3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam. Tiesības priekšlaicīgi pensionēties personai, kura aprūpējusi bērnu ar invaliditāti, esot cieši saistītas ar vispārējo kārtību, kādā valsts nosaka personām invaliditāti. Šī kārtība esot atkarīga no apstākļiem un kritērijiem, piemēram, tādiem kā attiecīgajā laika posmā pieejamo medicīnas līdzekļu un palīglīdzekļu attīstības pakāpe un kvalitāte. Pieteikuma iesniedzējs apšaubot apstrīdētās normas satversmību vienīgi sakarā ar nepieciešamību konstatēt, ka bērnam līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai vismaz astoņus gadus ir bijusi normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā - proti, atbilstoši konkrētajā laika posmā spēkā esošajiem invaliditātes noteikšanas kritērijiem - atzīta invaliditāte. Apstrīdētajā normā ietvertās tiesības uz priekšlaicīgu pensionēšanos esot valsts noteikta papildu sociālā garantija. Tā esot atzīstama par lex specialis iepretim vispārējam vecuma pensiju piešķiršanas regulējumam, jo paredzot īpaši labvēlīgu tiesisko regulējumu noteiktam personu lokam. Šādas privilēģijas piešķiršana personām esot likumdevēja tiesībpolitiska izšķiršanās par īpaša atbalsta nepieciešamību vecākiem, kuri audzinājuši bērnu ar invaliditāti. No Satversmes neizrietot valsts pienākums šādu atbalstu nodrošināt, jo tas neietilpstot valstij obligāti izpildāmajās minimālajās prasībās sociālo tiesību jomā. Tāpēc valstij esot plaša rīcības brīvība gan attiecīgo personu loka izvēlē, gan papildu sociālo garantiju piešķiršanas kritēriju noteikšanā. Priekšlaicīgās pensionēšanās iespēja, ko likumdevējs paredzējis Pensiju likumā, esot uzskatāma par sociālo nodrošinājumu un ietilpstot Satversmes 109. panta tvērumā. Apstrīdētā norma neierobežojot nevienas personas jau pastāvīgi iegūtās tiesības, bet gan piešķirot noteiktam personu lokam subjektīvas tiesības saņemt vecuma pensiju piecus gadus pirms vispārējā likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanas. Tādējādi apstrīdētā norma esot aplūkojama valsts pozitīvo pienākumu izpildes kontekstā. Likumdevējs esot veicis atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju priekšlaicīgi saņemt vecuma pensiju. Apstrīdētā norma neietekmējot arī personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā vismaz minimālajā apmērā. Lai gan likumdevējam esot plaša rīcības brīvība noteikt pensiju sistēmas tiesisko regulējumu, tomēr pieņemtajiem lēmumiem vajagot būt atbilstošiem vispārējo tiesību principiem. Apstrīdētajā normā ietvertais kritērijs - prasība, lai bērns vismaz astoņus gadus likumā noteiktajā kārtībā būtu atzīts par bērnu ar invaliditāti, - atbilstot Satversmes 91. pantā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam. Lai noskaidrotu, vai apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi, esot jāņem vērā arī Satversmes 109. pantā noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, uz šā panta pamata valstī izveidotā pensiju aprēķināšanas sistēma un tas, kādas tiesības šī sistēma personai piešķir. Apstrīdētā norma neradot tiesisku nevienlīdzību, jo paredzot vienādu priekšlaicīgās pensionēšanās tiesību saturu un apjomu visiem vecākiem, kuri vismaz astoņus gadus ir aprūpējuši bērnu ar oficiāli atzītu invaliditāti līdz brīdim, kad viņš sasniedzis 18 gadu vecumu. Apstrīdētā norma un ar to cieši saistītie bērna invaliditātes noteikšanas