4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un uzskata, ka tiesvedība lietā būtu izbeidzama. Saeima norāda, ka lietā Nr. 2016-13-01 Satversmes tiesa lēma par to pašu prasījuma priekšmetu, kāds ir izskatāmajā lietā, proti, par Kriminālprocesa likuma 629. panta piektās daļas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Tādējādi Satversmes tiesai, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 5. punktu, būtu pamats izbeigt tiesvedību. Savukārt tiesvedība par Kriminālprocesa likuma 631. panta trešās daļas otrā teikuma atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam būtu izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punktu. Pieteikuma iesniedzējas pieņēmums par tās pamattiesību aizskārumu esot balstīts uz maldīgu Kriminālprocesa likuma 111.1 panta interpretāciju. Šī tiesību norma neparedzot aizskartā mantas īpašnieka tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumus, kas pieņemti, izskatot krimināllietu pēc būtības. Kriminālprocesa likuma 571. panta pirmajā daļā esot noteiktas personas, kas ir tiesīgas iesniegt kasācijas sūdzību, tomēr aizskartajam mantas īpašniekam šādu tiesību neesot. Šādā veidā tiesību normas interpretējot un piemērojot arī Augstākās tiesas Krimināllietu departaments. Proti, Kriminālprocesa likums neparedzot aizskartā mantas īpašnieka tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumus, ar kuriem lieta tiek izspriesta pēc būtības, tostarp tiesības iesniegt kasācijas sūdzību. Kriminālprocesa likuma 111.1 panta pirmās daļas 2. punktā lietotais jēdziens "amatpersona" attiecoties uz tiesnesi vai tiesu gadījumā, kad tiek pārsūdzēta tiesneša vai tiesas "rīcība" vai "lēmums", ar kuru krimināllieta netiek izspriesta pēc būtības. Turklāt šī norma esot interpretējama un piemērojama kopsakarā ar citām Kriminālprocesa likuma normām, kurās konkretizētas lēmuma pārsūdzības tiesības, termiņi un citas prasības. Tādējādi Kriminālprocesa likuma 631. panta trešās daļas otrais teikums neparedzot Pieteikuma iesniedzējai nelabvēlīgākus savu tiesību aizsardzības noteikumus kā aizskartajam mantas īpašniekam krimināllietā gadījumā, ja netiek uzsākts process par noziedzīgi iegūtu mantu. Minētā tiesību norma arī neaizskarot Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 91. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi. Papildus Saeima vērš uzmanību uz likumprojektu "Grozījumi Kriminālprocesa likumā" (Nr. 630/Lp12), kas citstarp paredz pilnveidot un paplašināt aizskartā mantas īpašnieka tiesības pamata kriminālprocesā, tostarp tiesības iesniegt kasācijas sūdzību. Likumdevējs, ņemot vērā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu jēgu un būtību, esot izšķīries noteikt šādu lietu izskatīšanu divās instancēs. Turklāt abām tiesu instancēm esot tiesības izlemt jautājumu par mantas izcelsmi un turpmāko rīcību ar šo mantu, ņemot vērā visus tiesiskos un faktiskos apstākļus. Paredzot šāda jautājuma izskatīšanu vēl arī kasācijas instancē un pagarinot šāda procesa ilgumu, tiktu zaudēta atsevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu jēga. Ņemot vērā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu risināmo jautājumu raksturu un būtību, varot tikt paredzēta īpaša pārsūdzības kārtība, un ar to netiekot pārkāptas personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Saeima vērš uzmanību uz to, ka Kriminālprocesa likuma 631. panta trešās daļas otrais teikums nenostāda Pieteikuma iesniedzēju nevienlīdzīgā situācijā salīdzinājumā ar aizskarto mantas īpašnieku pamata kriminālprocesā. Nevienā no procesiem aizskartajam mantas īpašniekam neesot tiesību iesniegt kasācijas sūdzību par attiecīgo apelācijas instances tiesas nolēmumu, tāpēc arī Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 91. panta pirmajā teikumā paredzētās tiesības neesot aizskartas.