4. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam tiktāl, ciktāl nav noteikta vienlīdzības principam atbilstoša kārtība, kādā Komisija sniedz atzinumu par bērna veselības stāvokļa atbilstību invaliditātes noteikšanas kritērijiem. Apstrīdētā norma pati par sevi neierobežojot sociālo tiesību īstenošanu vismaz minimālā apmērā, taču tās atbilstība Satversmes 109. pantam esot vērtējama kopsakarā ar Satversmes 91. pantā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu. Tiesībsargs piekrīt tam, ka Pieteikuma iesniedzēja norādītās personas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Saeima esot pareizi norādījusi, ka apstrīdētā norma ir tiesiski neitrāla, tomēr tās piemērošanas rezultātā rodas faktiska nevienlīdzība starp vecākiem, kuri astoņus gadus aprūpējuši bērnu ar noteiktiem veselības traucējumiem. Apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret šādiem vecākiem atkarībā no bērna dzimšanas laika un viņa aprūpes periodā spēkā bijušā tiesiskā regulējuma izmaiņām. Apstrīdētās normas mērķis esot aizsargāt personu ar invaliditāti un to ģimenes locekļu tiesības, kā arī nodrošināt visas sabiedrības labklājību. Izskatāmajā lietā esot nepieciešams vērtēt arī tās tiesību normas, kuras rada faktisko nevienlīdzību, proti, Noteikumu Nr. 1209 12.1 punktu un Noteikumu Nr. 805 24. punktu. Tieši šie punkti liedzot sasniegt apstrīdētās normas leģitīmo mērķi. Analizēt, kāpēc atbilstoši PSRS normatīvajiem aktiem invaliditātes noteikšanas medicīnisko indikāciju skaits bērniem bija ievērojami mazāks nekā pieaugušajiem, neesot nekādas nepieciešamības, jo Latvijas Republika neesot PSRS tiesību un pienākumu pārmantotāja. Sociāla rakstura priekšrocības nevarot piešķirt, pamatojoties uz citas valsts noteiktajiem kritērijiem, kuru piemērošana acīmredzami noved pie tiesiskās nevienlīdzības. Leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, proti, ja bērna veselības stāvokļa atbilstība invaliditātei laikā līdz 1990. gada 16. septembrim tiktu vērtēta pēc Latvijas Republikas 1990. gada Pavēlē noteiktajiem kritērijiem. Tiesību normu piemērošanas rezultātā šo mērķi neesot iespējams sasniegt.