14. Article

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma ir jāvērtē Satversmes 109. panta kontekstā, apskatot to arī kopsakarā ar Satversmes 91. pantā ietverto vienlīdzības principu. Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos." Satversmes 109. pants garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu, kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu, kura nodrošina samērīgu sociālo nodrošinājumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.2. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka prasības, kas valstij izvirzāmas saistībā ar tās pienākumu nodrošināt personām vecuma pensiju, nav attiecināmas uz priekšlaicīgo pensionēšanos, jo priekšlaicīgā vecuma pensija ir valsts noteikta papildu sociālā garantija, kuras izmantošana ir atkarīga no personas subjektīvajiem apsvērumiem, bet apmērs - no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta iespējām (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01 21. punktu). Tomēr likumdevējs Pensiju likumā ir paredzējis priekšlaicīgās pensionēšanās iespēju, tāpēc tā uzskatāma par sociālo nodrošinājumu un ietilpst Satversmes 109. panta tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01 18. punktu). Valstij ir plaša rīcības brīvība to metožu un mehānismu izvēlē, ar kādiem sociālās tiesības īstenojamas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01 14. punktu). Izvērtējot likumdevēja rīcību sociālo tiesību nodrošināšanas un aizsardzības jomā, jāpārbauda, vai: 1) likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 8.4. punktu un 2013. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2013-01-01 9. punktu). Valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu veido citstarp Pensiju likums kopā ar tam pakārtotajiem tiesību aktiem. Šīs sistēmas ietvaros ikviena persona var saņemt tās veiktajām iemaksām atbilstošu vecuma pensiju un noteiktos gadījumos pensionēties arī priekšlaicīgi. Satversmes tiesa konstatē, ka konkrētajā gadījumā personai netiek samazināts līdz šim garantētais sociālās aizsardzības apjoms. Turklāt priekšlaicīgā pensionēšanās ir uzskatāma par papildu sociālo garantiju un tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī izskatāmajā lietā netiek skartas. Konkrētajā situācijā likumdevējs ir izšķīries priekšlaicīgās pensionēšanās kārtību saistīt ar tiem apstākļiem un invaliditātes noteikšanas kritērijiem, kuri bija spēkā bērna aprūpes laikā. Tomēr, kā norāda arī Saeima, lai gan likumdevējam ir plaša rīcības brīvība noteikt pensiju sistēmas tiesisko regulējumu, tā pieņemtajiem lēmumiem ir jāatbilst vispārējiem tiesību principiem. Tātad, ja valsts priekšlaicīgās pensionēšanās iespēju ir paredzējusi likumā, Satversmes 109. pants prasa, lai valsts rīcība šajā jautājumā atbilstu no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem, tostarp tiesiskās vienlīdzības principam. Galvenokārt tieši uz to attiecas pieteikumā iekļautie juridiskie argumenti par apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību Satversmei. Tādējādi izskatāmajā lietā apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 109. pantam vērtējama kopsakarā ar Satversmes 91. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošo tiesiskās vienlīdzības principu.