kritēriji tiekot piemēroti vienādi visām personām, kuras vēlas priekšlaicīgi pensionēties. Līdz ar to apstrīdētā norma neparedzot atšķirīgu attieksmi. Tomēr atsevišķos gadījumos apstrīdētā norma varot radīt faktisku nevienlīdzību starp vecākiem, kuri astoņus gadus ir aprūpējuši bērnus ar vienādiem veselības traucējumiem. Noteikta personu grupa varot neiegūt tiesības priekšlaicīgi pensionēties, ja bērna aprūpes laikā spēkā bijušie normatīvie akti ir mainījušies un tādēļ viņam invaliditāte bijusi noteikta par astoņiem gadiem īsākā laika posmā. Tomēr šādas kārtības izveidošanai esot objektīvs un saprātīgs pamats. Apstrīdētās normas piemērošana esot atkarīga no invaliditātes noteikšanas kritērijiem, kuri dažādos laika posmos varot būt atšķirīgi. Laika gaitā mainījusies izpratne par to, kādi bērna funkcionēšanas ierobežojumi ir tik būtiski un rada tādas sekas, lai tiktu iekļauti invaliditātes noteikšanas kritēriju katalogā. Prasība, lai bērns attiecīgā laika posmā būtu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā atzīts par bērnu ar invaliditāti, esot piemērota leģitīma mērķa sasniegšanai, proti, personu ar invaliditāti un to ģimenes locekļu tiesību aizsardzībai, kā arī visas sabiedrības labklājības nodrošināšanai. Pieteikuma iesniedzēja norādītais tiesiskais regulējums, kas it kā varētu nodrošināt vienlīdzīgāku attieksmi, tomēr nenovērstu atsevišķu personu nonākšanu nevienlīdzīgā situācijā, bet, gluži otrādi, varot pat palielināt šādu gadījumu skaitu. Sociālo tiesību jomā absolūta vienlīdzība neesot iespējama un, lai arī kādas tiesību normas tiktu pieņemtas, vienmēr būšot iespējami tā saucamie robežgadījumi, kuros ar striktu un gramatisku attiecīgās normas piemērošanu var netikt sasniegts likumdevēja iecerētais mērķis. Piešķirot personām īpašu aizsardzību pēc kritērijiem, kuri objektīvu iemeslu dēļ ir mainīgi, varot veidoties tādas situācijas, kad atsevišķa persona vai personu grupa attiecīgo atbalstu nesaņem vai saņem mazākā mērā nekā citas. Esot paredzams, ka, mainoties invaliditātes noteikšanas kritērijiem, atsevišķos gadījumos joprojām var veidoties faktiska nevienlīdzība. Tādējādi nepastāvot citi, personas tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem būtu iespējams nodrošināt efektīvu un stabilu sistēmu sociālā nodrošinājuma piešķiršanai bērniem ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļiem. Pastāvošā sistēma nodrošinot vecākiem, kuri aprūpējuši bērnu ar invaliditāti, īpašu atbalsta veidu - tiesības priekšlaicīgi pensionēties - un vienlaikus paredzot šā atbalsta piešķiršanas, kā arī speciālā budžeta līdzekļu izlietojuma pārredzamību, stabilitāti un efektivitāti. Ar apstrīdēto normu personai netiekot atņemtas jau piešķirtās tiesības, nedz arī pārkāpts tiesiskās paļāvības princips. Apstrīdētā norma neliedzot personai nepieciešamības gadījumā pretendēt uz citiem sociālā nodrošinājuma un sociālās palīdzības veidiem. Līdz ar to sabiedrības ieguvums esot lielāks nekā atsevišķam indivīdam radītais kaitējums. Turklāt Saeima uzskata, ka netipiskās situācijās tiesību piemērotājs apstrīdēto normu var piemērot elastīgi, lai panāktu likumdevēja mērķim atbilstošu taisnīgu un samērīgu risinājumu. Arī izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā un citās līdzīgās lietās taisnīgu noregulējumu varot rast tieši tiesību normas piemērošanas, nevis grozīšanas ceļā.