13. Article

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā aplūkojamais gadījums nav uzskatāms par netipisku un administratīvā tiesa savas šaubas par apstrīdēto normu nevar novērst ar tās rīcībā esošajiem līdzekļiem (sk. pieteikumu lietas materiālu 4. lp.). Turpretim Saeima apgalvo, ka izskatāmās lietas pamatā ir likumdevēja neparedzēts, netipisks gadījums un taisnīgu noregulējumu var rast tiesību normas piemērošanas ceļā (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 55.-56. lp.). Apstrīdētajā normā ir ietverti invaliditātes noteikšanas kritēriji, kas bija paredzēti konkrētās personas aprūpes laikā šādos normatīvajos aktos: Latvijas teritorijā piemērotajā PSRS 1979. gada Pavēlē, Latvijas Republikas 1990. gada Pavēlē un Latvijas Republikas 1999. gada Rīkojumā. No minētā secināms, ka likumdevējs ir izšķīries piešķirt personām tiesības uz vecuma pensiju pirms likumā paredzētā vecuma sasniegšanas, tās saistot ar konkrētiem bērna aprūpes laikā spēkā bijušajiem invaliditātes noteikšanas kritērijiem, kas izsmeļoši norādīti attiecīgos tiesību aktos, un konkrētā situācija, pretēji Saeimas domām, nav netipisks gadījums. Proti, apstrīdētā norma pieļauj to, ka invaliditātes noteikšanas kritēriju maiņas dēļ var rasties tāda situācija, ka bērnam nav iespējams noteikt invaliditāti uz vismaz astoņus gadus ilgu laika posmu līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt Pieteikuma iesniedzēja minēto, ka ir izvērtējama apstrīdētās normas satversmība. Līdz ar to izskatāmās lietas pamatā nav jautājums par apstrīdētās normas piemērošanu un šajā lietā nepieciešams izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmei.