pensionēšanos nav piešķīris visiem vecākiem, kuru bērna veselības stāvoklis faktiski atbildis invaliditātes noteikšanas kritērijiem. Apstrīdētā norma padarot priekšlaicīgu vecuma pensijas piešķiršanu atkarīgu no bērna dzimšanas laika, tādējādi tā neatbilstot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam un pārkāpjot personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kas nostiprinātas Satversmes 109. pantā. 12.1. Izskatot lietu, Satversmes tiesai ir jāpārbauda apstrīdētās normas atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, citstarp ņemot vērā pieteikuma iesniedzēju argumentāciju un pieteikumā atspoguļotos motīvus un apsvērumus (sal. ar Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 16.2. punktu). Satversmes tiesas likumā ietverts gan tiesas pieteikuma, gan konstitucionālās sūdzības institūts, un abi šie institūti ir savstarpēji saistīti. To ietvaros ir svarīgi noskaidrot, vai tiešām ir aizskartas personai Satversmē noteiktās pamattiesības. Tiesa pati vēršas Satversmes tiesā gadījumos, ja tā uzskata, ka attiecīgajā administratīvajā lietā piemērojamā tiesību norma aizskar personas pamattiesības (sal. ar Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 14. punktu). Tiesas pieteikuma gadījumā jeb tā dēvētās konkrētās kontroles ietvaros lietas izlemšanai nozīmīgi ir citstarp konkrētās lietas apstākļi (sal. ar 2013. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2013-09-01 13.2. punktu). Ņemot vērā minēto, pirms tiek izvērtēta apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam, Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, vai tieši apstrīdētā norma aizskar personai, kas vērsusies administratīvajā tiesā, Satversmē noteiktās pamattiesības. 12.2. Apstrīdētā norma paredz vairākas tiesiskā sastāva pazīmes, kurām ir jāīstenojas, lai bērna ar invaliditāti vecākam tiktu piešķirtas tiesības uz vecuma pensiju piecus gadus pirms likumā noteiktā vecuma sasniegšanas. Proti, vecāka apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 25 gadiem; viņš laika periodā, līdz bērns sasniedzis 18 gadu vecumu, ne mazāk kā astoņus gadus ir aprūpējis piecus vai vairāk bērnus vai bērnu, kurš normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā vismaz astoņus gadus ir bijis atzīts par bērnu ar invaliditāti. Turklāt šādu tiesību nav personai, kurai atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības vai kura atcelta no aizbildņa pienākumu pildīšanas nekārtīgas šo pienākumu izpildīšanas dēļ. Izskatāmā lieta neskar vecāka tiesības pieprasīt vecuma pensiju pirms likumā noteiktā pensionēšanās vecuma sakarā ar piecu vai vairāku bērnu aprūpēšanu, kā arī tādas personas, kurām atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības vai kuras atceltas no aizbildņa pienākumu pildīšanas nekārtīgas šo pienākumu izpildīšanas dēļ. Tātad izskatāmajā lietā ir nozīme tam apstrīdētajā normā ietvertajam priekšlaicīgas vecuma pensijas piešķiršanas nosacījumam, ka vecāks ne mazāk kā astoņus gadus aprūpējis bērnu, kurš normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā vismaz astoņus gadus ir bijis atzīts par bērnu ar invaliditāti. 12.3. Pieaicinātā persona Tiesībsargs norāda, ka ir izvērtējama arī Noteikumu Nr. 1209 12.1 punkta un Noteikumu Nr. 805 24. punkta satversmība (sk. Tiesībsarga viedokli lietas materiālu 105. lp.). Lai noteiktu, vai ir pamats izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, visupirms nepieciešams noskaidrot tās saturu (sal. ar Satversmes tiesas 2005. gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03 6. punktu un 2015. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2014-08-03 9. punktu). Proti, Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai apstrīdētā norma regulē Pieteikuma iesniedzēja norādīto gadījumu, kurā nevar izpildīties prasība, ka bērnam vismaz astoņus gadus līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai vajadzēja būt atzītam par bērnu ar invaliditāti atbilstoši viņa aprūpes laikā spēkā bijušajos normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai. Saskaņā ar Invaliditātes likuma 1. panta 8. punktu un 5. pantu personas ar invaliditāti vai bērna ar invaliditāti statusu, kā arī ar to saistītās sociālās garantijas personas, tostarp bērni, iegūst no dienas, kad tām normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā noteikta invaliditāte. No apstrīdētajā normā ietvertās prasības, ka aprūpētajam bērnam vismaz astoņus gadus vajadzēja būt normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā atzītam par bērnu ar invaliditāti, izriet tas, ka, piemērojot apstrīdēto normu, ir jāņem vērā citos normatīvajos aktos ietvertās papildu tiesiskā sastāva pazīmes. Tādējādi apstrīdētā norma ir aplūkojama plašāk - tās objektīvajā nozīmē - un sevī ietver arī invaliditātes noteikšanas kritērijus, kurus līdz ar invaliditātes noteikšanas termiņiem un kārtību Pieteikuma iesniedzēja izskatāmajā administratīvajā lietā regulēja Noteikumi Nr. 1209 (spēkā no 2013. gada 7. janvāra līdz 2014. gada 31. decembrim) un šobrīd spēkā esošie Noteikumi Nr. 805, kas paredz līdzīgu kārtību un ir izdoti citstarp saskaņā ar Invaliditātes likuma 5. panta otro daļu. Noteikumu Nr. 805 4. pielikumā ir iekļauti kritēriji invaliditātes noteikšanai personām līdz 18 gadu vecumam. Tomēr saskaņā ar šo noteikumu 24.3. apakšpunktu Komisija sniedz atzinumu par personas līdz 18 gadu vecumam veselības stāvokļa atbilstību arī tiem invaliditātes noteikšanas kritērijiem, kuri dažādos normatīvajos aktos bija paredzēti attiecīgās personas aprūpes laikā. Invaliditātes noteikšanas kritēriji laika gaitā var tikt grozīti, bet likumdevējs apstrīdētajā normā ir nostiprinājis principu, ka priekšlaicīgās pensionēšanās kārtība ir saistīta ar tiem apstākļiem un invaliditātes noteikšanas kritērijiem, kuri bija spēkā bērna aprūpes laikā. Izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā bērns 1990. gada 16. septembrī bija vecāks par desmit gadiem un jau pirms tam viņam bija konstatēts tāds patoloģiskais stāvoklis, ko PSRS 1979. gada Pavēle neparedzēja kā invaliditātes noteikšanas kritēriju. Kopš 1990. gada 17. septembra šim bērnam invaliditāte bija piešķirta atbilstoši Latvijas Republikas 1990. gada Pavēlei. Tādējādi, piemērojot apstrīdēto normu, minētajā administratīvajā lietā nav iespējams konstatēt, ka persona vismaz astoņus gadus ir aprūpējusi bērnu, kurš ne mazāk kā astoņus gadus bijis atzīts par bērnu ar invaliditāti atbilstoši viņa aprūpes laikā spēkā bijušajos normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai un ietvertajiem invaliditātes noteikšanas kritērijiem. Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka prasību konstatēt, ka bērnam invaliditāte ir bijusi atzīta atbilstoši viņa aprūpes laikā spēkā bijušajiem invaliditātes noteikšanas kritērijiem, liedz personai, kura vērsusies administratīvajā tiesā, tiesības uz priekšlaicīgu vecuma pensijas saņemšanu.