21. Article

Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētās normas radītā atšķirīgā attieksme ir nepieciešama, proti, vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. 21.1. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2. punktu). Vienlaikus Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk, kā arī to, vai likumdevējs, ierobežojot kādas personas vai personu grupas pamattiesības, ir pienācīgi izvērtējis šādus alternatīvus līdzekļus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15. punktu un 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu). 21.2. Satversmes tiesa jau konstatējusi, ka apstrīdētajā normā ir ietverti invaliditātes noteikšanas kritēriji, kas bija paredzēti bērna aprūpes laikā šādos normatīvajos aktos: Latvijas teritorijā piemērotajā PSRS 1979. gada Pavēlē, Latvijas Republikas 1990. gada Pavēlē un Latvijas Republikas 1999. gada Rīkojumā. Līdz 1979. gada 13. decembrim PSRS invaliditātes noteikšana bērniem vispār nebija tiesiski iespējama, jo saskaņā ar PSRS 1956. gada Instrukciju medicīniskās indikācijas bija jāvērtē kopsakarā ar personas darbspējām. Arī PSRS 1979. gada Pavēle ietvēra ierobežotu medicīnisko indikāciju sarakstu, atbilstoši kuram bija iespējams bērnam noteikt invaliditāti. Satversmes tiesa norāda, ka jau 1959. gada 20. novembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas pasludinātā Bērnu tiesību deklarācija ietvēra vairākus principus, atbilstoši kuriem jebkādos apstākļos bērnam ir jābūt nodrošinātai īpašai aizsardzībai. Bērnu tiesību deklarācijas 4. princips uzsver bērna tiesības uz īpašu sociālo nodrošinājumu, kā arī tiesības augt un attīstīties veselam. Savukārt 1975. gada 9. decembra Deklarācija par personu ar invaliditāti tiesībām, kas citstarp balstīta arī Bērnu tiesību deklarācijā ietvertajos principos, nosaka personu ar invaliditāti tiesību īstenošanu uz vienlīdzības pamata, kā arī šādas personas ģimenes īpašo lomu. Šie cilvēktiesību dokumenti starptautiskā mērogā izvirzīja personu ar invaliditāti tiesību un bērna vislabāko interešu aizsardzības principus. Pamatojoties uz norādītajiem principiem, tika izstrādāta 1989. gada 20. novembra Bērnu tiesību konvencija un 2006. gada 13. decembra Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām. Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 7. pants noteic, ka dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bērni ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem bērniem pilnībā bauda visas cilvēka tiesības un pamatbrīvības un ka visos lēmumos, kas attiecas uz bērniem ar invaliditāti, galvenais apsvērums ir bērna vislabākās intereses. Savukārt atbilstoši Bērnu tiesību konvencijas 23. panta 1. punktam bērnam ar invaliditāti jādzīvo pilnvērtīga un cienīga dzīve tādos apstākļos, kas garantē viņa pašcieņu, palīdz viņam uzturēt ticību saviem spēkiem un atvieglo iespējas aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē. Savukārt šā paša panta 2. punktā noteikts, ka dalībvalstis atzīst bērna ar invaliditāti tiesības uz sevišķu gādību. Valstij ir jāveicina un jānodrošina, lai bērnam, kam uz to ir tiesības, un par viņa aprūpi atbildīgajām personām atbilstoši pieejamiem resursiem tiek sniegta lūgtā palīdzība, kas piemērota konkrētā bērna stāvoklim un viņa vecāku vai citu par bērnu atbildīgo personu apstākļiem. Arī Satversmes tiesa atzinusi, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 11. punktu). Bērna tiesības un likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 11. punktu). Turklāt no Satversmes 110. panta izriet valsts pienākums izveidot un uzturēt sistēmu, kas nodrošina īpašu sociālo aizsardzību bērniem ar invaliditāti. Vienlaikus šādas sistēmas mērķis ir mazināt stresu bērna ar invaliditāti vecākiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 13. punktu). Apstrīdētā norma ietver atsauci uz PSRS normatīvo regulējumu, kas acīmredzami atpalika no minētajiem vispārējiem bērnu ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzības attīstības procesiem. Latvijas likumdevējam, pieņemot apstrīdēto normu, bija jāievēro bērna vislabāko interešu prioritātes principa un nepieciešamības pēc īpašas aizsardzības nodrošināšanas bērniem ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļiem attīstība laikā un uz vienlīdzības pamatiem. 21.3. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pieņemtā Latvijas Republikas 1990. gada Pavēle, uz kuru atsaucas arī apstrīdētā norma, ietvēra ievērojami plašāku bērniem piemērojamo invaliditātes noteikšanas kritēriju klāstu. Šo kritēriju uzskaitījuma paplašināšana bija saistīta nevis ar zinātnes attīstību, kuras rezultātā būtu radusies iespēja konkrētu slimību vai patoloģisko stāvokli diagnosticēt vai ārstēt, bet gan ar mērķi izveidot tieši bērniem piemērotu invaliditātes noteikšanas sistēmu. Piemēram, Latvijas teritorijā līdz pat Latvijas Republikas 1990. gada Pavēles spēkā stāšanās brīdim rokas apakšdelma zaudēšana vai pilnīgs kurlums nevarēja būt pamats invaliditātes noteikšanai bērnam, savukārt atbilstoši minētajai pavēlei šie patoloģiskie stāvokļi, kā arī 3. un 4. pakāpes vājdzirdība bija pamats invaliditātes noteikšanai. Pieaugušajiem ar šādām indikācijām invaliditāti noteica jau kopš 1956. gada. Tādējādi var secināt, ka PSRS normatīvais regulējums neparedzēja tieši bērniem piemērotu invaliditātes noteikšanas sistēmu. No minētā izriet, ka līdz Latvijas Republikas 1990. gada Pavēles spēkā stāšanās brīdim konkrētu vecāku bērniem faktiski jau varēja būt šajā pavēlē norādītā slimība vai patoloģiskais stāvoklis, taču atbilstoši tobrīd piemērotajiem normatīvajiem aktiem invaliditāte netika atzīta. Šāda bērna aprūpe vecākiem uzlika ne mazāku fizisko un psiholoģisko slodzi un arī darba un socializācijas iespēju ierobežojumus kā tāda bērna aprūpe, kuram invaliditāte bija noteikta. Ģimenei nodrošināmais atbalsts ir paredzēts tam, lai bērna vecākiem mazinātu stresu un ļautu saglabāt veselīgu vidi ģimenē (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 13. punktu). Bērnu ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļu pamattiesību ievērošana ir visas sabiedrības interesēs. Sabiedrības labklājība var tikt nodrošināta tad, ja valsts sekmē iedzīvotāju, citstarp arī personu ar invaliditāti, it īpaši bērnu ar invaliditāti, pilnvērtīgu un vienlīdzīgu sociālo aizsardzību, kas garantēta Satversmes 110. pantā. Citas valsts, proti, PSRS, normatīvais regulējums par invaliditātes noteikšanu bērniem tajā ietverto kritēriju ziņā ievērojami atšķiras no Satversmes tiesas iepriekš norādītajiem starptautiskajās tiesībās nostiprinātajiem bērnu ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzības principiem un demokrātiskas tiesiskas valsts, proti, Latvijas, pieņemtā regulējuma. Satversmes tiesa uzsver, ka šādi totalitāras valsts noteikti kritēriji nedrīkst būt pamats tam, lai personai liegtu tādas tiesības, kas citai personai, kura atrodas tādos pašos un salīdzināmos apstākļos, tiek nodrošinātas. Konkrētajā situācijā likumdevējs nav atbilstoši vienlīdzības principam izvērtējis, kā vislabāk būtu īstenojamas bērnu ar invaliditāti vecāku pamattiesības gadījumos, kad bērns 1990. gada 16. septembrī bija vecāks par desmit gadiem un viņam jau līdz tam laikam bijusi tāda konkrēta slimība vai patoloģiskais stāvoklis, kas invaliditātes noteikšanas kritērijiem atbilda tikai pēc Latvijas Republikas 1990. gada Pavēles spēkā stāšanās. Turklāt izskatāmajā lietā ir jāņem vērā arī tas, ka saskaņā ar Noteikumiem Nr. 805 vairs nav paredzēts vērtēt bērna veselības stāvokli laikā līdz 1979. gada 13. decembrim. Tādējādi vispār nav iespējams konstatēt, ka līdz šim datumam persona ir aprūpējusi bērnu, kurš vismaz astoņus gadus bijis normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā atzīts par bērnu ar invaliditāti, savukārt attiecībā uz laika posmu no 1979. gada 14. decembra līdz 1990. gada 16. septembrim šāda iespēja ir ierobežota ar PSRS 1979. gada Pavēlē noteiktajiem kritērijiem. Beidzot piemērot tādu normatīvo regulējumu, kas nav saskanīgs ar bērnu ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzības principiem, personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk, turklāt netiktu destabilizēta sociālā nodrošinājuma sistēma, jo to vecāku skaits, uz kuriem attiecas apstrīdētā norma un kuru bērna aprūpes laikā tika piemēroti PSRS normatīvajos aktos ietvertie invaliditātes noteikšanas kritēriji, ir salīdzinoši neliels (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 56. lp. un nodibinājuma "Apeirons" viedokli lietas materiālu 85.-88. lp.). Tādējādi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pieņemto normatīvo aktu un tajos ietverto invaliditātes noteikšanas kritēriju piemērošana attiecībā uz bērna aprūpi iepriekšējā laika posmā ir uzskatāma par vienu no iespējamiem alternatīvajiem līdzekļiem, kas mazāk aizskartu personām Satversmē noteiktās pamattiesības. Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmē paredzēto pamattiesību īstenošanai, un Satversmes tiesa nevar aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko risinājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 20. punktu un 2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 16. punktu). Tomēr likumdevēja rīcības brīvību invaliditātes noteikšanas kritēriju izvēlē konkrētajā gadījumā ierobežo nepieciešamība ievērot tiesiskās vienlīdzības principu, kā arī aizsargāt bērnu ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļu tiesības. Ņemot vērā minēto, secināms, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā liedz personai tiesības uz vecuma pensiju pirms likumā noteiktā vecuma sasniegšanas un nosaka prasību konstatēt, ka bērnam invaliditāte bijusi atzīta atbilstoši viņa aprūpes laikā piemērotajiem PSRS normatīvajos aktos paredzētajiem invaliditātes noteikšanas kritērijiem, neatbilst samērīguma principam. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošajam tiesiskās vienlīdzības principam un tādējādi ir pretrunā arī ar Satversmes 109. pantu.