7. Article

Pieaicinātā persona - Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam. Komisijas funkcija citstarp esot veikt invaliditātes ekspertīzi, nesaistot to ar personas tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Komisija piekrīt tam, ka izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā divus mēnešus ilgais laika posms, kura pietrūka, lai izpildītos prasība par astoņu gadu termiņu, faktiski ir uzskatāms par nebūtisku, tomēr uzsver, ka bērnam vismaz astoņus gadus vajadzēja būt atbilstoši tolaik spēkā bijušajam tiesiskajam regulējumam atzītam par bērnu ar invaliditāti. Arī netipiskos gadījumos Komisijai neesot tiesību atkāpties no Noteikumu Nr. 1209 12.1 3. apakšpunkta piemērošanas. Proti, tiesiska nozīme esot tiem invaliditātes noteikšanas kritērijiem, kuri konkrētās personas aprūpes laikā bija noteikti normatīvajos aktos. Komisija pievienojas Saeimas viedoklim, ka, uzsākot personu kādreizējā veselības stāvokļa pārvērtēšanu, varētu rasties neskaidrības attiecībā uz citu personai ar invaliditāti un tās ģimenes locekļiem paredzēto sociālo garantiju piešķiršanu. Ja personas agrākais veselības stāvoklis tiktu pārvērtēts atbilstoši pašreizējam tiesiskajam regulējumam, varētu rasties jautājums par līdzīgu pieeju attiecībā uz pilngadīgām personām un citiem sociālā nodrošinājuma veidiem. Tāda regulējuma pieņemšana, saskaņā ar kuru Komisijai būtu pienākums vērtēt bērna kādreizējo veselības stāvokli, ņemot vērā ierakstus medicīnas dokumentos, kas izdarīti viņa aprūpes laikā līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai, bet traktējot tos atbilstoši šobrīd spēkā esošajiem invaliditātes noteikšanas kritērijiem, esot likumdevēja ekskluzīva prerogatīva.