9. Article

Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa universitātes doktorants Mg. iur. Juris Stukāns - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim par Kriminālprocesa likuma 631. panta trešās daļas otrā teikuma neatbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Vienlīdzības principa aspektā esot jāvērtē ne tikai iespējamo lēmuma pārsūdzību skaits, bet arī mantisko jautājumu izskatīšanas tiesā būtība. Kasācijas instances tiesa izvērtējot apelācijas instances tiesas nolēmuma tiesiskumu, proti, noskaidrojot Krimināllikuma pārkāpumu un Kriminālprocesa likuma būtisko pārkāpumu esību vai neesību. Vienlaikus kasācijas sūdzības vai protesti parasti tiekot izskatīti rakstveida procesā. Arī Kriminālprocesa likuma regulējums no 2017. gada 1. augusta paredzot, ka apelācijas sūdzību, kurā izteiktais lūgums attiecas tikai uz noziedzīgi iegūtu mantu, apelācijas instances tiesa var skatīt rakstveida procesā. Personas lūgums par mutvārdu procesu tai neesot saistošs. J. Stukāns uzsver, ka salīdzinājumā ar pamata kriminālprocesu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas regulējums ir atšķirīgs tādā ziņā, ka visi lietas apstākļi tiek izskatīti mutvārdu procesā divās tiesu instancēs. Tādējādi tiesa vērtējot gan faktiskos, gan arī juridiskos apstākļus un nodrošinot ar mantu saistītajai personai iespēju īstenot savas tiesības. Kriminālprocesa likuma 631. panta trešās daļas otrais teikums salīdzinājumā ar vispārīgo Kriminālprocesa likuma kārtību nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi un vienādas iespējas aizskartajam mantas īpašniekam. Izvērtējot procesa par noziedzīgi iegūtu mantu būtību un personas iespējas īstenot savas tiesības, neesot pamata atzīt, ka ar ierobežojumu pārsūdzēt apgabaltiesas nolēmumu tās tiktu samazinātas vai ierobežotas. J. Stukāns uzskata, ka likumdevējs pamatoti noteicis atšķirīgu tiesu instanču skaitu pamata kriminālprocesā un procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, vienlaikus nodrošinot ar mantu saistītajām personām vienādas iespējas īstenot savas tiesības. Turklāt attiecībā uz vairākiem Kriminālprocesa likumā paredzētiem gadījumiem likumdevējs esot izšķīries noteikt atšķirīgu nolēmuma pārsūdzēšanas kārtību un kriminālprocesa izskatīšanas formu. Ņemot vērā tiesas procesu saturu, būtību un tiesas kompetenci, šādam dažādu procesu savstarpējam salīdzinājumam neesot juridiska pamatojuma. Secinājumu daļa